Neiekļaušos priekšrakstos. Saruna ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Kauliņu 0
Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas darbi vienmēr ir kas vairāk par „tikai scenogrāfiju” vai skatuves tērpiem. Viņa ir pētniece, kurai ir svarīgi piedalīties kopējā darba arhitektūrā no pašiem pamatiem. „Man nekad nav bijis tādas grandiozas scenogrāfijas, kuru varētu nosaukt par mākslas darbu pašu par sevi, mani darbi ir veseluma daļa un top procesā,” saka māksliniece. Ievas Kauliņas jaunākais veikums no 22. aprīļa vērojams Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē, kur viņas veidotajā skatuves telpā un kostīmos iejutīsies Valtera Sīļa iestudētās Margaretas Edsones lugas „Prāts” varoņi. Stāstā par dzīvi pirms nāves.
Jau scenogrāfijas maģistra studiju laikā Ieva Kauliņa debitējusi Latvijas Nacionālās operā, veidojot skatuves telpu Antona Rubinšteina operai „Dēmons”, toreiz uzvedumam tapa arī versija viesizrādēm festivālā Savonlinnā, Somijā. Sekoja Žila Masnē „Verters” Rīgā un Vācijā un maķenīt asiņainā franču revolūcijas scenogrāfija Aika Karapetjana veidotajā Rosīni „Seviljas bārddzinī” Latvijas Nacionālajā operā. Veidota scenogrāfija neatkarīgajos un repertuāra teātros, tomēr Ieva teic, viņa joprojām mācās apgūt lielus mērogus. „Neesmu kā Andris Freibergs vai Ilmārs Blumbergs, kuri rada konceptuālu, skaistu pamata skatuves telpu. Es eju procesā, kurā režisora un aktieru sadarbības laikā rodas sajūta, kā tam jābūt. Man nekad nav bijis tādas grandiozas scenogrāfijas, kuru varētu nosaukt par mākslas darbu pašu par sevi,” saka Ieva. „Man vienmēr ir jāpārvar kaut kāds baiļu slieksnis no šī lielā formāta. Opera ir grandiozs darbs. Joprojām nezinu, vai esmu tam gatava un vienmēr šķiet, ka šos trīs darbus būtu varējusi izdarīt labāk, ja būtu vairāk drosmes. Iespējams, vēl esmu pārāk jauna, un nespēju līdz galam brīvi izdomāt. Vienmēr ir sajūta, ka ir maz laika. Gribētos ieguldīt vairāk domu procesā, kas mūsdienās laikam nav iespējams.”
Svarīgi ir veidot kopēju stāstu, vislabāk – veidot to kopā. Ieva ir līdzautore neordinārajā stāstā „Leģionāri”, kas tapa Ģertrūdes ielas teātrī kopā ar Valteru Sīli, somu aktieri Karlu Almu un aktieri Kārli Krūmiņu, nepieradināti rakstot latviešu leģionāru stāstu. Ieva saka, viņu interesē nezināmā vēsture, tā, kura dažādu iemeslu dēļ nav vai vēl nav ierakstīta vēstures grāmatās. „Mana mamma ir vēsturniece, tāpēc kopš bērnības iekrājusies pamatīga informācijas bagāža. Laikam jau likumsakarīgi, ka mani interesē tāda veida izrādes un stāsti.” Kopā ar režisoru Andreju Jarovoju tapa izrāde „Runā Rīga” – ceļojums pa Otrā pasaules kara sāpīgajiem ģeogrāfiskajiem punktiem Rīgā – geto, Biķernieku mežu un citiem. „Intervējām cilvēkus, kuri pieredzējuši šos notikumus, un tas pavēra pavisam jaunu pasauli, kas zināmu iemeslu dēļ nav ierakstīta vēstures grāmatās. Uzdūrāmies dažādiem viedokļiem, kuri veido nevienmērīgu mūsu vēstures izpratni. Interesants izziņas process par mūsu sabiedrības pamatiem.”
