Kas ir neīstā tuvredzība? Patiesība un mīti par acu veselību 0
Pasaulē aizvien vairāk pieaug to cilvēku skaits, kuriem ir nepieciešama redzes korekcija. Pētījumi rāda, ka apmēram 6-7 iedzīvotājiem no 10 ir nepieciešama redzes korekcija, taču to izmanto tikai puse, proti, 3-4 no 10. Latvija nav izņēmums, jo vēl joprojām sabiedrībā valda dažādi mīti attiecībā uz brillēm.
Biežākos mītus min optometriste Aiga Švede, LU docente, Latvijas Optometristu un Optiķu Asociācijas 2017. gada labākā optometrista balvas ieguvēja.
1. mīts: „Es varu iet tikai pie acu ārsta, ja mana redze sāk pasliktināties”.
Patiesība vai mīts? Tas ir mīts. Pēdējos 30 gados būtiski ir mainījušās un pat nozīmīgi uzlabojušās redzes korekcijas iespējas. Kopš 1991. gada Latvijas Universitātē apmāca optometristus, kuru izglītība veltīta, lai palīdzētu koriģēt redzi ar nemedikamentozām metodēm.
Reizēm cilvēkiem ir grūti saprast, kas tas optometrists tāds ir un pie kura no speciālistiem vērsties – optometrista vai oftalmologa (acu ārsta).
Optometrists ir redzes speciālists, kas ir apmācīts izrakstīt brilles un kontaktlēcas, kā arī prot nozīmēt redzes treniņus gadījumos, ja tādi ir nepieciešami.
Optometrists spēj atpazīt arī dažādas acu slimības pazīmes, taču nenodarbojas ar to ārstēšanu. Šo funkciju veic acu ārsts – diagnosticē un ārstē acu slimības, izraksta medikamentus, novēro slimības un ārstēšanas gaitu ilgākā laika periodā.
Tādēļ, ja cilvēks ir sācis sliktāk redzēt, var droši vērsties pie optometrista jebkurā optikas veikalā vai acu klīnikā.
Optometrists ieteiks labāko veidu redzes uzlabošanai un, ja pamanīs kādas nozīmīgas izmaiņas, ieteiks vizīti pie acu ārsta.
2. mīts: „Ja es redzu slikti, man obligāti izrakstīs brilles”.
Patiesība vai mīts? Tas ir mīts. Ne vienmēr redzes uzlabošanai ir nepieciešamas brilles. Piemēram, skolas vecuma bērniem parādās tuvredzība pārlieku lielās redzes slodzes dēļ: ja redze tiek nodarbināta pārāk tuvā attālumā (neatkarīgi no tā, vai lasa drukātu tekstu, spēlē spēlītes datorā, planšetē vai telefonā), pārāk sliktā apgaismojumā.
Līdzīgi redze var pasliktināties arī jauniem pieaugušajiem (18-30 gadu vecumā). Šajā gadījumā var izveidoties divu veidu redzes traucējumi – neīstā un īstā tuvredzība.
Neīstā tuvredzība veidojas, jo redzes sistēma ir pārslogota.
Īstā tuvredzība veidojas, jo acs ābols pielāgojas lielajai redzes slodzei un sāk stiepties garumā. Līdz ar to neīsto tuvredzību var vēl labot ar pareizu redzes režīmu, redzes treniņiem, fizioterapiju (agrāk izmantoja arī refleksoterapiju), lai atslābinātu redzes sistēmu un uzlabotu redzes kvalitāti.
Savukārt īstā tuvredzība jau ir pastāvīgs redzes traucējums, un redzes kvalitāti var uzlabot tikai ar briļļu vai kontaktlēcu palīdzību.
Kā atšķirt, kura tuvredzība ir cilvēkam, ja abos gadījumos redze tālumā ir pasliktināta? Īstās tuvredzības gadījumā redze tālumā ir pastāvīgi slikta, savukārt neīstās tuvredzības gadījumā redze tālumā brīžiem uzlabojas, brīžiem pasliktinās.
Piemēram, ja cilvēks novēro, ka pēc ilgākas redzes slodzes (pēc daudzām pie datora pavadītām stundām), tālumā viss miglojas (grūti saskatīt autobusa numuru, salasīt kādu uzrakstu), savukārt brīvdienās, kad ar draugiem būts zaļumos vai ir bijusi iespēja kārtīgi izgulēties, redze ir labāka, visdrīzāk tā ir neīstā tuvredzība. Ja pašam to ir grūti saprast, tomēr jākonsultējas ar optometristu.
