Jau vairāk nekā gadu top Ingas Gailes pirmais lielākais prozas darbs, viņas pirmais romāns ar nosaukumu „Stikli”. „Darbība daļēji notiek 1938. gadā, daļēji – mūsdienās, un notikumu attīstību nosaka varoņu raksturi. Protams, galvenā varone ir sieviete. Rakstot jūtos satriecoši labi. Tas gan ir tāds absolūts pirmziemnieka prieks, un šobrīd man nav vērtējuma, ko šajā jomā varu izdarīt, ko – nē. Vienkārši esmu sajūsmā par to teritoriju, par to, ka man ir iespēja to darīt un ir pavēries kaut kas tik plašs. Šobrīd vienīgais, ar ko cīnos, ir laika trūkums. Tas noteikti ietekmē tekstu. Romāna rakstīšanai pa vidu gaidīju meitiņu, un tad šķita, ka jāraksta “Trauki”, šķita, ka tas jādara tieši tajā brīdī. Iespējams, sociāli politiskā vajadzības dēļ nodarīju pāri saviem varoņiem, iespējams, “Trauki” būtu labāki, ja es būtu devusi saviem varoņiem laiku.” Inga nevairās no viņai bieži veltītā apzīmējuma “feministe”. 4
“Jā, es tāda esmu, vairākkārtīgi esmu to teikusi arī pati. Mani uzskati veidojas, skatoties uz to, kā notiek lietas sabiedrībā un redzot, ka kaut kas mani neapmierina. Domāju, mūsu sabiedrībai ir vēl daudz, kur augt. Manuprāt, ir jārunā par sieviešu līdztiesību, par sieviešu tiesībām, jo vīrieši par to nerunās. Sievietes Latvijā par to runā maz, jo viņas negrib būt feministes, kuras ir neglītas vai lesbietes, vai tās sliktās, kuras saka saviem vīriešiem – kaut kas te nav taisnīgi! Daļa vīriešu to uztver kā – „tu neesi taisnīgs,” jo viņiem nav noticis pieaugšanas process, un tad, ja sieviete runā par līdztiesību, viņi to uztver kā tiešu aizvainojumu sev. Pat, ja viņi ir brīnišķīgi cilvēki, gatavi sarunai un gatavi palīdzēt – tik un tā viņi to uztver kā uzbrukumu. Ja mazam bērnam saka, cik netīra istaba, vai, piemēram, es jūtos slikti, viņš saprot, ka pats ir slikts.
Ja pieaugušam vīrietim sieviete saka, ka ir mazliet netaisnīga sistēma, pieaudzis cilvēks teiktu – labi, izrunājam, kur ir tā netaisnīgā sistēma, nevis sāk aizstāvēties. Arī vīriešiem ir jārunā, jo viņiem ir ne mazums problēmu mūsu maskulīnajā sabiedrībā, kurā viņiem nepārtraukti tiek pieprasīts, lai viņi ir spējīgi, varoši, neraudātu, uzvarētu un atnestu medījumu no meža, bet reizē būtu spīdošās kurpēs un viņi dejotu valsi, apmierinātu sievieti seksuāli un materiāli. Prasības pret vīrieti ir milzīgas un neadekvātas. Nekas tik pārspīlēts nav nepieciešams, lai cilvēki dzīvotu normālu un mīlestības pilnu dzīvi. Otra puse ir prasības pret sievieti – skaistums, mātišķība, rūpēšanās. Protams, ja sieviete ir māte un vīrietis ir tēvs, viņu pienākums ir palīdzēt saviem bērniem pieaugt. Tomēr tas, ka sievietei jābūt mātei, ka viņu mēģina nosaukt Parādnieks, ir pilnīgs absurds. Problēma mūsu sabiedrībā ir milzīgās gaidas pret to, kādam jābūt cilvēkam. Šie noteikumi ir ne vienmēr fiksēti, arī nefiksēto noteikumu ir daudz. Tie ir sieviešu žurnālos, reklāmās, filmās. Ja cilvēks nevar tāds būts, viņš sevi lauž. Manuprāt, liela daļa cilvēku dzīvo pastāvīgos melos vai nu pret savu būtību vai sabiedrību.”
