Kāds ir jūsu dzīves modelis un kad, jūsuprāt, būtu jāpamet vecāku māja? 1
Sabīne Garkāja (21), skolotāja, studē pedagoģiju: “Dzīvoju viena jau trīs gadus. Studēju un strādāju. Esmu neatkarīga arī finansiāli. Vecāku mājvietu pametu, kad devos studēt un strādāt galvaspilsētā. Patlaban mani plāni ir saistīti ar izglītību – gribu pabeigt bakalaura studijas un turpināt tās maģistrantūrā un doktorantūrā. Par tālāko pagaidām vēl nedomāju. Mans ideālais dzīves modelis ir izveidot karjeru un tikai pēc tam ģimeni. Cilvēkam no vecāku paspārnes, manuprāt, būtu jādodas prom vismaz pēc vidusskolas absolvēšanas. Dzīve pie vecākiem ļauj par neko nedomāt, tāpēc atrofējas prasme dzīvot patstāvīgi. Tas ir viegli, taču arī garlaicīgi. Tiem, kas domā par savu attīstību, vērtīgāk ir dzīvot savrupi no vecākiem.”
Vadims (18), studē medicīnu un šur tur piestrādā: “Izšķīros par soli pamest vecāku mājas pirms trim mēnešiem. Pabeidzot vidusskolu, iestājās apziņa, ka vairs nevēlos viņiem prasīt naudu. Uzturēt sevi nav viegli, bet galā tieku. Paralēli studijām piepelnos jaunceltnēs. Īrei un dzīvošanai sanāk. Protams, pašā sākumā pavīdēja doma – varbūt atgriezties pie vecākiem, taču apziņa, ka gribu pats sev būt priekšnieks, izrādās ir stiprāka. Gandrīz visi mani draugi dzīvo pie vecākiem. Tagad jādomā, kur dzīvot, ko ēst, bet ir brīvība. Vecāki jāatstāj tad, kad ir iespēja. Nevajag doties dzīvē arī pāragri, bet arī trīsdesmit gados dzīvot mammas un tēta azotē nav normāli.”
Madlēna Vahere (20), studē sabiedriskās attiecības: “Kopā ar draugu dzīvojam kopā ar viņa vecākiem. Viņiem ir liela māja, tāpēc patlaban viens otram uz galvas nekāpjam. Jau 16 gados dzīvoju viena, jo mamma mitinājās pie sava drauga. Vidusskolā sāku draudzēties ar savu puisi un pārvācos pie viņa. Mājā dzīvot tomēr ērtāk, mums ir divi suņi, kas daudz komfortablāk jūtas privātmājā, nevis dzīvoklī, turklāt arī tīri finansiāli vēl neesam tik stabili, lai varētu iztikt patstāvīgi. Lai gan paralēli studijām strādāju, tāpat draugs regulāri piepelnās, līdzekļu visiem izdevumiem nepietiktu. Tomēr, beidzot studijas un iegūstot stabilu darbu, gan būtu vēlams sākt savu dzīvi atsevišķi. Tā arī plānojam darīt un pilnīgi noteikti neesam no tiem, kas domā iesēsties vecākiem astē uz ilgu laiku.”
Ilga (24), sabiedrisko attiecību speciāliste: “Dzīvoju viena pati jau vairāk nekā gadu. Nāku no daudzbērnu ģimenes, tāpēc tagad jo īpaši novērtēju savu telpu. Pēc studiju pabeigšanas un stabila darba atrašanas beidzot varēju atļauties jau ilgāku laiku cerēto patstāvīgo dzīvi. Esmu vecākais bērns ģimenē un vienmēr bija jārūpējas par jaunākajiem brāļiem un māsām, tāpēc šobrīd nejūtu apgrūtinājumu būt atbildīgai par sevi. No vecāku ligzdas noteikti būtu jāizlido pēc mācību vai studiju pabeigšanas.”
Artūrs (25), biologs: “Jo agrāk aiziet no vecākiem, jo labāk. Galvenais iemesls – patstāvība. Jau kopš 20 gadu vecuma dzīvoju atsevišķi. Šobrīd kopā ar draudzeni. Ja man būtu bijusi iespēja, pamestu vecāku mājas jau agrāk, taču finansiālu apsvērumu dēļ aizkavējos. Tā ir sava veida brīvība, un man patīk būt neatkarīgam. Uzskatu, ka jaunākiem cilvēkiem prātīgi arī padzīvot kopmītnes, ja ir tāda iespēja, jo tas palīdz mācīties par sevi rūpēties.”
Fakti
Latvijā 62 tūkstoši jeb desmitā daļa (10,96%) vīriešu pēc 30 gadu vecuma dzīvo ar vienu vai abiem vecākiem un ir bez savas ģimenes.
Pēc 30 gadu vecuma pieaugušās meitas statusā ir tikai 28 tūkstoši jeb 3,68% jauniešu.
Avots: CSP
