Neimanis: Dārzā daru, ko gribu, – viss izdodas 0
Nacionālā teātra aktieris Zigurds Neimanis, kurš tikko nosvinēja 65 gadu jubileju, teic, ka sirdī tik vecs vēl nejūtoties. Viņam ir teātris, laba sieva Indra, divas meitas – Nadīna un Nanete – un trīs mazbērni – Annija, Marks un Ralfs, kā arī sirdij ļoti tuvs vaļasprieks – dārzs Garciemā.
“Pats esmu audzis un skolojies Rīgā, bet vecāki bija lauku cilvēki – tēvs kolhoza priekšsēdētājs Rīgas rajonā, mamma strādāja bibliotēkā. Varbūt tādēļ man tik ļoti patīk pa zemīti parušināties,” spriež Z. Neimanis.
– Kā jūtaties, kad plecos tik liela gadu nasta?
– Ja man tagad kāds prasa, kā tev iet, es parasti atbildu, ka nezinu. Nezinu, ar ko salīdzināt. Agrāk tas bija vienkāršāk, bet tagad ekonomiskās un politiskās situācijas dēļ grūti pateikt, kā jūties konkrētā kontekstā. Salīdzinot ar kādu bomzi, es jūtos ļoti labi, jo man ir pietiekami liela pensija. Bet, salīdzinot ar kādu deputātu, kurš atsēž savu laiku un ar visām oficiālajām piemaksām saņem pāri 1000 latiem, jūtos kā nabaga pensionārs.
Jāteic, padomjlaiks bija labākais manā dzīvē, lai cik tas drausmīgi skanētu. Tos absolūtos melus, kādos dzīvojām, patiesībā ikdienā nemaz nejutām. Mēs visi bijām sociāli vienādi, un man tas likās jēdzīgāk. Tagad mūsu tauta tā noslāņojusies, ka tas ir vienkārši šaušalīgi. Visās jomās. Arī domās un darbos.
– Vai ir kāds sapnis palicis nerealizēts?
– Tikko Latvijā parādījās deltaplāni, pie sevis nospriedu, ka gribu to pamēģināt. Bet tagad, kad man jau ir tik daudz gadu, tādus vairs gaisā nelaiž. Bet tas ir mans sapnis. Vēl labprāt uzrakstītu kādu grāmatu. Neesmu iepriekš neko daudz rakstījis, bet, ja paņemtu visus tos sēriju kvantumus, kas tika sadrukāti seriālam “Dzīvoklis”, sanāktu vairākas grāmatas. Gribētos uzrakstīt kriminālromānu, bet tas, šķiet, ir viens no komplicētākajiem literatūras žanriem. Lasīt viegli, bet rakstīt grūti.
– Cik noslogots šobrīd esat teātrī?
– Jau ilgus gadus esmu ārštata aktieris. Izdomāju, ka man izdevīgāk ir nebūt klāt visos iestudējumos, jo, esot štatā, jāspēlē viss, ko dod, bet kā ārštatnieku mani informē, ko un kurā laikā iestudē, un, ja tas man šķiet saistoši, saku okei. Kustību un skaņu izrādē “Tikai tā”, kuras režisors ir Valdis Lūriņš, neskatoties uz savu sirmo galvu un nodzīvotajiem gadiem, esmu spiests lēkāt, bet daru to ar prieku. Nekādus citus piedāvājumus neesmu saņēmis un vairāk nemaz negribu, jo ļoti labprāt dzīvojos pa Garciemu. Dārzs ir mans hobijs numur viens. Ja kāds man 20 gadu vecumā būtu teicis, ka es kādreiz rakāšos pa zemi kā kurmis, es smietos pilnā kaklā. Bērnībā nevienam nepatika braukt uz kolhozu. Bet es visas vasaras pavadīju laukos, kaplēju gan cukurbietes, gan citus dārzeņus. Brīnos par sevi, ka man tagad tas tik ļoti patīk. Komercijai es dārzā neaudzēju neko, tikai lai pašiem pietiek un, piemēram, vasarā nav jāpērk zemenes.
Diezgan daudz rušinājos pa dārzu arī ziemā. Dārznieki teiktu: tu jucis esi. Bet man droši vien ir tie “zaļie īkšķīši”, daru dārzā, ko gribu, – viss izdodas. Šoziem vēl pāris dienas pirms Jaungada pārstādīju avenes. Esmu pārliecināts, ka viss būs labi. Tas bija viens no atliktajiem darbiem, kam vienmēr pietrūkst laika.
Mans hobijs numur divi ir akvārijs. Zivīm vienīgajām savā kompānijā ir labi, tās nejūt, ka saimnieka nav tuvumā. Barību var automātiski dozēt katru dienu noteiktā laikā. Akvārijs stāv blakus kompim, kad kaut ko drukāju un acīs sāk mesties zvaigznītes, paskatos akvārijā, un viss labi. Zivis, tāpat kā meitenes, neapnīk, jo ik pa laikam mainās.
– Jums patīk pajokot, taču savā ģimenes dzīvē esat ļoti pastāvīgs.
– Ar manu dzīvesbiedri Indru Filipsoni esam kopā jau vairāk nekā 35 gadus. Mums ir divas jau pieaugušas un izskolotas meitas – Nadīna un Nanete. Abām jau labu laiku ir pašām savas dzīves. Jaunākā meita Nanete darbojas grāmatniecības nozarē kā redaktore un tulkotāja. Nadīna strādā finanšu sfērā un ar vīru Māri sagādājuši mums jau trīs mazbērnus – Anniju, Marku un Ralfu. Abi vecākie sīči dienas pirmo daļu vada bērnudārzā, tātad ir jau pieskaitāmā un tieši tāpēc arī rūpīgi pieskatāmā vecumā. Abi hiperaktīvisti dejo TDA “Dzintariņš” un dzied vokālajā ansamblī “Kolibri”. Tā kā bērnu vecāki šo nodarbību laikā aizņemti darbos, tad trīs dienas nedēļā par mazbērnu māksliniecisko izaugsmi pamatā gādājam mēs ar Indru. Par visjaunāko, vien pāris mēnešus veco mazbērnu rūpi tur pati laimīgā trīsbērnu māmiņa.
Indra visu līdzšinējo mūžu veltījusi latviešu tautas dejai, vadot deju ansambļus “Bitīte” un “Auda”. Šobrīd sieva ir priekšlaicīgi pensionējusies un, tā kā arī es jau esmu tajā vecumā, kad noslogojums teātrī ir visai niecīgs, brīvā laika mums ir pietiekami un pārsvarā to vadām savā piejūras īpašumā Carnikavas novadā. Mana kundze aizrāvusies ar veselīga uztura gatavošanu – visu vārām bez ūdens un cepam bez taukiem. Šādai ekstrai mums iegādāti pat speciāli trauki. Šī gatavošanas māka tika atzinīgi novērtēta TV raidījumā “Gandrīz ideālas vakariņas”, kur Indra ieguva balvu – ceļojumu uz Šanhaju, ko izmantos kopā ar Naneti, jo tieši viņa pieteica mammu šim konkursam.