Vēstures uzrakšanas procesā koordinātas vairākkārtīgi sakritušas ar režisoru Valteru Sīli. Ievas un Valtera pirmajam kopīgajam veikumumam, Melānijas Vanagas darba „Veļupes krastā” iestudējumam Nacionālajā teātrī kostīmu motīvus smēlusies gan Okupācijas muzejā, gan pašas ģimenes likteņstāstā. „Arī mans vectētiņš bija Gulagā. No bērnības atceros viņa atsūtītās lietas – metāla putu karoti ar izurbtiem caurumiņiem, mammai sūtīto Ziemassvētku kartiņu, par kuras uzgleznošanu viņš māksliniekam atlīdzinājis ar maizi. Arī Melānija Vanaga apraksta, kā no atrastu apģērbu driskām kopā sašuj vamzi, lai uzturētu siltumu. Gāju uz Okupācijas muzeju, pētīju materiālus. Tajā izrādē gribējās, lai ir kaut kas no tā visa.”
Četru autoru – Valtera Sīļa, Kārļa Krūmiņa, Ievas Kauliņas un somu aktiera Karla Alma – kopdarbā tapa no pašu radīta materiāla veidota izrāde „Leģionāri” (2011) Ģertrūdes ielas teātrī, kas rosināja skatītāju veidot attieksmi pret Latvijas vēsturi. Izrāde guva gan publikas sajūsmu, gan „Spēlmaņu nakts” balvu. „Izzinājām dažādus vēstures aspektus un mēģinājām skatīties no dažādām pusēm. Tas ir daudz interesantāk, nevis ieņemt vienu, konkrētu leņķi. Valterā man patīk tas, ka viņš vēlas autorību no visiem, un komunikācija, strādājot kopā, nav vienpusēja. Tekstu un materiālu radījām no nulles punkta, un vizuālais tapa procesā, vienīgi šoreiz neradās vajadzība pēc vizuāla reālisma.”
Ievu saista cilvēciski stāsti. Arī tie, ko izstāstīt var arī bez vārdiem – ne velti viņas radošā doma papildina arī vairākus laikmetīgās dejas horeogrāfu projektus. Tapušas izrādes kopā ar horeogrāfēm Kristīni Vismani un Elīnu Lutci, arī slovēņu horeogrāfu Franko Potačanu (Männersache). „Laikmetīgās dejas horeogrāfi neatšķiras no režisoriem, jo tiek domāts ne tikai par kustību. Piemēram, Kristīnes Vismanes un Elīnas Lutces darbu pamatā ir ļoti konkrēts un pamatots koncepts, ir interesanti strādāt.” Ievas Kauliņas veikumu redzēsim arī šovasar, Skolēnu dziesmu un deju svētku laikmetīgās dejas lielkoncertā. „Latvijā izveidojušās daudzas laikmetīgās dejas skolas – gan Olgas Žitluhinas dejas virziena sekotāji, gan hiphopa un breika dejas skolas. Šogad arī viņiem būs pašiem savs lielkoncerts Ķīpsalā – strādāšu kopā ar Valteru Sīli un Jāni Balodi.”
Savukārt maijā pirmizrādi piedzīvos dejas izrāde „Noķer mani”, kas top kopā ar horeogrāfi K. Vismani. Izrāde iemieso sešu vecāku drosmi – izaicinājumu iemācīties kustībā atainot savu bērnu ikdienas kustības un darbības. Ievas filmēto vecāku un bērnu video un interviju materiāli ir pamats horeogrāfijas izveidei. „Vēlamies konkrēti un detalizēti paskatīties uz bērnu kā personību. Pat ja bērns ikdienā ir tepat blakus, viņa personība bieži paslīd garām. Impulss nāca no Kristīnes, bet izrāde veidojas no procesa un informācijas, ko iegūstam tās veidošanas gaitā, to papildinot un transformējot. Šis ir ļoti interesants process – kad ļauj vaļu bērna radošajam motoriņam, notikumi iet pilnīgi neparedzamu gaitu, ko tu, būdams pieaugušais, ko tādu nemūžam neizdomātu. Tas, protams, ir darbs ar neprofesionāļiem, taču viņi ir ļoti aizrāvušies ar šo ideju. Pēc intervijām gan parasti esmu patīkami pārgurusi, jo iejusties bērna ādā ir ļoti sarežģīti – vienubrīd viņi var mierīgi spēlēties, tad pārtapt zvēros, kas rēc viens uz otru. Bērnos spoguļojas cilvēciskās attiecības, ja vēlamies, varam tajās saskatīt pat Ukrainas notikumus,” stāsta Ieva.
