Dace Baltruma: Ko darīs ar tiem, kuri ar eksāmenu netiks galā? Aizvedīs pie robežas un palaidīs, kur deguns rāda? 73
Dace Baltruma, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Karš Ukrainā ir mainījis mūsu redzes leņķi daudzās dzīves jomās un licis ieraudzīt līdzšinējo gadu kļūdas. Un tagad mēs metamies tās labot ar tādu skubu, ka nonākam galējībās.
Šobrīd rindas kārtībā ir mēģinājums Latvijā dzīvojošos Krievijas pilsoņus piespiest apgūt latviešu valodu.
Šīm aktivitātēm citādu apzīmējumu kā “šovs” es piemeklēt nespēju. Nav nepieciešams gudrs nākotnes pareģotājs, lai saprastu, ka rezultāts būs kārtējai čiks. Skaidrs, ka vecie cilvēki tik īsā laikā latviešu valodu neiemācīsies, pat ja gribēs. Bet negribēs, jo tikšot noteikts vecuma cenzs – kā bruņas, aiz kurām paslēpties.
Vēl ir arī jautājums, ar kādu latviešu valodas prasmi varēs lepoties tie, kuru zināšanu bagāžā būs tikai tās latviešu valodas druskas, kas paredzētas eksāmenā. Un pāri visam – ko darīs ar tiem, kuri ar eksāmenu tomēr netiks galā? Aizvedīs pie robežas un palaidīs, kur deguns rāda?
Neizbēgami būs piekāpšanās, būs prasību mīkstināšana, būs atlaides utt. Kā jau tas šādos gadījumos notiek. Vai vienkāršāk un lētāk tomēr nebūtu atļaut vecajai paaudzei nodzīvot savus pēdējos dzīves gadus pa vecam, nešaujot zvirbuļus ar lielgabalu?
Attiecībā uz jaunākiem iedzīvotājiem pāreja uz mācībām skolās tikai latviešu valodā saliks visu pa plauktiņiem. Ja bērni mācīsies skolā tikai latviešu valodā, arī vecāki tiks tālāk par jau apgūtajiem pieciem vārdiem. Ar piebildi – ja vien atkal savu lokano muguru dēļ nemēģināsim krieviem šo pāreju atvieglot.
Kam īsti ir vajadzīga šī pašreizējā mākslīgā ažiotāža? Nesaprotu. Varbūt vienīgi tā tiek pasviesta kā ēsma nacionāli noskaņotajai iedzīvotāju daļai, domājot par nākamajām vēlēšanām.
Man īpaši nav žēl tās krievu tantītes, kurai tagad jādzer sirdszāles, jo viņa īsti nesaprot, kas notiek.
Protams, pati vainīga, ka visa mūža garumā, dzīvojot Latvijā, par latviešu valodu vienkārši nospļāvusies. Bet vai tikai viņa vainojama, ka Latvijā vairākās dzīves jomās joprojām latvietim bez krievu valodas nav iespējams iztikt, bet krievam bez latviešu valodas itin viegli?
Neraugoties uz to, ka mums ir Valsts valodas centrs, kas nenoguris strādājis kā represīvs iestādījums. Nedomāju, ka sods var radīt vēlmi apgūt valodu, pret kuru sodītais nejūt cieņu un zina, ka bez tās tik un tā izdzīvos. Tas tikai saērcina un rada pretestību.
Kāda jēga, ja eksāmens it kā nokārtots, apliecība kabatā, bet sakarīgu teikumu latviešu valodā tik un tā savārstīt nevar? Un blakus latvietis, kas vienmēr gatavs pakalpot?
Ar dresūru nevar piespiest mīlēt valsti un tās valodu, ja paši esam radījuši vidi, kurā bez latviešu valodas zināšanām var netraucēti dzīvot.
Pašreizējās aktivitātes arī tāda teorētiska dresūra vien ir. Sods par valodas nezināšanu var būt tikai viens – nezinātāja nespēja funkcionēt tajā vidē, kurā viņš dzīvo un strādā. Un kritērijs arī tikai viens – spēja veikt tās funkcijas, kuras viņam uzliek konkrētais pienākums. Tā ir patiesība, kuru vajadzētu mēģināt saprast mums pašiem, bet līdz kurai liela daļa latviešu joprojām nav nonākuši.
Laikam jau mums vēl ilgi nāksies mācīties cienīt pašiem sevi, bet vienlaikus cienīt arī tos, kuri šausminošu, no mums neatkarīgu vēstures peripetiju dēļ atrodas mums līdzās. Un kaut vai cilvēcīgas iecietības dēļ neieskaitīt ienaidnieku kategorijā katru, kuram paši esam bruģējuši ceļu uz latviešu valodas nezināšanu.
Gribam to vai ne, ir jādzīvo realitātē. Un jāsāk katram ar sevi. Nevis tikai vārdos skaļi deklarēt slavinājumus latviešu valodai, bet cienīt to arī ikdienā.
Man kaimiņos dzīvo krieviete, kas ļoti centās un ieguva Latvijas pilsonību. Valodas zināšanas gan minimālas ar visu sekmīgi nokārtoto eksāmenu. Vai viņai tuvumā esošie latvieši palīdz tiešām kļūt par Latvijas pilsoni šī vārda patiesajā nozīmē? Kur nu! Sazināties krieviski taču ir vieglāk!
Ar piebildi: “Negribas, ka viņa tā mokās!” Vai tā ir līdzjūtība īstajā vietā? Un to visu mēs pieņemam kā pašu par sevi saprotamu.
Ko mēs gribam atstāt nākamajām paaudzēm, ja mums attiecībā uz krievu valodas lietošanu tik bieži izdodas kļūt zemākiem par zāli? Likumi nepalīdzēs. Krievu valodas priekšā ikdienā mūsu muguras joprojām ir līkas. Tās iztaisnot var, tikai sākot cienīt pašiem sevi.
