Lai vietējie “bēgļu” uzņēmēji paši ver vaļā savu namu durvis un laiž iekšā ciemiņus viesistabās. Egila Līcīša feļetons 56
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ej sazini, kādēļ kāds bagdādietis, kurš nekad nebij ticis tālāk par tuvējo tirgu un kaimiņu ielu, mūžam spiests elpot vienu un to pašu gaisu (un skolā slikti mācījies ģeogrāfiju, jo bija pārliecināts, ka Baltkrievijai blakus ir Vācija), sajuta tieksmi doties tālumā, piedzīvojumos un atklājumos.
Kādēļ kāpa lidmašīnā, lai lidotu uz skaistuli pilsētu Minsku? Varbūt pirmoreiz sakrāja naudu ekskursijai uz ārzemēm? Iespējams, padzirdēja, ka baltkrievu mežos un ūdeņos ir prīmā iespējas medīšanai, makšķerēšanai, vēžošanai.
Kas zin, vēlējās izdakterēties no lipīgā kovida, jo Baltkrievija, pateicoties vodkas un pirts ārstnieciskām procedūrām, ir no vīrusa brīva zeme.
Tā arī Irākas lauku iedzīvotājs, kurš vēlējās vienreiz beidzot palūkoties, kas ir aiz horizonta līnijas, bija ceļa jūtīs un paunojās, kaut kur saklausījis, ka Baltkrievijā viesstrādnieks var piepelnīties kartupeļu rakšanas talkā.
Diemžēl tūristiem neveicās. Sanāca šmugulītis ar ceļojuma organizētājiem.
Knapi tikušus ārā no gaisa ostas, atlidojušos irākiešus sagrāba kāds šaitāns un aizstiepa uz Baltijas valstu robežām, tumsas aizsegā, kamēr vēl nav redzama rītausmas blāzma, caur slīkšņām, brikšņiem un purvainēm likdams iet pāri.
Kā par brīnumu, Eiropā nelegālu robežas šķērsošanu uzskata par sodāmu likuma pārkāpumu.
Latvijas robežsardzes priekšnieka Gunta Pujāta vērtējumā patvarīga robežas pāriešana ir drauds valsts drošībai, pašlaik austrumpusē notiekošais ir Baltkrievijas režīma mēģinājums nepieteiktā hibrīdkarā destabilizēt situāciju Latvijā, un pietiktu neapturēt migrantu plūsmu, ielaist mūsu valsts teritorijā pirmo tūkstoti, kā klāt būtu simt tūkstoši nelegālo ieceļotāju!
Tādēļ latvieši apsveica robežsargu rīcību – slēgt “tiltu uz Eiropu”. Kamēr nav uzcelts drošāks režģis, dzeloņstiepļu žogs vai cits aizsprostojums, ko nolikt pretī miera traucētājiem, kuri cerēja rast Latvijā atpūtas bāzi, pirms pārcelties uz Vāciju, elkoņos saķēdējušos vīru dzīvo sienu.
Bet kārtējoreiz atradās lētticīgi ļautiņi, kas neaptvēra pašus reālākos faktus.
Starp sauktajiem cilvēktiesību cīnītājiem un nacionāli domājošo sabiedrības daļu, tai skaitā valdības ministriem, cēlās neliela eskalācija, asāka vārdu pārmaiņa.
Ievērojiet šos uzvārdus un pretvalstisk…, pardon, nevalstiskās organizācijas – grupējuma vadone ir mūsu vecā paziņa no “Providus” Iveta Kažoka.
Līdzdalībnieki – “Latvijas platforma attīstības sadarbībai” direktore Inese Vaivare (nesen Levita apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni), “Gribu palīdzēt bēgļiem” vadītājs Egils Grasmanis, Latvijas Cilvēktiesību centra vadītāja, antikvāra vērtība cilvēktiesību tirgū Anhelita Kamenska, vēl dažu biedrību pārstāvji Daniela Utāne, Miks Celmiņš, Kristīne Zonberga.
Iepriekšminētās personas rakstīja vēstuli, ka uz robežas izveidojusies “dramatiska situācija” un tā ir tikai viena medaļas puse, ka Lukašenko organizē transporta plūsmas, lai Latvijā ienāktu robežas šķērsotāji – fiziska pārgājēju apturēšana pārkāpjot Latvijai saistošās cilvēktiesību normas.
Latvijas radiofons un TV kanāli labprāt deva vārdu cilvēktiesību speciālistiem Ievai Raubiško un Edgaram Oļševskim, kuri brīdināja par sekām, ja neielaidīsim imigrantus valstī.
Cīnītāji neizpratnē jautāja, vai robežsargu pretdarbība nav pārāk brutāla, pielīdzināma gestapo metodēm?
Bija liels uztraukums, ka mežā sabēgušajiem muhamedāņiem, kuru vidū ir sievietes un bērni, un arī vīrieši, var teikt, ir tikai zēni, nav pieejama ne telts, ne ķemerķīns, ne mutesbļoda.
Tuvojas rudens, ziema, vai irākieši nodarbojušies ar jaunās dzimtenes apstākļu un klimata maiņas pētīšanu, vai apgādājušies ar kažokiem un botēm?
Turklāt atbraucējiem, kebabu ēdājiem, jāpārtiek no nokalnē lasītām mellenēm! Tad nu aktīvisti staigāja pa ielām ar ziedojumu bundžām, vāca naudu, lai pamielotu Mustafas un Huseinus ar veselīgu proviantu – svaigiem dārzeņiem, jērgaļu un pahlavu desertā.
Latvijas sabiedrība nedrīkstot ignorēt sūri grūto stāvokli, kādā dienas, naktis zem klajas debess jāvada Irākas tūristiem, kuriem, trūcībā dzīvojot, var tikt salauzts gars un padarīta vāja miesa.
Vai pašaizliedzīgi pienākumu pildošiem Latvijas robežsargiem palīdzīga roka pasniedza siltu ēdienu? Nē, to ne.
Tēvijā Muceniekos tikušajiem laimes meklētājiem nav lemts atgriezties, jo saskaņā ar cilvēktiesību aktīvistu ziņām Irākā valda despotija, apspiešana un posta laiki.
Nu tad vietējie “bēgļu” uzņēmēji, lai ver vaļā savu namu durvis un laiž iekšā vēlamos ciemiņus viesistabās, ēdamistabās un guļamistabās.
Lai kopīgi ar Allāha ticīgajiem sagaida Ziemassvētkus pie cūkas ribiņām, karstvīna glāzes un eglītes.
