Ivars Ijabs: Neizliet Grētu ar ūdeni 17
Pasaules sabiedrība idejas vienmēr ir saistījusi ar spilgtām publiskām personībām. Kas gan būtu nevardarbīga pretošanās bez Gandija vai Austrumeiropas disidentisms – bez Vāclava Havela? Cīņa pret klimata krīzi nu ir ieguvusi jaunu seju. Turklāt ironiskā kārtā tā nepieder nevienam no šajā tēmā labi zināmajām slavenībām – kā Leonardo di Kaprio, Keita Blānšeta vai Als Gors. Tā ir sešpadsmitgadīgās zviedrietes Grētas Tūnbergas seja, kura savu cīņu pret klimata krīzi sāka vien pagājušogad, piesakot “klimata streiku” un vienatnē piketējot pie Zviedrijas Riksdāga.
Naids, sarkasms un indīga ironija, kuru daudzviet pasaulē raisīja Tūnbergas uzstāšanās ANO klimata samitā pagājušajā pirmdienā, bieži dzimst no neapzinātām fobijām un kompleksiem. Šis te “meitietis”, kuram tak vajadzētu minisvārkos valdzināt pretējo dzimumu, turklāt vēl “ar putniem galvā”, tā vietā ir ieguvis sev tādu auditoriju, par kādu neviens no mums nevar pat sapņot. Taču tajā ir arī kaut kas dziļi racionāls. Monopols uz morālu eksaltāciju un emocionālu vērtību aizstāvēšanu līdz šim ir piederējis tiem, kas sevi uzskata par tradicionālo vērtību, t. i., valstu un nāciju noslēgtības aizstāvjiem.
Nevienu šodienas kritiķi taču nebūtu satraucis, ja Tūnberga ar tādu pašu patosu būtu vērsusies, teiksim, pret imigrāciju.
Taču viņai ir cita dienaskārtība – klimata krīze, un ar savu aso runu un dramatisko patosu viņa minēto monopolu nopietni apdraud. Viņa pārstāv jauna tipa radikālismu un vērtību politiku, kuras popularitāte Eiropas valstīs nākotnē tikai pieaugs. Par to nebūtu īpaši jābrīnās, ņemot vērā, kā jau šodien pasaulē pieaug dažādu “klimata anomāliju” skaits, kā tiek pārsniegti siltuma un aukstuma rekordi, kā applūst krasti un izplatās līdz šim neraksturīgas infekcijas slimības.
Lai kā mums reizēm nepatiktu smīkņāt par bagāto rietumeiropiešu gaumi, klimata krīzes jautājumā būtu svarīgi no vannas ar ūdeni neizliet arī bērnu.
Pēdējos mēnešos strādājot Eiropas Parlamentā, redzu, ka klimata tēma ir klātesoša gandrīz visās ES diskusijās.
Klimata krīze vairs nav viena atsevišķa politika – tas ir elements gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā, gan pētniecībā. Protams, Eiropas zaļo aprindās ir liela daļa īsti kreisa radikālisma, kurš grib apkarot Tūnbergas pieminēto “mītu par mūžīgo izaugsmi”. Es tam nekādi nepiekrītu, jo Latvijas ekonomiskā izaugsme ir un būs mūsu pastāvēšanas ķīla. Taču klimata krīzes novēršanu kā prioritāti uzsver gan liberāļi, gan sociāldemokrāti, gan konservatīvie.
Nozīmīgākajos jautājumos te valda vienprātība: pirmkārt, klimata pārmaiņas notiek, otrkārt, to cēlonis ir cilvēku rīcība, treškārt, tās ir iespējams ierobežot ar ilgtspējīgu saimniekošanu, neatsakoties no ekonomiskās izaugsmes. Tālāk, protams, seko virkne politisku domstarpību un valstu interešu sadursmju: vai ieviesīsim jaunas oglekļa kvotas, ko darīsim ar dīzeļdzinējiem, kā veicināsim atjaunojamos energoresursus, cik naudas dosim pētniecībai, piemēram, jaunu bateriju izstrādē.
Ar visiem šiem jautājumiem strādā Eiropas Parlaments, un Latvijai te ir savas intereses.
Piemēram, mums ir svarīgi, kā no 2021. gada tiks plānots atbalsts energoefektivitātei, kā Latvijas pētnieki varēs ņemt dalību ES klimatam draudzīgo tehnoloģiju izstrādes projektos.
Taču pats aplamākais, ko šodienas situācijā var darīt, ir – Grētas personā ņirgāties par klimata krīzes ideju kā tādu, kalt sazvērestības teorijas, ka šo krīzi ir izgudrojušas globālās korporācijas, lai varētu mums ar varu uzspiest savus vēja ģeneratorus, vai stāstīt, ka to vislabāk varēsim apkarot katrs savā piemājas dārziņā. Šāda attieksme nozīmē brīvprātīgi dzīt sevi nomaļā aizgaldā tā vietā, lai piedalītos kopīgo procesu plānošanā un vadībā.
Dziedi vai raudi, bet klimata dimensija nākotnē būs svarīga jebkurai saimnieciskai izaugsmei, un “strausa politika” te nebūtu gudrākā pieeja.
Protams, jebkura politiska ideja var kalpot par aizsegu savtīgām interesēm un cilvēku ambīcijām. Kritiska attieksme vienmēr ir vietā. Taču kopumā klimata krīze ir arī ētisks izaicinājums. Tas ir pārbaudes akmens mūsu spējai redzēt tālāk par savu degungalu – gan tos cilvēkus, kas dzīvo citos pasaules reģionos, gan tos, kas pasauli apdzīvos pēc 50 vai 100 gadiem. Tādā ziņā tas tiešām ir tests cilvēces saprātam un atbildībai.
