Neizkaltais laimes pakavs . Patiess stāsts 0
Pirms kāda laika man piezvanīja jaunības laika draudzene Signe un lūdza, lai es iesaku kādu spēcīgu gaišreģi. Satraucos, vai tad viņu skārusi kāda liksta? Jā, tā esot, Signei hroniski neveicoties mīlestībā. Sen nebijām redzējušās, tāpēc ierosināju satikties, lai draudzene var izkratīt sirdi. Norunājām tikties pēc tam, kad viņa jau būs apmeklējusi gaišreģi.
– Tagad vismaz es zinu, kāpēc man tā neveicas. Gaišreģe noteica “diagnozi” – man esot bezlaulības vainags, kas liedz mīt gredzenus. Man jau tas vainags laikam tik milzīgs, ka gaišreģe pati to neuzņēmās noņemt. Sūtīja pie savas kolēģes. Nu man mājās ir apvārdots ūdens, medus un sāls, ko arī cītīgi lietoju, – klāstīja Signe.
Mēs jau neviena jaunāka nepaliekam, taču Signe savos 48 gados patiesi izskatās labi. Jaunībā viņa bija īsta skaistule, un es tolaik domāju, ka Signe no mums visām pirmā izies pie vīra. Bet redz, liktenim citi plāni.
Nav tā, ka viņa būtu sēdējusi, rokas klēpī salikusi. Tieši otrādi – Signe mēģinājusi aktīvi kalt savu laimi, taču pie laimes pakava nav tikusi.
Signe izmācījās par medmāsu un savu pirmo mīlestību satika darba vietā – slimnīcā. Viņš bija ārsts, piecpadsmit gadus vecāks par Signi.
– Viss notika ļoti strauji. Mums bija kopīga nakts dežūra, iedzērām pacienta atnesto konjaku un likāmies gultā. Nezinu, kā tagad, bet tolaik jau katram ārstam bija sava mīļākā – medmāsiņa. Zināju, Rolands ir precējies, bet viņš neslēpa, ka ģimenes dzīve ir formāla, sieva jau sen apnikusi un nešķiras no viņas tikai bērnu dēļ. Es biju jauna un naiva, nezināju, ka tā runā visi precēti vīrieši. Pēc gada es paliku stāvoklī, tā bija nejaušība – pārplīsa prezervatīvs. Tomēr man pazibēja cerību stars, ka gaidāmais mazulis būs iemesls, lai Rolands beidzot varētu atbrīvoties no savas apnikušās sievas. Taču tā nenotika. Rolands mani aizsūtīja pie sava kolēģa uz abortu, un pēc tam pret mani atsala, – savās sāpīgajās pirmās mīlestības atmiņās dalās Signe.
Lai sirds galīgi nesalūztu gabalos, viņa aizgāja no darba slimnīcā un sāka strādāt poliklīnikā. Tur sadraudzējās ar uzņēmīgu kolēģīti, kura teica – ar diegiem nav aršana, mums jāskatās nevis uz saviem bāleliņiem, bet gan ārzemniekiem. Abas sāka apmeklēt angļu valodas kursus. Jaunā draudzene arī zināja vietas, kur apgrozās ārzemnieki, jo deviņdesmito gadu sākumā viņi uz kura katra stūra nemētājās.
– Iepazinos ar zviedru Jakobu. Viņš bija uzņēmējs un darba darīšanās divreiz mēnesī mēroja ceļu no Stokholmas uz Rīgu. Nevar teikt, ka es Jakobā iemīlējos no pirmā acu skata, taču viņš bija patīkams un dāsns vīrietis. Vienmēr atveda man no Zviedrijas dāvaniņas. Galvenais, ka Jakobs bija brīvs vīrietis. Viņš ieminējās, ka ar laiku varētu pārcelties uz dzīvi Latvijā un jau iegādājās mums kopīgu dzīvokli Rīgas klusajā centrā. Aizgāju pie astroloģes, lai uzzinātu, ko vēsta zvaigznes, vai mēs būsim kopā.