Ja ir noteikta neīstā tuvredzība, optometrists ieteiks pareizu redzes režīmu, arī vingrinājumus.
Katrs pats var sākt sev palīdzēt – strādāt tuvumā pareizā attālumā (piemēram, datora monitoru novietot tā, lai darba attālums nav tuvāks par 40 cm), ieviest biežākus pārtraukumus, kuru laikā acis varētu atpūsties (skatīties dažādos attālumos – tālumā un tuvumā), pats izkustēties un pastaigāt, izmirkšķināt acis.
Biežāk ieteiktais režīms pauzēm ir 20-20 jeb 20 minūtes strādāt un 20 sekundes paskatīties apkārt, paceļot acis prom no viedās ierīces ekrāna. Taču to var pielāgot vecumam un darba specifikai. Skolās stundās lasīšanas un rakstīšanas darbi tiek kombinēti ar skatīšanos tālumā uz tāfeli, rotaļām, spēlēm, diskusijām, dažāda veida izkustēšanos.
Arī mājās bērnam jāļauj atpūsties mājas darbu pildīšanas laikā. Piemēram, 1. klasē mājas darbus varētu pildīt 20 min, 20 min atpūsties un tad atkal 20 min pildīt mājas darbus. Bērnam augot, darbošanās laiks var palielināties, piemēram, 14-15 gadu vecumā var darboties tuvumā jau 40 min un tad ir nepieciešama vismaz 15 min pauze.
Arī pieaugušajiem darbā pauzes jāsaskaņo ar savu darba specifiku, bet jāatceras, ka nedrīkstētu acis tuvumā nodarbināt ilgāk nekā 2 stundas.
Pēc divu stundu intensīva darba ar viedierīcēm pauzei jābūt vismaz 30 min. Atpūta nenozīmē skriet pie televizora vai datora (planšetes vai telefona), lai paskatītos kādu multeni vai filmu, pačatotu ar draugiem. Pauze ir atpūta acīm, tādēļ šajā laikā jādara viss, kur acīm nav rūpīgi jāskatās.
Diemžēl vienkārša acu aizvēršana nav labākais atpūtas veids, un tas neļauj pilnībā redzes sistēmai atslābināties. Vislabākā atpūta ir izkustēšanās pašam un acīm, skatoties tālumā un tuvumā, uz telpas stūriem, izmirkšķinot un pat izbolot acis. Te nu gan var atrast ļoti daudz ieteikumus internetā. Bet jāsaprot, ka šie vingrinājumi tikai atpūtina, nevis tie uzlabo redzes funkcijas.
Lai uzlabotu redzes funkcijas, ja acis sāk strādāt nepareizi, ir nepieciešama optometrista konsultācija, kas ierādīs tieši konkrētam cilvēkam nepieciešamos un pielāgotos redzes vingrinājumus, kas ļaus uzlabot noteiktu redzes funkciju.
3. mīts. „Man izrakstīja brilles, un redze sāka pasliktināties”.
Patiesība vai mīts? Diemžēl tas atkal ir mīts. Redze pasliktinās neatkarīgi no tā, vai brilles ir vai nav uzliktas. Redze pasliktinās dažādu iemeslu dēļ. Skolas vecuma bērniem, īstā tuvredzība palielinās, kamēr bērns aug. Vēl saka, ka tuvredzība aug līdzi bērnam. Kad bērns pārstāj augt, lielākajā daļā gadījumu arī tuvredzība apstājas un vairs nepalielinās.
Jauniem pieaugušajiem tuvredzība var palielināties, ja palielinās tuvuma slodze (nomainot darbu, palielinoties darba slodzei). Cilvēkiem pēc 45 gadu vecuma redze pasliktinās tuvumā, jo redzes sistēmā noveco mehānisms, kas iepriekš ļāva labi redzēt tuvumā. Līdz ar to, novērojot redzes pasliktināšanos, nav jāvaino brilles, bet ir jāvēršas pie optometrista, lai tas palīdzētu saprast, kas tieši notiek ar redzes sistēmu un ieteiktu labāko veidu, kā neļaut redzei pasliktināties.
