Iesnas pārgāja pēc 30 gadiem, kad sāka dusmoties. Psihoanalītiķa stāsts iz dzīves 0
Autore Viktorija Ostin-Aņisimova, praktizējošs psihoanalītiķis
Man pretī krēslā sēž satraucies 42 gadus vecs vīrietis. Ik pa laikam izšņauc degunu, no tā samulst un satraucas vēl vairāk.
Viņš saka, ka cieš no hipohondrijas un aizdomīguma, visu laiku viņam šķiet, ka slikti jūtas. Viņš vēlas no tā atbrīvoties.
Vīrieša skatiens klejo pa grīdu pie mana krēsla, viņš runā par savu bērnību, par māti.
Viņš labi atceras sevi septiņu gadu vecumā. Māte viņu audzināja pati, citu palīgu nebija. Tēvu redzējis reti. Māte vienmēr bijusi nogurusi un aizkaitināta, lūgusi viņu neuztraukt un būt klusam. Viņš centies.
Viņš atceras, ka visu pamatskolas laiku viņu mocījušas dīvainas iesnas. Tās nekad tā īsti nepārgāja. Kad klasesbiedri sākuši viņu kaitināt par nepārtraukto šņaukāšanos, Igors vaicājis mātei: “Varbūt man jāārstējas? Apnikušas tās iesnas.”
“Neizgudro!” atbildēja nogurusī māte, “Temperatūra nav? Tad viss ar tevi ir kārtībā.”
Igors vairs netraucēja māti ar šo tēmu. Skolotāji skolā gan deva mājienus, gan skaidri teica, ka viņam vajadzētu tikt galā ar iesnām, bet Igors bija pie tām pieradis un šņaukājoties atbildēja, ka viss ar viņu ir kārtībā, jo temperatūras nav.
Skolā attiecības ar puišiem neattīstījās, zēni pret viņu izturējās ar vienaldzīgu nicinājumu, meitenes izsmēja. Viņš nolēma būt kluss, lai nevienu nekaitinātu. Divpadsmit gadu vecumā iedomājās, ka derētu kāds draugs, mēģināja sadraudzēties ar sola biedru, bet neizdevās.
Jautāja mātei par tēvu, sacīdams, ka varētu redzēties ar viņu biežāk nekā reizi mēnesī, apspriest dažādas vīriešu tēmas.
Māte teica, ka grūtības pusaudža gados ir normālas, un tēvam ar to nav nekāda sakara.
Nevajag izgudrot sev kādas īpašas problēmas.
Igors saprata, sāka mierīgi lasīt grāmatas, attīstīja savu iztēli.
Pamanīja, ka pēc katra norādījuma neizgudrot iesnas aktivizējās un radīja ilūziju par aizņemtību… ar savu kaiti.
Skolu beidza vidējā līmenī, iestājās institūtā un kaut kā nemanot izmācījās.
Institūtā patika dažādas meitenes, bet kaut kā nebija pārliecināts par sevi un vēl tās iesnas…
Sāka strādāt reklāmas aģentūrā, vadība gaidīja interesantas idejas un radošumu, bet ar jaunām idejām bija grūti. Toties viņš teicami īstenoja apstiprinātas un par labām atzītas citu idejas.
36 gadu vecumā sāka labi pelnīt, meitenes to pamanīja un pievērsa uzmanību.
Meitene Nina izrādīja īpašu interesi, aicināja uz māju, deva mājienus par kopīgu ģimenes laimi.
Aizveda Ninu iepazīstināt ar māti. Līgava taču.
Mamma sajuta meitenes nopietnos nodomus un atbalstīja.
Tomēr ģimenes dzīve neritēja, kā nākas, vēl nepaspējusi īsti izveidoties. Nina acīmredzami vakaros nesteidzās mājās, nenodarbojās ar mājsaimniecības darbiem, daudz stāstīja par draudzenēm, viņu problēmām un nepieciešamību brīvajā laikā viņām palīdzēt.
Igors satraucās, apvainojās, bet ne par ko citu neaizdomājās un gaidīja, kad sievai apniks skraidīt apkārt. Deva mājienu par bērnu tēmu, nolika redzamā vietā žurnālus “Mans bērns”. Nina solīja daudz bērnu, bet piecu gadu laikā neviens vēl nebija piedzimis.
Igors slepus sūdzējās mātei, ka Nina neuzvedas kā ģimenes sievietei pienāktos, viņa, šķiet, negrib bērnus un vispār laikam Igoru nemīl…
Māte teica, ka normāla 35 gadus veca sieviete nevar negribēt bērnus, ka nav jāizgudro problēmas, varbūt viņai vajag paārstēties un viss notiks.
Pēc gada Nina sāka bieži pavadīt nakti pie draudzenes. Draugi lika noprast, ka draudzeni sauc Oļegs, ka viņš ir tas, kurš pameta Ninu pirms viņa sagribēja apprecēties ar Igoru.
Sākās tādas iesnas, kas nepārgāja vispār.
Katru reizi, kad Igors apspieda savas aizdomas, nedrošību, aizvainojumu, viņa ķermenis un psihe radīja jau pazīstamo kopīgo produktu – iesnas.
Tās veica daudzus svarīgus uzdevumus: novērsa uzmanību no notiekošā, liekot domāt “kas notiek ar mani”, ļāva ignorēt problēmas un konfliktus, aizbildinoties ar slimību, simboliski pauda aizvainojuma asaras un vājumu.
Pēc sešiem mēnešiem Nina paziņoja, ka gaida bērnu. Piedzima skaists un veselīgs zēns, tikai nemaz nebija līdzīgs ne tēvam, ne mātei. Nina to nekomentēja un visu savu laiku veltīja bērnam. Pēc gada viņa izteica vēlēšanos šķirt laulību “savstarpējās sapratnes trūkuma dēļ”. Tūlīt pieprasīja alimentus.
Kad Igors paziņoja mātei par izmaiņām dzīvē un ikmēneša maksājumu apmēru bērnam, viņa sāka pārdomāt stratēģiju.
Aizveda Igoru uz DNS pārbaudi, lai noteiktu paternitāti, noalgoja labu advokātu.
Paternitāte neapstiprinājās, tiesas lēmums par alimentiem tika pārskatīts. Aizdomas par neuzticību ieguva nepievilcīgu, bet reālu izskatu.
Izturējis visas apgrūtinošās juridiskās procedūras, apzinājies un pārliecinājies par bijušās laulātās meliem un liekulību, Igors beidzot atļāvās “izgudrot”. Parādījās dusmas, sporta zāle un pašcieņa. Bet iesnas pārgāja pat neatvadījušās…
Avots: psy-practice.com