Astroloģe tā mīklaini noteica – viņš aizbrauks. Diemžēl Jakobs bija starp tiem pasažieriem, kas 1994. gada 28. septembrī uzkāpa uz kuģa “Estonia” klāja, un nebija to laimīgo vidū, kuriem izdevās izglābties.
Bieži esmu domājusi, kāda būtu mana dzīve ar Jakobu. Viņš patiesi mani mīlēja. Es pēc tam gadu nemēģināju uzsākt jaunas attiecības. Ar laiku sapratu – nevar dzīvi pārvērst par garlaicīgu purvu. Gribēju izveidot ģimeni, bērnus, bet gadi steidzas… Taču mīlas frontē man neveicās. Vai nu iepazinos ar precētiem vīriešiem, vai arī tādiem, kas negrasījās precēties. Manas draudzenes brīnījās – kāpēc neprecies, ko gaidi? Tām, kurām veiksmīgi izdevies atrast savu otro pusi, grūti saprast, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Gāju pie zīlniecēm, lai paskatās kārtīs, kāda nākotne man rādās. Visas apgalvoja, ka būšu laimīga, man būs vīrs un bērni. Kad man jau nāca pāri trīsdesmit, apsvēru domu, vai nekļūt par vientuļo māti. Taču sapratu, ka ar savu pieticīgo medmāsas algu es viena pati nevarēšu izaudzināt bērnu, – atzīst Signe.
Kad mums pavērās logs uz pasauli, ikdienā ienāca internets, Signei radās jauns uzrāviens kavalieru meklēšanā. Viņa cauriem vakariem sērfoja pa iepazīšanās portāliem. Ciešāka sarakste izveidojās ar Stīvu no Anglijas. Drīz vien viņš bija ar mieru nedēļas nogalē braukt ciemos pie Signes.
– Norunājām, ka Stīvs no lidostas pa taisno brauks pie manis uz dzīvokli. Draudzenes šausminājās, ka esmu vieglprātīga, ielaižot savā dzīvoklī svešu vīrieti. Bet kas man ko zaudēt! Es varēju zaudēt tikai savu vientulību.
Pirmo nepatīkamo pārsteigumu piedzīvoju, kad Stīvs ieradās pie manis galīgi tukšām rokām. Būtu vismaz nopircis konfekšu kārbu un vīnu. Cerēju, ka viņš mani aicinās vakariņās uz kādu krogu, bet Stīvam tāda doma nenāca prātā. Sapratu, ka man pašai nāksies gatavot vakariņas, bet ledusskapī nekā prātīga nav. Ierosināju doties uz “Rimi” iepirkties. Viņš veikalā pat neiedomājās paņemt rokās iepirkumu grozu. Es savējā grozā krāvu pārtikas produktus, bet viņš no plaukta paņēma tikai zobu birsti. Protams, ka par pirkumiem nācās maksāt man pašai. Garastāvoklis jau man bija zem nulles.
Pēc vakariņām Stīvs izvilka no somas planšetdatoru un ieurbās tajā. Man kļuva garlaicīgi, aizgāju savā istabā gulēt. Tā arī netraucēta nogulēju līdz rītam. Otrā rītā aicināju Stīvu pastaigāties pa Vecrīgu. Ap pusdienlaiku man sāka kurkstēt vēders un apņēmīgi teicu – iesim kādā krodziņā paēst.
Ieejot krogā, Stīvs uzreiz steidza ielūkoties ēdienkartē un sāka šausmināties, cik viss te dārgs. Teicu, nu tad iesim uz citu. Iegriezāmies piecās ēstuvēs, līdz Stīvam šķita, ka ir daudzmaz pieņemamas cenas. Kad viesmīlis atnesa pasūtīto alus kausu, Stīvs sacēla brēku, ka kauss nav precīzi piepildīts līdz sadaļai 0,5. Arī steiku aizdomīgi apostīja no visām pusēm, līdz pieņēma drosmīgo lēmumu to pagaršot. Atzina par ēdamu. Kā par brīnumu, mūsu rēķinu viņš samaksāja no sava maka. Mājup devāmies gar “Saktas” puķu tirdziņu, un es noteicu – pie mums pieņemts, ka vīrieši dāvina sievietēm ziedus. Stīvs uz to atbildēja – pie mums Anglijā gan tā nav pieņemts. Vakarā viņam jau bija jāpošas atceļam. Kad aizvēru aiz viņa durvis, atviegloti uzelpoju.