Pašlaik Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē režisora Valtera Sīļa vadībā top Margaretas Edsones lugas „Prāts” iestudējums. Šis ir stāsts par dzīvības un nāves attiecībām, kas nāk ar eksistenciālu jautājumu garšu. Stāsts par angļu literatūras profesori (izrādē – Daiga Kažociņa), kura visu mūžu pētījusi dzīvības un nāves attiecības XVII gadsimta izcilā angļu autora Džona Dona dzejā, līdz viņai atklāj audzēju, un „galvenā varone pati kļūst par izpētes objektu eksperimentā ar paredzamu rezultātu”.
„Šī ir luga, kas pati par sevi ir vērtība, ne velti uzvesta daudzās pasaules valstīs, tā ir „ejošs gabals” arī Brodvejā. Tomēr man ir radies iespaids, ka nāve ir tēma, par kuru Latvijā cilvēkiem ne īpaši patīk domāt un runāt, jo tiek uzskatīta par drūmu. Man šķiet, ka laiks, kad zini, ka nāve tuvojas, cilvēkā atver veselu emociju un domu kamolu, kuru ikdienā nav. Dīvaini, ka tās nebūt nav drūmākās emocijas. Arī mana mamma jau piecus gadus cīnās ar slimību. Viņa saka, ka pēc pozitīvām emocijām neesot pat uz Parīzi jābrauc. Kad nāve ir tuvu, cilvēks ļaujas pozitīvām emocijām, nevis krīt izmisumā. Mūsu izrādē ir apspēlēti dažādi aspekti. Ir ļoti labs, varbūt skarbs, humors. Mēģinām izrādi neveidot nospiedoši smagu, savā ziņā tā ir pretstats blaumaniskai „nāves ēnai”, nav radīta speciāli depresīva. Mūsu varone ir cilvēks, kurš būtībā studējis nāves tēmu, tāda kā nāves profesore, kura, pati nonākot tās priekšā, piedzīvo neparedzamas citas cilvēciskas emocijas, kas ar prātu nav skaidrojamas.”
Izrādē vēlos radīt atmosfēru, izmantoju krāsas, kas man saistās ar šo mirkli. Man ir 90 gadus veca oma, esmu dzīvē satikusi visus savus vecvecākus – šīs paaudzes man vienmēr bijušas klātesošas. Kad pamazām mani radinieki aiziet, man ir sajūta, ka ar to tieku galā viegli, bez smacējoša sāpīguma. Tas vienkārši tā notiek. Ir svarīgi dzīvot. Atceros savu vecmāmiņu, kurā dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi līdz pēdējam brīdim, arī mamma dzīvo emocionāli pilnvērtīgu dzīvi. Izrādē jāieliek visa dzīve, caur kuru viņa ceļo tajā mirklī. Bez slimnīcas realitātes neiztieku. Tur tu kļūsti par objektu. Izpētes objektu. Ķermeni, kuru nēsā no vienas izmeklēšanas telpas uz otru, un kāds laiku pa laikam uzmundrinoši pajautā – kā jums klājas! Lugā vizuālais konteksts jau ir diezgan konkrēti ierakstīts, nekādas lielās jaunrades brīvības nav. Tomēr mazliet neiekļaušos priekšrakstos”.
