Savos darbos – dzejā, prozā mainīt pasauli? “Tā nav apzināta vēlme. Man rakstīšana drīzāk nespēja tikt galā ar paaugstinātu emocionalitāti, ar pārdzīvojumu, un tad es par to rakstu. Tāpēc jau dzīve ir sarežģīta, jo tas, ko es saucu par svēto garu, nedarbojas tādā veidā, ka es tagad apņemšos pastāstīt cilvēkiem pastāstīt par to, kā vajag partneriem sadalīt darba pienākumus, un tad viņi to sapratīs un sāks darboties. Es rakstu, bet darbs iznāk par kaut ko citu. Cilvēki atnāk un saka – šis stāsts ir par bailēm, tas nav par sieviešu tiesībām. Tāda apņemšanās mainīt pasauli ir lieliska, bet parasti nesanāk, vai sanāk kaut kas cits. Protams, apņemties mainīt vajag, bet nevajag paļauties uz to, ka tavs darbs to izmainīs. Nav labi to savu garu tā angažēt, piemēram – es tagad rakstīšu par tomātiņiem, jo man to pasūta tomātu tirgotāji. Jā, ir brīži, kad cilvēki nāk klāt un saka, ka mans rakstītais viņiem nozīmējis daudz. Atceros, tā man teikuši par dzejoli “Aizbraucot”, par “Miglu” (dzejas krājums, 2012). Tie ir aizkustinoši mirkļi, un paldies ikvienam cilvēkam, kurš pienāk un to pasaka.” 4
Sievietes un vīrieša, divu radošu personību attiecību, līdztiesības tēma spilgti izskan Ingas pavasarī publicētajā esejā “Aspazija – māsiņa”. Jautāta, vai Aspazija autorei interesantāka nekā Rainis, Inga pavīpsnā, nosakot – vieglāk identificēties ar Aspaziju. “Man patīk Raiņa lugas – “Jāzeps un viņa brāļi”, “Indulis un Ārija”. Mani interesē gan Rainis, gan Aspazija. Kad lasu, kā abi rakstnieki dzīvoja, redzu arī Raiņa iekšējās cīņas, un man viņa ir žēl. Jānis (dramaturgs Jānis Balodis) lasīja priekšā viņa dienasgrāmatas, es ik pa brīdim teicu: – nabaga cilvēki, nabaga cilvēki! Cita lieta, ko mēs pēc tam izdarām ar viņiem šobrīd, kad Aspazija joprojām paliek lielā Raiņa ēnā. Man viņi ir līdzvērtīgi gari. Nu nav viņas dzeja vājāka! Protams, ne jau Rainis ir vainīgs, ka tagad pie Nacionālā teātra ir milzīgs plakāts – “Rainim 150″. Kur ir Aspazija? Otrā pusē? 1905. gadā taču viņas „Sidraba šķidrauts” izraisīja nemierus Rīgā. Vai no šāda skatu punkta Nacionālajam teātrim neliktos, ka Aspazija ir diezgan nozīmīga Latvijas teātra vēsturē? Mani sadusmo tas, ko ar viņiem abiem izdarām mēs, joprojām turpinot to savā ziņā netaisnību pret Aspaziju. Viņu dzīve un darbi taču uzdod daudz jautājumu, bet mēs bieži uz tiem paskatāmies kaut kā virspusēji, komunikācijā braucot to pašu, iebraukto ceļu, kurā no viņu savienības palika tikai Rainis. Mēs neizmantojam to iespēju, ko viņi mums dod – runāt par patiešām svarīgām lietām. Tā vietā mēs izgriežam kartonu un diemžēl vairojam stereotipus. Šobrīd nezinu, kāds būs manas lugas iznākums – šobrīd esam vienojušies ar Ģertrūdes ielas teātri un Mārtiņu Eihi, visticamāk, izrāde arī būs.”
Nu jau vairākkārtīgi Inga uz pašmāju teātru skatuvēm pamanāms ne tikai Ingas dramaturģes veikums, bet arī vērtējami viņas pirmie soļi režijā – tāds bija teātra režijas kursa diplomdarbs, pašas rakstītās lugas “Mūsu Silvija debesīs” iestudējums, arī jau minētie “Trauki”.
Jautāta, vai pie režijas likusi ķerties neapmierinātība ar to, kā viņas darbus interpretē režisori, un bijusi vēlme nostāties abās “laukuma” pusēs, Inga nepiekrīt. „Teātris ir tā mākslas formā, kurā ir ārkārtīgi liela klātesamība, un man tas šķiet ļoti vilinoši. Te līdzpārdzīvojums tiek izspēlēts nevis tavā galvā, bet tas notiek tev priekšā. Tiešām laba izrāde var mainīt tavu dzīvi. Pēc vidusskolas gāju teātra studijā “Skatuve” pie Annas Eižvertiņas un pat stājos arī aktieros, bet mani neuzņēma. Kad biju iestājusies teātra režijas studijās, sapratu, ka varu iestudēt arī pati savu izrādi, kuru neviens cits neiestudēs. Nu esmu divus gadus mācījusies režiju, un, protams, ļoti gribētu tāda būt. Šobrīd stāvu pie sētas un skatos pāri laukumam, nevis esmu abās tā pusēs. Man ir kaut kāds skatījums, un iespējams, arī režijas spēja, tomēr saprotu, ka vēl būtu daudz jāmācās un jāstrādā, lai savu skatījumu uzliktu uz skatuves.”
