Monika Zīle: Neiespējamā misija 1
Šķita dīvaini, ka, uzmanīgāk ieklausoties ar jaunā Valsts prezidenta tēlu saistītajās sabiedrības vēlmēs, prātā vispirms iešāvās manā tālajā agrajā jaunībā draudzeņu pulkā vēl nesatikto nākamo vīru apcerēšana. It kā pilnīgi atšķirīgas jomas – reālo dzīvi neiepazinušu skuķu vāvuļojošie sapņojumi un Latvijas augstākajai amatpersonai izvirzīto īpašību definēšana dažādās pieaugušo auditorijās. Taču līdzība pastāv. Turklāt liela.
Gluži tādā pašā toņkārtā kā naivas meitenes iecer satikt glītus, sportiskus, gudrus, iejūtīgus, nemainīgi mīlošus, turīgus, gādīgus, vienmēr saulainā garastāvoklī, ar smalku humora sajūtu apveltītus u. tml. laulātos draugus, tā pieredzes sudrabu matos sakrājušie padrūmā nopietnībā zīmē Valsts prezidenta portretu. Pirmkārt, mums vajag tādu, lai nebūtu kauns, iesūtot viņu ārzemju līderu pulkā. Otrkārt, protams, zeltamuti, kam neķeras mēle ne savā, ne vairākās svešās valodās runājot. Plus ar tādu spilgtu harismu, ka viņa teikto citē Merkele un Obama, igauņi sūta šurp Ilvesu pamācīties drosmi, bet Putins lūdz Rīgā audienci, lai personīgi nolūgtos piedošanu par dažādām nejaucībām. Vai mēs nebūtu sev tādu pelnījuši, bez jokiem? Plus daži desmiti citu nianšu, tautiskā gara augšupcelšanas talantu ieskaitot, bet kopsavilkumā – Latvijas prezidentam jābūt valsts simbolam. Ko tas nozīmē, labāk neiedziļināties. Izklausās tik pārspīlēti, ka rodas neizbēgams secinājums: lai kāda personālija Rīgas pilī vasaras vidū nomainītu Andri Bērziņu, šī figūra vienalga ne tuvu nestāvēs “sapņu brūtgāna” veidolam. Godīgi sakot, skaudību neizraisa arī augsto amatu ieguvušais. Jo atļaujos apgalvot, ka vēl nav piedzimis tāds, kurš jaudātu īstenot gaidīto neiespējamo misiju – būt izlēmīgam reālpolitiķim globālajā vidē un tautiskam simbolam vienlaikus. Līdz ar to jebkurā gadījumā – patlaban daļā sabiedrības kvēli apjūsmotam vai tikpat dedzīgi kritizētam – viņam jau nākamajā dienā pēc ievēlēšanas jārēķinās ar sociālajos tīklos pausto: atkal aizšauts garām. Viegli prognozēt: līdz šim arī visās tajās vēlēšanās, kad Latvijas elektorāts pašrocīgi met urnā biļetenus, vēl ne reizes nav laimējies iebalsot īstos. Vienmēr vilšanās, nopūtas un tuvāko Baltijas kaimiņu apbrīnošana.
Kāpēc tā notiek? Var uzrakstīt steriem disertāciju par iemesliem. Taču acīmredzamākais ir pašas sabiedrības inertums. Pirms kārtējās balsošanas sasparojušies, ļoti ātri noplokam. Vienas rokas pirkstu būs gana, summējot reizes, kad vēlētāji pasaukuši “uz tepiķa” Saeimas deputātu atskaitīties par solījumu izpildi. Nav tradīcijas sekot iebalsoto darbiem. Tāpēc publikas atzinību izpelnās politiķu kurpēs ielekuši mutesbajāri, nevis šīs jomas klusākie darba rūķi, kādu – visu cieņu! – Jēkaba ielā nav mazums. Lai kā mēs kritizētu savus likumdevējus, gluži dīkā dienas viņi nepavada. Diemžēl minētās tradīcijas trūkums neļauj atšķirt pelavas no graudiem un vēlēšanu reizēs ieved politikā vairāk gadījuma ļaužu, nekā Latvija drīkstētu atļauties algot. Bet, iespējams, tā vēl nav lielākā nelaime. Iebalsoto pastāvīgas atskaites savās vēlētāju auditorijās nepieprasot, mēs nekad īsti nesapratīsim – kārtējam augstajam krēslam pieteiktais nāk no strādīgiem politikas druvas arājiem un mācēs to kopt vai tikai sapucēts un uzaicināts par kāzu ģenerāli.