Vēl trakāk man gāja ar viesi no Itālijas. Ar Roberto arī iepazināmies internetā. Viņš pauda kvēlu vēlmi apskatīt Rīgu un iepazīties ar mani klātienē. Mana vājība ir tumšmataini vīrieši, tāpēc laipni aicināju Roberto ciemos. Viņa uzņemšanai gatavojos ļoti rūpīgi. Tīrīju dzīvokli, epilēju un depilēju sev visas vietiņas. Tā kā Roberto ielidoja Rīgā vēlu vakarā, pagatavoju svētku vakariņas. Viņš patiešām bija skaists kā bilde. Iedomājos, ka satiekoties mēs metīsimies viens otram ap kaklu un sabučosimies. Taču Roberto izturējās pavēsi, viņš raudzījās uz mani tā, it kā būtu sajaucis adresi. Bet manu bildi viņš bija redzējis! Roberto pasniedza vīna pudeli un piecas rozes. Pie vakariņām viņš atkorķēja vīnu, mēs iedzērām katrs pa glāzei un tad Roberto aiztaisīja pudeli ciet un nolika malā. Sarunas īpaši dedzīgi neraisījās. Roberto atvainojās, ka esot noguris un lūdza ierādīt gultu. Protams, es viņam blakus neapgūlos, jo neizskanēja tāds aicinājums. Otrā rītā Roberto agri piecēlās, paņēma no virtuves iesākto vīna pudeli un atvadījās. Izjutu milzīgu vilšanos. Sapratu, ka viņš bija sarunājis vairākus randiņus un no manis devās pie nākamās kandidātes, – tā noteic Signe.
Ņemot vērā pieredzi, viņa nolēma, ka aizjūras prinčus pie sevis viesos vairs neaicinās.
Bet tad Signe internetā iepazinās ar amerikāni Dereku. Viņš par sevi vēstīja, ka ir sešdesmitgadīgs kungs, kas meklē sievieti nopietniem nolūkiem. Lai labāk iepazītu viens otru, Dereks uzaicināja Signi kruīza braucienā pa Karību jūru.
Ceļa naudu lidojumam uz Ameriku viņš apņemoties sponsorēt.
– Ļāvos šai avantūrai un devos ceļā. Lai arī Dereks jau bija visai cienījamos gados, izskatījās gana jauneklīgs un labi kopts vīrietis. Ceļojums ilga desmit dienas, taču es biju spārnota tikai divas pirmās dienas. Tad mums bija kaislīgs sekss un jaukas sarunas. Taču trešajā dienā Dereks kļuva noslēgts, palūdza, lai es mazāk runāju, jo esot viņu nogurdinājusi. Pēc tam mēs sarunājāmies minimāli. Dereks caurām dienām lasīja grāmatas, bet es vientulīgi klīdu pa kuģi. Apskaudu visus pārīšus, kas mīlīgi, rociņās sadevušies, nāca man pretī. Drīz vien pēc atgriešanās mājās saņēmu no Dereka ziņu, ka esmu viņam parādā astoņus tūkstošus dolāru. Aizņēmos no radiem naudu un aizsūtīju viņam. Lai dzīvo laimīgs! – ne bez sarūgtinājuma saka Signe.
Pēc ilgāka laika, kad pēc manām aplēsēm vajadzēja sākt iedarboties gaišreģes apvārdotajam ūdenim, sālim un medum, painteresējos, vai Signes dzīvē sākušās kādas pārmaiņas.
– Jā, manā dzīvē ir pārmaiņas. Es nolēmu iegādāties suni. Tagad vismaz mājās ir kāds, ar kuru varu parunāties. Viņš mani lieliski saprot un neko nepārmet. Vai tās nav ideālas attiecības?
