Veselības aprūpe – neizārstējamais valdības sāpju bērns 0
“Veselības aprūpe un tās finansējums ir bijis daudzu valdību sāpju bērns, šī valdība nav izņēmums,” tā savā uzrunā Saeimai pagājušā gada 31. oktobrī teica Ministru prezidents Māris Kučinskis.
“2017. gads būs pirmais, kurā mēs iziesim no krīzes radītajām sekām veselības nozarē. Šobrīd valdībai ir politiskā griba turpināt reformas veselības nozarē,” turpināja valdības vadītājs. Trīs nedēļas pirms tam – 2016. gada 11. oktobrī – valdība bija konceptuāli atbalstījusi Veselības ministrijas (VM) virzīto veselības aprūpes finansēšanas modeļa variantu, kas paredz naudu medicīnai nodrošināt ar valsts obligāto universālo apdrošināšanu no valsts budžeta (netika gan izslēgta iespēja, ka reformas īstenošanai var tikt izmantoti arī citi finanšu avoti). “Latvijas Avīzē” toreiz rakstīju, ka pats sarežģītākais jautājums – no kurienes radīsies papildu finansējums – jāatrisina līdz 2017. gada 1. aprīlim.
Bet ir pagājis pusgads, un redzams, ka šī valdība ar savu sāpju bērnu jo- projām galā netiek. Kaut M. Kučinskis pēc minētās 11. oktobra sēdes žurnālistiem solīja, ka “reformai ir skaidrs īstenošanas grafiks 2017. gadā, kas tiks ievērots”, tomēr 1. aprīlis jau garām, pa vidu ir bijuši neskaitāmi solījumi, pieļāvumi, ieteikumi, prātojumi, taču skaidras atbildes uz lielo jautājumu, kur ņemt naudu, nav.
Pagājšnedēļ sabiedrībai tika pasviesta kārtējā jaunā ideja, ko paši politiķi gan arī atzīst par “zaļu” un kas daļā sabiedrības jau raisīja neizpratni. Proti, tiek apspriesta doma, ka varētu ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, kurā ikvienam strādājošajam mēnesī par polisi būtu jāmaksā 20 eiro.
Nolikts arī kārtējais datums – premjera izveidotajai darba grupai līdz 31. maijam jāsameklē finansējuma avots.
Labāk dažādas polises
Par obligāto veselības apdrošināšanu un darba versiju, ka ikvienam strādājošajam mēnesī par polisi būtu jāmaksā 20 eiro, ir gandarīts Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs, jo tas esot labs sākums veselības nozares ilgtermiņa finansējuma nodrošināšanai un finansējuma izlietošanas pārraudzības sakārtošanai. Turklāt iecerētajam veselības aprūpes finansēšanas modelim nebūšot negatīvas ietekmes uz valsts nodokļu sistēmu, kā arī tā veicināšot iedzīvotāju vēlmi vairāk domāt par savu veselību. Ar LB preses sekretāra starpniecību noskaidroju, ka I. Rimšēvičs ir par vienādu maksājumu – 20 eiro – no visu strādājošo naudas maka.
M. Kučinskis gan vienādotam maksājumam nepiekrīt, viņaprāt, maksājumu varētu diferencēt atkarībā no ienākumu līmeņa. Tā uzskata arī Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītājs Romualds Ražuks, kurš arī iekļauts pieminētajā darba grupā un kurš sacīja, ka polises varētu būt vairākās krāsās atkarībā no polises cenas lieluma. Viņš uzskata, ka veselības aprūpes maksājumu varētu iekasēt kopā ar sociālo nodokli, tad atdalīt un novirzīt Nacionālajam veselības dienestam, kas šo naudu apsaimniekotu. Katrs strādājošais, kas to maksātu, tiktu apdrošināts plānveida veselības pakalpojumu saņemšanai. Ražuks vadīja darba grupu, kura izvērtēja iepriekšējās veselības ministres Ingrīdas Circenes piedāvāto obligāto valsts veselības apdrošināšanas modeli un tajā bija fiksētas 19 iedzīvotāju grupas, kuras apdrošinātu valsts. “Šīm grupām ir jāpaliek arī jaunajā variantā,” uzskata Ražuks.
Taču vē ir arī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola un veselības ministre Anda Čakša, kuru nostāja nesakrīt ar Kučin- ska un Rimšēviča viedokli. Finanšu ministres padomnieks Arno Pjatkins informēja, ka D. Reizniece-Ozola ir par noteiktas sociālā nodokļa daļas iezīmēšanu un novirzīšanu veselības aprūpei, ka daļa no sociālajām iemaksām ir iespēja, ko ministre atka piedāvāšot apspriest.