Biežākais jautājums šajā gadījumā ir, vai bija iespēja nepieļaut, ka redze pasliktināsies. Iespēja bija. Pētījumi rāda, ka bērnam pavadot vairāk laika ārpus telpām, arī skolas nodarbībās ieviešot aktivitātes ārpus klases telpas, kas ļauj uzturēties dabīgā apgaismojumā, kā arī iemācot bērnam pareizu acu noslogojumu, lietojot viedās ierīces, samazinās iespēja izveidoties skolas vecuma tuvredzībai. Taču, ja skolas vecuma tuvredzība ir sākusies, tā turpinās augt līdzi bērnam, bet var ietekmēt šo augšanas straujumu.
Lai tuvredzība palielinātos lēnām (ap 0,25-0,50 D gadā), bērnu ir jāstimulē pavadīt laiku ārpus telpām, jāatrod nodarbes, kur redze nav noslogota, jānodrošina pilnvērtīga ēšana, lai bērnam netrūkst vitamīnu un minerālvielu, kas ir svarīgi augšanai, imunitātei un veselībai.
4. mīts. „Es paņēmu savas sievas/vīra (drauga) brilles un man ar tām ir labi redzēt.”
Katrs mēs esam atšķirīgs un katram mums ir nepieciešama tikai mums individuāli piemeklēta redzes korekcija. Tādēļ nebūtu labi aizņemties no kāda brilles un tās lietot. Vai tā var kaitēt acīm? Jā un nē. Šeit nav viennozīmīgas atbildes. Ir jāskatās uz briļļu stiprumiem, uz abu briļļu lēcu optisko centru novietojumu, ir jāskatās, kā šī korekcija iedarbojas uz redzes sistēmu.
Nepareizas brilles, kas lietotas ilgāku laiku, var pat palielinās sūdzības vai pat radīt atšķirīgas sūdzības no tām, kas bijušas sākumā.
Jo īpaši nevajadzētu briļļu pārmantošanu piekopt attiecībā uz bērnu redzes korekciju. Bērns nezina, kā jājūtas ar brillēm, un tādēļ var nemaz neziņot, ka “pārmantotajās” brillēs jūtas slikti. Labāk vērsties pie optometrista, kas ieteiks tikai katram individuāli piemērotu briļļu stiprumu.
Nav jāuztraucas, ka dažādu optometristu izrakstītās briļļu receptes var nedaudz atšķirties. Nelielās atšķirības var rasties, ja cilvēks nav izgulējies, ir noguris vai saslimis dienā, kad ir atnācis uz redzes pārbaudi.
5. mīts. „Man tik stipras brilles nevajag, rakstiet mazākus ciparus”.
Diemžēl šādi domāt nedrīkst. It īpaši vecāki reizēm vēlas, lai viņu bērnam neliek tik stipras brilles, jo bērns pieradīs, acis nestrādās un viss kļūs vēl sliktāk. Un tad mēs atgriežamies pie 3. mīta. Nenodot labu korekciju, mēs laupām cilvēkam iespēju redzēt. Bērnam ir jādod iespēja labi redzēt.
Šāds mīts pastāvēja vēl līdz 90-tajiem gadiem, kad redzes korekcijas piemeklēšanas metodes nebija tik attīstītas un redzes speciālisti baidījās pārkoriģēt pacientu. Šobrīd koriģēšanas metodes ir ļoti attīstītas, optometristi labi prot piemeklēt pareizo korekciju un nepārkoriģēt pacientus.
Pareiza redzes korekcija mūsdienās ir ne tikai līdzeklis, kas uzlabo redzi tālumā, bet arī nodrošina sabalansētu redzes sistēmas darbību tuvumā. Bērnam tas var uzlabot sniegumu mācībās, savukārt pieaugušajiem paaugstināt darba produktivitāti. Bet kas nav mazāk svarīgi, pareizas brilles uzlabo katra emocionālo stāvokli. Līdz ar to jāļauj katram redzēt labi. Tik labi, cik katrs pats vēlas.
Optometriste, LU docente, Latvijas Optometristu un Optiķu Asociācijas 2017. gada labākā optometrista balvas ieguvēja Aiga Švede norāda, ka no redzes pārbaudes un brillēm nav jābaidās. Brilles ir līdzeklis, kas palīdz mums labāk redzēt, brīnišķīgi izskatīties, labi justies un baudīt visu to, ko redze mums var sniegt.
