Neieslīgt komforta zonā. Saruna ar Daumantu Kalniņu 0
Dabas dotais balss tembrs un muzikālā meistarība ļauj gados vēl ļoti jaunajam mūziķim (tikai 25!) Daumantam Kalniņam vienlīdz brīvi izpausties dažādos žanros – gan tajā, ko mēdz dēvēt par “vieglo” mūziku, gan teātrī, pārliecinoši apvienojot muzikālo un aktiera talantu, gan arī akadēmiskās mūzikas dzīlēs, un galu galā spoži apliecināties viņa tiešajā specialitātē – džezā. Šī gada nominācija Lielajai mūzikas balvai “Par izcilu sniegumu” attiecas uz visām viņa darbības jomām – par iegūto “Grand Prix” konkursā “Riga Jazz Stage” pērn, par sniegumu koncertos “Perta un Ešenvalda pasijas” Rīgas Domā, uzvedumu “Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas” Dzintaru koncertzālē un koncertu “Maestro – Piano – Rīga” Lielajā ģildē. Daumants neguļ uz panākumu lauriem, atzīstot – lai augtu, vajadzīgi jauni izaicinājumi. Jau 19. februārī dziedātājs kopā ar domubiedriem uzsāks Latvijas koncertturneju, klausītājiem piedāvājot viņa jaunāko soloprogrammu “Atspulgi”.
Ir milzīgs retums, ka dziedātājs spēj vienlīdz spoži apliecināt savu varēšanu gan teātrī, gan akadēmiskajā mūzikā, gan sarežģītajā džeza repertuārā. Kā izcils aktieris un dziedātājs Daumants Kalniņš sevi ir pierādījis izcilajā teātra izrādē “Zojkina kvartira” Valmieras Drāmas teātrī un pērn – Dzejnieka lomā Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa oratorijas “Dzejnieks un nāra” koncertuzvedumā Mūzikas namā “Daile” 2015. gadā. Dziedātāja radošajā kontā jau ir vairākas nozīmīgas balvas: par Kvazimodo lomu “Parīzes Dievmātes katedrālē” viņam piešķirta “Spēlmaņu nakts” balva kategorijā “Gada debija skatuves mākslā” (2012; par šo lomu viņš ticis nominēts arī “Lielajai Mūzikas balvai”); mūziķis ieguvis arī “Radio Klasika” “TOP 10” balvu kategorijā “Gada debija” savukārt aizvadītā gada pavasarī viņš uzvarēja džeza konkursā “Riga Jazz Stage”. Tomēr Daumants nav no tiem, kas gozējas panākumu saulītē, lai gan pilntiesīgi varētu izbaudīt straujo karjeru – viņu aicina uzstāties, dziedātājam ir visai plašs fanu loks gan vecākā, gan jaunajā paaudzē.
“Man patīk izaicinājumi,” teic mūziķis, darba dienas vidū nelielā kafijas pauzē centra kafejnīcā, netālu no Nacionālās operas ēkas. Tikšanās vieta nav izvēlēta nejauši. Likumsakarīgs šķiet jautājums – vai gaidāms kāds jauns projekts operā, jo Daumants Kalniņš solista karjeru sācis tieši šeit, deviņu gadu vecumā debitējot ģēnija lomā Mocarta operā “Burvju flauta”. Kādreizējais Rīgas Doma zēnu kora solists uz operas skatuves dziedājis arī Britena operā “Skrūves pagrieziens”, Gluka operā “Orfejs un Eiridike”, Pučīni operā “Toska” un Hendeļa operā “Alčīna”, tomēr šoreiz iemesls pavisam cits. Būdams ne tikai vokālists, bet arī diplomēts obojists, Daumants Kalniņš beidzis Mūzikas akadēmiju, kur apguvis ne tikai džeza dziedāšanu, bet arī obojas spēli – mūziķis nu izlēmis vingrināt arī instrumentālista muskuļus, jau kopš gada sākuma muzicējot operas orķestra sastāvā.
Vai Daumantam, radušam pie rampu gaismu spožuma un solistam veltītās uzmanības, nav mazs dūriens pašapziņai, klausītāju “uzrunājot” gana anonīmi, no orķestra bedres? Daumants smejas: “Šī nav lieta, kuru es īpaši popularizētu un kurai vajadzētu izskanēt ļoti plaši. Vienkārši ir grūti uzturēt sevi formā bez regulāras prakses, jo iznāk to uzspēlēt tikai atsevišķos projektos.” Daumanta oboja lāgiem skanējusi gan viņa izveidotajā džeza kvintetā, gan Broņislavai Martuževai veltītajā koncertuzvedumā “Rakstītāja” kopā ar Latvijas Radio kori – mūziķis atklāj, ka martā gaidāms koncertuzveduma mūzikas ieraksts.
