“Cilvēkam vajag nevis urbi, bet caurumu sienā.” Kā Latvijā ieviest “Zero Waste” jeb bezatkritumu ideju? 18
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Citur pasaulē “Zero Waste” jeb bezatkritumu ideja ir pazīstama kopš sešdesmitajiem gadiem, pie mums 2016. gadā plašāk par to sāka runāt neliela domubiedru grupiņa, kas piecos gados izaugusi par kustību ar vismaz 13 tūkstošiem atbalstītāju un savu biedrību.
Viņu mērķis ir panākt, lai atkritumu neradīšana kļūtu par normu katram Latvijas iedzīvotājam, taču nākas pacīnīties arī ar ierēdņu un politiķu kūtrumu un “Zero Waste” viltus risinājumiem.
Atklāja robu Iepakojuma likumā
“Līdz šim lielākoties strādājām ar sabiedrību, skaidrojot, ko nozīmē mazāk atkritumu, kas ir aprites ekonomika, taču saprotam, ka vairāk jāķeras klāt otrai pusei – ražotājiem, valsts un pašvaldību institūcijām,” par 2018. gadā dibinātās biedrības darbības virzieniem stāsta tās priekšsēdētāja Anna Doškina.
Izglītošanu par bezatkritumu dzīvesveidu organizācijā sākuši ar tādām vienkāršām lietām kā pašu šūtiem iepirkumu maisiņiem, informāciju par nefasētas pārtikas iegādes vietām, videi draudzīgiem produktiem un citiem zaļiem padomiem vai praktiskiem risinājumiem.
Feisbuka platforma burtiski uzkarsusi no domu apmaiņas un ieteikumiem, tiesa, nācies pacīnīties ar kritiskiem uzskatiem un atspēkot dezinformāciju.
“Esam panākuši, ka bezatkritumu jēdziens sabiedrībā ir kļuvis par diskusiju tematu un daļu no sarunas par zaļo dzīvesveidu, svarīgi, ka runājam par to sistēmiski,” spriež viena no biedrības dibinātājām, tagad arī Rīgas domes deputāte Mairita Lūse.
Lielajā politikā biedrība ienāca aizpērn ar skaļu paziņojumu, ka Iepakojuma likuma grozījumos atklājusi brāķi.
“Nespējām noticēt, ka grozījumos, kam vajadzēja aizliegt bezmaksas plastmasas maisiņus, tiešā veidā no vienas Eiropas Savienības direktīvas likumā iekļauts izņēmums, ka atļauti bezmaksas maisiņi higiēnas iemesliem. Šie iemesli nekur netika definēti, un katrs veikals tos var interpretēt savā izpratnē, piemēram, arī banāniem un tamlīdzīgiem pārtikas produktiem atvēlot bezmaksas maisiņus,” atklāto robu likuma grozījumos skaidro M. Lūse.
Būtu biedrībai tolaik lielāka jauda un zināšanas, pie kurām durvīm klauvēt un kā drosmīgāk prasīt brāķa labojumus, varbūt nepilnības grozījumos tiktu novērstas.
Tā esot mācība, ka likumu un to grozījumu projektiem jāseko līdzi ļoti rūpīgi. Tāpat uz pirkstiem jāskatās, kā valsts institūcijās tiek izmantoti līdzekļi Zaļā kursa politikas un aprites ekonomikas projektiem, lai tie nekļūtu par budžeta lāpīšanas pasākumiem.
Biedrība aktīvi darbojas Vides konsultatīvajā padomē, kā arī dažādos ar vidi saistītos projektos un pētījumos.
Tagad, 20. janvārī, nākšot klajā ar Latvijā līdz šim nebijušas izpētes rezultātiem par to, kāds iepakojums nonāk šķiroto atkritumu konteineros, cik liels apjoms no tā ir pārstrādājams un kas tiek apglabāts poligonos.
Biomaisiņi zem jautājuma
Politiķiem un ierēdņiem raksturīgi atbalstīt priekšlikumus ieceres līmenī. Kad nonākot līdz sarunām par reāliem risinājumiem, sākoties atrunas un jaušama nevēlēšanās kaut ko mainīt, pat bailes no transformējošas rīcības un iniciatīvām, novērojusi biedrības valdes locekle Laura Treimane, kas ikdienā strādā par komunikācijas vadītāju Pasaules dabas fondā.
“Kā biedrība cenšamies sabiedrības un vides labā darīt ko vērtīgu, bet ir arī otra puse, kas aizstāv citas, biežāk atsevišķu uzņēmumu ekonomiskas intereses. Tad ir jautājums, uz kuru pusi valdībai, izvērtējot abas puses, būtu jānosliecas. Kompromisu ir ļoti grūti sasniegt, tāpēc rodas dažādi pseido risinājumi, kurus mēdz pasniegt kā pareizākos un labākos, piestāstot pilnas ausis, ka tie izglābs mūs no augošā atkritumu kalna.”
Viens no tiem – atkritumu dedzināšana, kas nav iekļauta aprites ekonomikas principā, jo tiek izkūpināts gaisā resurss un piesārņota vide.
