Latvijas ratiņkērlinga izlase desmit gadu laikā sasniegusi pasaules eliti 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas ratiņkērlinga izlase mājup no Pekinas paralimpiskajām spēlēm atgriezusies ar devīto vietu 11 komandu konkurencē un apziņu, ka varēja nospēlēt labāk un būt krietni augstāk. Pietrūka pieredzes, kas nepieciešama visaugstākā līmeņa turnīros, tomēr tika gūta pārliecība, ka komanda pelnīti ir starp pasaules elites komandām.
“Vajadzēja startēt labāk, jo maz pietrūka, lai būtu augstāk. Potenciāls mums bija, bet šoreiz visu neparādījām,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” paškritisks ir izlases spēlētājs Ojārs Briedis, kurš Latvijas ratiņkērlingā ir bijis no tā pirmsākumiem.
Latvijas izlase pēc sešiem mačiem ar četrām uzvarām bija starp līderiem, taču beigas neizdevās un tika piedzīvoti četri zaudējumi pēc kārtas. “Gandrīz visas spēles bija līdzīgas un zaudējām ar vienu metienu, tāpēc šķita, ka nākamajā tad gan būs uzvara, bet neviena tā arī vairs nepienāca. Pietrūka tik augsta līmeņa sacensību pieredzes,” atzīst Briedis.
Sākoties neveiksmēm, trūcis arī pilnīgas saskaņas komandā. “Īsti nebija tā, kā vajadzētu. Varbūt tas arī bija iemesls. Protams, visi gribēja uzvarēt, un tas bija kopīgs mērķis, taču drusku nespējām satikt savā starpā. Ja precīzāk, tad nevarējām satikt ar Poļinu (Rožkovu) vai otrādi – viņa ar mums nevarēja satikt. Tādos brīžos skaidrs, ka spēle nav tā labākā,” saka ratiņkērlingists.
Saldākā uzvara bijusi pret Zviedriju, kas vēlāk izcīnīja sudraba medaļas. “Viņi ir mūsu klienti, jo pret zviedriem vienmēr mums labi gājis. Savulaik viņus atstājām B grupā uz otru gadu, lai gan pirms tam viņi pārējos bija uzvarējuši ar padsmit punktu pārsvaru, savukārt A grupā reizi bijām kārtīgā vadībā, bet toreiz gan zaudējām. Gandarījums, protams, ir, jo viņi beigās bija otrie.”
Kopā deviņus gadus
Latvijas izlasē līdzās Briedim un Rožkovai spēlēja arī Agris Lasmans, Sergejs Djačenko un Aleksandrs Dimbovskis, trenēja Arnis Veidemanis un Rihards Jeske, bet par sportistu labsajūtu rūpējās fizioterapeite Signe Rinkule.
Šādā spēlētāju sastāvā kopā jau aizvadīti astoņi gadi. “Ja nemaldos, tad šādā sastāvā 2014. gadā Norvēģijā spēlējām B grupā, bet ar Poļinu es spēlēju no 2011. gada, nedaudz vēlāk pievienojās Agris un Sergejs. Aleksandram, kuram Pekinā bija pozitīvs kovida tests, ir sava komanda, bet viņu līdzi ņēmām, lai ir maiņas iespējas.
Ar treneri Agri kopā sākām strādāt pirms pieciem gadiem un jau tad izvirzījām mērķi par Pekinu. Strādājām ļoti cītīgi, jau vairākus gadus treniņi bija trīs četras reizes nedēļās, pirms olimpiādes trenējāmies jau piecas reizes nedēļā. Pēdējo pusotru gadu mums bijis finansiāls valsts atbalsts, līdz ar to šis mums bija kā darbs, ko arī cītīgi veicām,” stāsta Briedis, kurš pats ikdienā strādā arī valsts pārvaldē, šobrīd gan pusslodzi.
Šobrīd par komandas nākotni ir jautājumi, jo izskanējis, ka Rožkova varētu pievērsties parasnovbordam. “Redzēs, kas būs tālāk, cik zinu, Poļina gatavojas startēt Latvijas čempionātā jauktajiem pāriem, kur aprīlī pirmo reizi būs arī pasaules čempionāts. Cerams, ka būs interese arī no potenciālajiem jaunpienācējiem.
Ir zvanījusi viena meitene, kura ir bijusi paralimpiete vasaras spēlēs, un izteikusi vēlmi pamēģināt ratiņkērlingu, taču, kamēr vēl pats neesmu runājis, vārdu nenosaukšu. Tas būtu liels pluss, ja būtu vēl viena meitene.
Cerams, ka arī pēc četriem gadiem Milānā startēs Latvijas izlase, jo būtu muļķīgi tagad visu izmest miskastē. Desmit gadu laikā ir izdarīts liels darbs, sasniegts augstākais līmenis, kas nav bijis tik vienkārši. Negribētos, lai tas viss zūd,” teic Ojārs.
Lēmums bija skaidrs jau Rīgā
Latvijas izlase vēl pirms turnīra piesaistīja sporta sabiedrības uzmanību, kā pirmie paziņojot, ka nespēlēs pret Krievijas komandu, ja tā tiks pielaista sacensībām. Briedis norāda, ka viņam tas bijis pašsaprotams lēmums un to pieņēmis vēl Rīgā.
“Arnis Veidemanis strādā arī ar Ukrainas vājdzirdīgo kērlinga izlasēm, kas trenējās Rīgā. Mums ar viņiem bija vairākas sparingspēles, un dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā, mēs uzreiz labi redzējām un jutām, ko tas nozīmē ukraiņiem. Kāda meitene treniņa laikā sāka raudāt un vairs nevarēja paspēlēt.
Es Arnim jau Rīgā teicu, ka nespēlēšu pret Krieviju. Tobrīd pat radās šaubas, vai vajag braukt uz Pekinu. Pēc tam jau uz vietas bija komandas sapulce, kurā vairākums bija par nespēlēšanu pret Krieviju, ko, par laimi, mums nenācās darīt,” notikumus atceras Briedis.
Kopumā apstākļi paralimpiskajās spēlēs bijuši lieliski. “Olimpiskais ciemats ideāls, dzīvojām dzīvokļos, viss nodrošināts, nebija par ko sūdzēties. Ārpus olimpiskā ciemata nevarējām iet, taču nebija sajūtas, ka esam aiz žoga iesprostoti četrās sienās. Atklāšanas parādē, protams, skudriņas skrēja pār muguru. Pirmā reize, viss tik milzīgs, tik liels. Uztraukums bija liels,” atminas sportists.
Ojāram ratiņkrēsls par ikdienu kļuva 1998. gada decembrī pēc autoavārijas, kurā tika salauzts mugurkauls, taču tas nav traucējis dzīvot pilnasinīgu dzīvi. “Avārija bija ļoti sen, tagad jau rit 23. gads pēc tās. Bez kērlinga neko citu nesportoju, ja neskaita baseina apmeklējumus.
Man ir sieva un divi bērni – astoņus gadus vecas dvīņu meitenes. Dzīvojam Stopiņu novadā netālu no Ulbrokas. Arī meitas ir sportiskas, vedam viņas uz Ogri, jo tur vieglāk aizkļūt nekā līdz Rīgas centram. Meitenēm patīk distanču slēpošana, skrituļslidošana, peldēšana, arī džiudžitsu, kurā var kārtīgi izlēkāties,” ar prieku balsī saka Ojārs.