Operas orķestris nebūt nenozīmē, ka Daumants varētu pazust no skatuves kā dziedātājs. “Laika ziņā oboja, protams, nozog savu tiesu man kā dziedātājam, tomēr mūzikas izpratnes ziņā tas tikai bagātina. No otras puses – operas orķestris man ir jauns izaicinājums. Piekritu tādai sevis izmešanai no komforta zonas un iemešanai aukstā dušā. Pats uz to nerāvos, tomēr, kad piedāvāja, nolēmu izmēģināt. Šeit vienkārši ir jātiek galā ar saviem pienākumiem, un tie nav vienkārši,” stāsta Daumants. Neierasta vide esot piedzīvojums, kas neļauj ieslīgt rutīnā. “Šad un tad visiem iesaku pamēģināt ļauties neikdienišķajam. Citādi mēdzam iebraukt kādā taciņā, kur ērti jūtamies, un negribam atzīties, ka esam ieslīguši komfortā.”
Varbūt Daumanta paustais izklausās mazliet pēc jauna skatuves mākslinieka ambiciozitātes, tomēr mūziķis bez lepnības teic: “Esmu par daudzajiem piedāvājumiem un iespējam piedalīties dažādos projektos dažādās jomās. Apzinos, ka šīs lietas mani atradušas ne jau tikai tāpēc, pats esmu par to cīnījies. Viss nav atkarīgs no tā, cik ļoti tu lauzies un raujies uz skatuvi – ir vēl daudz iesaistīto pušu, projektu mākslinieciskie vadītāji, kas mani aicina. Prieks, ka nominācija Lielajai Mūzikas balvai pamanījusi arī manu darbošanos džezā, vēl jo vairāk tāpēc, ka džeza mūzika akadēmiskajā vidē joprojām netiek īpaši atzīta. Pamazām gan ejam uz abu pušu tuvošanos, un, ja mans darbs šajā ziņā ir pamanīts akadēmiskajā vidē, tad tas ir produktīvi kopumā, jo mūzikā nevar izslēgt vienu žanru no otra.”
Mūziķis atzīst – joprojām esot uz radošu meklējumu ceļa. “Man patīk daudzveidība un tā dēvētie “starpžanri”. Ir savā ziņā izaicinājums piedalīties dažādos “tilta” projektos starp žanriem kopā ar akadēmiskajiem projektiem. Protams, man vienmēr būs tuva džeza mūzika – to esmu mācījies, tomēr neesmu izvēlējies iet tikai šajā virzienā – dziedāt tikai džezu.”
Pirms dažiem gadiem pieteiktais “Daumanta Kalniņa džeza kvintets” nekur nav pazudis – Daumants sola, ka jau rudenī atkal dzirdēsim kaut ko jaunu no tā oriģinālmūzikas programmas. “Tas būs nedaudz atšķirīgs projekts no džeza projektiem, lai gan atgriezīsimies arī pie kvinteta oriģinālmūzikas programmām. Pagājušajā rudenī sapratu, ka džeza kvintetam visvairāk piestāv rudens. Tas ir tāds apcerīgs laiks, brīdis filozofiskām pārdomām. Arī šajā septembrī džeza kvintetam būs vairāki koncerti, kur atgriezīsimies pie džeza programmas, arī īstenosim tās muzikālās idejas, kas ir sakrājušās. Varbūt izdosies arī to izdot ierakstā.”
Sadarbība ar džeza kvinteta mūziķiem – ģitāristu un aranžētāju Mārci Auziņu, kontrabasistu Tomu Poišu un bundzinieku Rūdolfu Dankfeldu – turpinās arī Daumanta Kalniņa aktuālajā soloprojektā, dziesmu programmā “Atspulgi”, kurā skanēs savulaik vairāk vai mazāk populāra latviešu estrādes mūzika jaunās paaudzes mūziķu mūsdienīgā redzējumā. Raimonda Paula “Tu nāc, tu ej”, Arņa Medņa “Šodien ārā saulains laiks”, Mārtiņa Brauna “Es nesatiku tevi”, Zigmara Liepiņa “Septītās debesis”, Ingus Baušķenieka “Milžu cīņa”, Jura Kulakova “Mēs pārtiekam viens no otra”, Imanta Kalniņa “Melnā aronija”, Aleksandra Kublinska “Mazā Jana”, Raimonda Paula “Dziesmiņa par prieku” un citi.
