Vēsturnieku komisija “neieteic” Cukuru Brāļu kapiem 6
Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisija, atbildot uz prezidenta Raimonda Vējoņa administrācijas lūgumu dot savu slēdzienu, ir nolēmusi atzīt Herberta Cukura (1900–1965) pārapbedīšanu Brāļu kapos Rīgā par ”neieteicamu”, trešdien apstiprināja komisijas vadītājs Inesis Feldmanis.
Lēmums, kam ir rekomendējošs raksturs, gan vēl juridiski nav noformēts, taču komisijas dalībnieku ieskatā nesenais Ģenerālprokuratūras slēdziens izbeigt kriminālprocesu pret aviatoru un bēdīgi slavenās Arāja komandas dalībnieku Cukuru pārapbedīšanas lietā maz ko maina.
Vēsturnieku komisijas lēmums Cukura lietā ir identisks tam, kāds jau tika pieņemts 2011. gada aprīlī.
Profesors Feldmanis norādīja, ka komisijas dalībnieki, pirms rakstveidā noformulēt savu viedokli, gan vēl gribot iepazīties ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora Monvida Zelča sagatavotā slēdziena pilno versiju 36 lappušu garumā, jo līdz šim vēsturnieku rīcībā bijusi tikai slēdziena īsā versija.
Ģenerālprokuratūra izbeigt kriminālprocesu nolēma 2018. gada 23. oktobrī, norādot: “H. Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kā arī kriminālprocesā netika noskaidrota neviena konkrēta un dzīvi esoša persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no šādām ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu.”
Pēc šā lēmuma “Herberta Cukura piemiņas fonds”, kurš darbojas Herberta Cukura meitas Antineas Doloresas Cukurs–Risoto vārdā, atsāka centienus, lai iegūtu dažādu organizāciju un sabiedrības atbalstu idejai par Cukura pelnu pārvešanu no Brazīlijas un apbedīšanu Brāļu kapos. Piemēram, šā gada 16. martā leģionāru piemiņas brīdī Lestenē to atbalstīt klātesošos aicināja vīru kopas “Vilki” dziedātāji.
Vēsturnieks, komisijas dalībnieks Uldis Neiburgs, kurš jau ilgāku laiku nodarbojas ar Otrā pasaules kara jautājumiem, arī Cukura problēmu, norāda, ka Ģenerālprokuratūras lēmums nav mainījis pašu būtiskāko – kapteinis Herberts Cukurs ieņēma vadošu amatu vācu Drošības policijas SD palīgvienībā – “Arāja komandā”, kas Otrā pasaules kara laikā veica Latvijas civiliedzīvotāju iznīcināšanu. Arāja vienība 1941. gada beigās piedalījās Rīgas geto ebreju iznīcināšanā Rumbulā un līdzīgās akcijās citviet Latvijā.
“No Ģenerālprokuratūras slēdziena vēstures fakti nemainās, tāpat kā no tā nemainās šā cilvēka piederība minētajai organizācijai,” tā Neiburgs.
Arī Vēsturnieku komisijas rīcībā nav nekā tāda, kas dotu pamatu uzskatīt, ka Cukurs būtu kādu nogalinājis vai devis pavēli nogalināt, taču dienests Arāja komandā dara viņu morāli līdzatbildīgu. Ne vienu reizi vien ir atzīts – kā 1918.–1920. gada Latvijas Neatkarības kara dalībnieks un virsnieks Cukurs kvalificējas apbedīšanai Brāļu kapos Rīgā. 1919. gada 22. martā Liepājā viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā; tika ieskaitīts Cēsu rotā; 1920. gada 1. februārī paaugstināts par seržantu; tā paša gada 28. martā “par kaujas nopelniem” ieguvis leitnanta pakāpi; karojis pret lieliniekiem Latgales frontē.
“Ja vērtē cilvēku, tad tas jāvērtē kopumā, nevis tikai ar to, ka viņš bija Neatkarības kara dalībnieks un izcils lidotājs. Jautājums ir, vai mēs ņemam vai neņemam vērā to, ka viņš Otrā pasaules kara laikā ir dienējis struktūrā, kura veikusi noziedzīgas darbības. Vai dienests Arāja komandā nemet ēnu uz viņa darbību? Tas ir svarīgi, un tādas diskusijas nav bijis,” komentē Neiburgs.
Viņš spriež, ka uz jautājumu jāskatās līdzsvaroti. Nepietiek ar vienas vai otras sabiedriskas organizācijas viedokli – būtu vajadzīga plašāka sabiedrības diskusija, kamēr līdz šim bijušas dzirdamas tikai divas nometnes – tie, kas Cukuru glorificē, un tie, kas viņu sauc par kara noziedznieku.
Jāpiebilst, ka slavenā lidotāja tēlam par labu nenāk vēl kāds, ar Neatkarības karu gan nesaistīts apstāklis – 2017. gada 21. decembrī Saeimā pieņemtais likuma “Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu” 3. pants nosaka, ka personai nepienākas šāds statuss, ja tā “ir bijusi nacistiskās Vācijas slepenpolicijas [gestapo (Geheime Staatspolizei)] darbinieks, drošības dienesta [SD (Sicherheitsdienst des Reichsführers SS)] darbinieks vai tās palīgvienību dalībnieks”. Līdz ar to Cukuru, piemēram, nevarētu apbedīt karavīru brāļu kapos Lestenē.
