Neierasti nopietna programma Dzintaru koncertzālē 0
Starptautisku ievērību guvusī Latvijas akordeoniste Ksenija Sidorova šejienes koncertzālēs joprojām ir regulāra viese – Jūrmalas festivāla ietvaros viņa kopā ar Spīķeru stīgu kvartetu Dzintaros muzicēja vēl jūlijā.
Taču ziņa par solistes uzstāšanos 2017. gada 14. augustā vienalga pievērsa pastiprinātu uzmanību – lai arī Dzintaru koncertzālē vasarās notiek daudzi koncerti ar slaveniem atskaņotājmāksliniekiem, parasti tie ir slikti – ar programmām, kas veidotas pēc ātrākā, lētākā un apšaubāmākā varianta, bet šoreiz viss liecināja, ka šis nebūs tas gadījums. Vispirms jau – repertuārs gaidāmajam priekšnesumam tika izvēlēts neierasti nopietns un laikmetīgs, Ksenijai Sidorovai pievēršoties Erki Svena Tīra 2007. gadā radītajam koncertam akordeonam un orķestrim “Prophecy” un pārējo programmas daļu atvēlot Dmitrija Šostakoviča darbiem. Otrkārt, kopā ar solisti un Igaunijas Festivāla orķestri uz Latviju bija atbraucis Pāvo Jervi – diriģents, kura reputācija un gaumes izjūta vienmēr izraisa cieņu, līdz ar to iepriekšminēto apstākļu kopums varēja kļūt par priekšnoteikumu spilgtam muzikālam notikumam. Tā arī notika, un tādēļ šis koncerts palika tikpat labā atmiņā kā jūlija sākumā iepazītais vijolnieka Vadima Repina un Aleksandra Sladkovska vadītā Tatarstānas Republikas Valsts simfoniskā orķestra priekšnesums festivāla “Artissimo” atklāšanā.
Toreiz Dzintaru koncertzālē skanēja Prokofjevs, tagad – Šostakovičs, un Pāvo Jervi izvēle par labu Astotā stīgu kvarteta pārlikumam stīgu orķestrim un timpāniem vēstīja, ka diriģents jau no paša sākuma nolēmis iedziļināties krievu meistara mūzikas visdramatiskākajās dimensijās un to eksistenciālajās un politiskajās zemstrāvās. No vienas puses, žēl, ka Pāvo Jervi Latvijā uzstājās nevis ar kādu no izcilākajiem Eiropas vai ASV orķestriem, bet gan ar muzikālu vienību, kas izveidota atsevišķiem projektiem, un, starp citu, Igaunijas Festivāla orķestra rindās atradās vismaz pāris labi zināmu latviešu mūziķu, kas kopējam līmenim visdrīzāk nāca tikai par labu, taču arī šādā sastāvā priekšnesuma kvalitātē vilties nevajadzēja. Stīgu tembri skanēja izkopti (un timpānista spēlētā partija tāpat), viscaur bija jūtams, ka orķestris teicami saprotas ar diriģentu un spēj realizēt viņa idejas mūzikas dramaturģiskās arhitektonikas un emocionālā vēstījuma atklāsmē, līdz ar to Šostakoviča partitūras lasījumam piemita gan vēlamais dramatiskais spriegums, gan arī tikpat nepieciešamais psiholoģiskas apceres dziļums.
Erki Svens Tīrs ir viens no Latvijā labāk zināmajiem igauņu komponistiem, un arī akordeona koncerts “Prophecy” atgādināja par viņa noslīpēto individuālo stilu. Viena no tā raksturīgākajām pazīmēm – izvērstu struktūru un plašu, nepārtrauktu līniju klātesamība, kur mūzikas intensitāte un enerģētika nemazinās arī meditatīvāku epizožu brīžos; skaidrs, ka šāds skaņuraksts no interpreta prasa nopietnu koncentrēšanos, virtuozitāti un spēju pārredzēt muzikālās domas virzību visa skaņdarba kopainā, un Dzintaru koncertzālē dzirdētās interpretācijas dalībniekiem šīs prasmes bija patiesi pārliecinošas. Arī laikmetīgajā mūzikā Ksenijas Sidorovas harisma, emocionālā aizrautība un virtuozo nianšu gamma nekur nebija pazudusi – Erki Svena Tīra partitūras kompleksitātes viņu nebūt neapmulsināja, un viss atskaņojums izvērtās krāšņs, daudzšķautņains un kolorīts. Otra interpretācijas vērtība – precīzs un pārdomāts dialogs starp solisti un orķestri; gan šīs muzikālās sarunas ietvaros, gan paša orķestra instrumentālajos rakursos atskaņotāji uzturēja stabilu tembrāli dinamisku balansu, kas, protams, apliecināja, ka arī uz diriģentu interpretācijas gaitā vienmēr varēja paļauties.
Dmitrija Šostakoviča Pirmās simfonijas lasījumā koncerta otrajā daļā koka un metāla pūšaminstrumenti tomēr nebija savu spēju virsotnēs, un arī stīgu grupa dažbrīd izklausījās pārāk vienveidīga. Tas gan īpaši neaizēnoja Pāvo Jervi veidotās interpretācijas izteiksmīgumu un individualitāti, kur diriģents akcentēja simfonijas vitālākās raksturiezīmes, enerģiskākos tēlus, vienlaikus saglabājot arī nojautu par šīs mūzikas metaforiski dziļākajiem un daudznozīmīgākajiem slāņiem. Un – galu galā – nevar nepieminēt, ka pirmā vijolnieka un čellista solo šeit bija tiešām apburoši. Koncerta izskaņa tomēr raisīja vēl arī kādas citas pārdomas – kā redzams, ja igauņu orķestris atbrauc ar slavenu diriģentu un slavenu solisti, nekas viņiem netraucē atskaņot igauņu mūsdienu mūziku 20. gadsimta šedevru ielokā. Kādēļ gan latviešu mūziķi to nekādi nespēj un arī viesmākslinieku priekšnesumos Dzintaru koncertzālē skan viss kas cits, tikai ne latviešu komponistu darbi? Jāteic, ka, piemēram, Gundegas Šmites akordeona koncerts ir tīri labi salīdzināms ar Erki Svena Tīra opusu – gan muzikālās estētikas un pasaules skatījuma, gan mākslinieciskās vērtības ziņā. Un nav šaubu, ka Ksenija Sidorova tikpat augstā līmenī spētu nospēlēt arī latviešu komponistes darbu – ja vien to vēlētos latviešu diriģenti, latviešu orķestri un Latvijas koncertu organizētāji.