“”Atspulgi” lielākoties ir tā mūzika, kas dzimusi, pirms bijām dzimuši mēs. Tā ir mūzika, kas skanēja, kad mēs augām. Tāds atspulgs ir gan mūsu izpildījums, gan mēs paši, jo ir nomainījusies paaudze, mēs jau esam citi. Gribam parādīt to skatījumu, kādā mēs šo mūziku dzirdam šodien. Vēlamies piedāvāt kaut ko jaunu, bet reizē neaizmirst fundamentālās lietas, kas ir šajās dziesmās – vārdus, melodijas, komponistus. Reizē gribam atspoguļot arī kaut ko no šī gadsimta. No tā, cik mēs esam izauguši, ko katrs no programmas mūziķu sastāva ir iemācījies, darījis, pieredzējis dažādos muzikālos projektos.”
Lai arī koncerti pieteikti kā solo uznāciens, Daumants smejas – patiesībā programmas tapšanā piedaloties viss mūziķu sastāvs. “Neesmu tikai izpildītājs, šeit ir manas idejas un, protams, mana balss. Tomēr šis nav projekts, kas ir “salasīts” nejauši, satiekoties nepazīstamiem cilvēkiem. Esam spēlējuši kopā visai daudz, viens otru kaut kādā mērā jūtam. Atšķirībā no džeza kvinteta šoreiz mums ir viens kompozīciju aranžētājs – ģitārists Mārcis Auziņš, kuram pieder lielākā daļa ideju, kā tieši “reanimēt” šīs dziesmas. Repertuāru izvēlamies kopā ar koncerta režisoru Valdi Pavlovski un producentu Jāni Kļaviņu, un process ir diezgan demokrātisks.”
“Tāpēc man patīk šīs atspulgu dziesmas, jo tajās viss ir jau uzrakstīts. Tematiski te ir ļoti dažādas noskaņas. Centāmies šajā dziesmu izlasē iekļaut pēc iespējas vairāk komponistu. Tajās ir brīnišķīga lieta, kas man bieži pietrūkst mūsdienās rakstītajās dziesmās – teksts! Kaut kā ir zudis dziļums, kas kādreiz bija dziesmu vārdos. Šiem tekstiem ir ne tikai melodiskums, labskanīgums, bet arī nozīme un konteksts. Popmūzikā man pietrūkst gan šī estētiskā, gan – nozīmes puse. Atklājām, ka, piemēram, Zigmara Liepiņa “Vēja suns” nav par kādu skrienošu zvēru, bet gan par latviešu kareivjiem, kas karoja Afganistānā. Pirmsatmodas laika dziesmās katrā ir savs kods. Tas ir ļoti interesanti. Domāju, ka cilvēki, kas mūs klausās, ir tie, kas šīs dziesmas pieredzējuši tajā laikā. Tie ir cilvēki, kuriem šīs dziesmas neatstāj jautājuma zīmi, kas tā vispār ir. Domāju, ka būs interesanti dzirdēt dziesmas jauno veidolu un salīdzināt to ar bijušo. Ja nāk ar skepsi, diez vai izdosies izbaudīt šo mūziku. Es vēlētos, lai klausītāji ļaujas, ieklausās burvīgajos vārdos un melodijās, ko lielā mērā esam saglabājuši.”
Nav noslēpums, Daumants raksta dziesmas arī pats, lai gan par komponistu sevi nesauc. “Mūziku rakstu tikai tad, ja man ir iedvesma. Tie ir mirkļi, kaut kādas sajūtas, kuras mēģinu notvert. Tomēr īstam komponistam jāspēj strādāt pastāvīgi un mērķtiecīgi, neatkarīgi no noskaņojuma. Mans darba grafiks neļauj tam nodoties pilnā mērā – patiesībā sen neesmu rakstījis, vienmēr atrodas kaut kādas “tekošās” lietas, kas neļauj tā mierīgi pievērsties radīšanai, tomēr, jā, vasarā ir radušās dažas skicītes.”
Līdz šim Daumanta Kalniņa dziesmu vārdi skanējuši angļu mēlē. Viņš atzīst: “Rakstīt angliski ir sarežģīti, jo svešvaloda pieļauj visai ierobežotu poētisko izpausmi, bet pašam jau ir grūti novērtēt, kā man ir izdevies. Katrā ziņā esmu apņēmies nākamās oriģinālkompozīcijas mēģināt rakstīt latviski.”