Viltus risinājums, kas nokaitinājis M. Lūsi, ir bioplastmasa.
“Nosaukumā jau izklausās labi, jo bio, taču kā notiks šo materiālu pārstrāde un kompostēšana, ja – un tagad jau varu šo ziņu teikt publiski – sadzīves atkritumu poligons “Getliņi EKO” pie sevis nekādu bioplastmasu kompostēšanai nepieņems?”
Zināms taču, ka 50% no visiem Latvijas atkritumiem tiek vesti uz “Getliņiem EKO”.
No šā gada 5. jūlija stāsies spēkā aizliegums lietot vienreizlietojamos plastmasas traukus un galda piederumus, kas vērtējams atzinīgi, tomēr nav skaidri alternatīvo biomateriālu pārstrādes veidi. Kārtējais robs vides politikā?
“Būtu jāsper nākamais solis un jāveicina vairākkārt lietojamu trauku izmantošana, kas likumā atļauta, bet citādi netiek atbalstīta,” spriež M. Lūse.
Šur tur mūzikas festivālos Latvijā jau bija parādījušās depozīta alus krūzes, daudzviet pasaulē kļūst populārs kafijas krūzīšu depozīts – paņem krūzīti ar kafiju, pa ceļam to izdzer un nodod trauciņu tuvākajā pieņemšanas vietā.
Nevajag sevi šaustīt
Ik dienu ievērot visus bezatkritumu dzīves principus neesot viegli arī gana rūdītām vides aktīvistēm. A. Doškina atzīstas savā vājībā uz šokolādi, M. Lūse krītot kārdinājumā pasūtināt ēdienu uz mājām, kur bez lieka iepakojuma neiztikt.
L. Treimane mēdz izmantot taksometra pakalpojumus, lai aizvestu uz mājām lielākus pirkumus no beziepakojuma veikala, un palaikam nopērk kādu našķīti nepārstrādājamā iesaiņojumā.
Par šādiem sānsoļiem viņas sevi nešausta, zaļajam dzīvesveidam nav jāsagādā ciešanas, svarīgāk izvēlēties videi draudzīgas alternatīvas, kas katram pa spēkam.
No savas pieredzes A. Doškina ieteiktu sākt ar ēdienreižu plānošanu – būs labums organismam, ietaupīsiet naudu, mazāk stresa, ka kaut kā trūkst ledusskapī, un arī mazāk atkritumu.
“Cilvēkam vajag nevis urbi, bet caurumu sienā, tāpēc nepērciet lietas, ko izmantosiet tikai dažas reizes,” tas ir M. Lūses padoms.
L. Treimanei bezatkritumu dzīvesveids nenozīmē tikai mazāk atkritumu, bet ietekmi uz vidi kopumā, tāpēc viņa iesaka iepazīties ar biedrības “Zaļā brīvība” izdoto Zaļo ceļvedi, lai uzzinātu, ko nozīmē dzīvot videi draudzīgāk, sākot ar pārtiku, apģērbu, kosmētiku un beidzot ar seksa precēm.
“Izvērtējiet, cik ērti kādu no šīm lietām ieviest savā ikdienā, un atcerieties par kritisko domāšanu, jo ne viss, ko izlasām internetā, ir patiesība. Ir arī viltus risinājumi, kuriem nevajadzētu uzticēties.”
Eksperta viedoklis
Uzņēmumi jāmotivē videi draudzīgākam iepakojumam
Rudīte Vesere, VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore: “”Zero Waste” kustību Latvijā, kas izvērsusies par nopietnu biedrību, vērtēju pozitīvi, jo tā ir neliela, bet aktīva gados jaunu cilvēku grupa, kas ar savu ideju, pārliecību un piemēriem gan saviem bērniem, gan sabiedrībai parāda, kā atkritumus samazināt vai neradīt.
Valsts no savas puses cenšas noteikt motivējošus instrumentus, lai mainītos arī ražotājs. Ja nevar citādi, vajag izmantot aizliegumus – no jūlija tie noteikti vienreizlietojamiem plastmasas traukiem un galda piederumiem, izņemot glāzītes, bet no 2025. gada plāno plastmasas maisiņu vietā piedāvāt videi draudzīgākus pārstrādājamos un vairākkārt lietojamos.
Par bioplastmasu Eiropas Savienības līmenī vēl notiek diskusijas, vai tā ir pietiekami laba vai tomēr vajadzīgi vēl citi, draudzīgāki materiāli. Ministrija patlaban strādā pie priekšlikuma, lai uzņēmumiem, kas ražo iepakojumu no nepārstrādājama materiāla, nepiemērotu nodokļu atbrīvojumus un nodokļa likmes būtu augstākas.
Tas ražotāju motivēs pārdomāt, kādu iepakojumu viņš lieto, un aplēst, vai nevajag pāriet uz videi draudzīgāku. Kad izdosies šo ieviest, vēl ir atvērts jautājums.”
Vai ievērojat bezatkritumu dzīvesveida principus – novērst un samazināt atkritumu rašanos?
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
