“Neiedomājos, ka suņa adopcija var izvērsties šādi”: “Ulubele” par 300 eiro adopcijā atdod neārstējami slimu suni 205
Rīdziniece Katrīna Bunde pirms dažām dienām socvietnē “Facebook” publicēja šokējošu stāstu – dzīvnieku patversmē “Ulubele” par 300 eiro viņa adoptēja bezšķirnes kucēnu, kurš gan esot bijis norādīts kā “gandrīz šķirnes suns”, diemžēl izrādījās neārstējami slims un, galu galā pēc vairāk kā pusgadu ilgušās cīņas par kucēna dzīvību, suni nācās eitanizēt, lai pārtrauktu viņa ciešanas.
Veicot dzīvniekam izmeklējumus un cenšoties palīdzēt, veterinārārsti arī atklāja – par spīti tam, ka patversme veterinārajā pasē norādījusi, ka sunim ir veikta kastrācija, izrādījās, ka tā tomēr nemaz nav.
Pirmās dzīvnieka veselības problēmas – nedēļu pēc adopcijas
Katrīnas stāsts soctīklos aprakstīts šādi:
“Tūlīt būs jau pagājusi nedēļa kopš mans labākais draugs Hennijs aizgāja no manis. Hennijam bija tikai gads un četri mēneši, un viņš pie manis nodzīvoja tikai septiņus mēnešus līdz man nācās no viņa atvadīties uz visiem laikiem.
Vēlos visus publiski brīdināt par Rīgas Pilsētas Dzīvnieku patversmi “Ulubele” negodīgo un paviršo darba politiku, un attieksmi pret adoptētājiem. Ar šo ierakstu es nemēģinu kaut ko panākt no dzīvnieku patversme “Ulubele”, bet gan gribu brīdināt topošos suņu saimniekus, kuri vienkārši grib sev labāko draugu, un neiedomājas, ka suņa adopcija var izvērsties šādi.
Vairs nav nozīmes par tiem neplānotajiem ārstēšanas izdevumiem, kas tika atstāti mēģinot izārstēt Henniju, bet es nevienam nenovēlu tās sirds sāpes, kas man ir tagad jāpiedzīvo.
Hennijs bija gandrīz šķirnes suns, tāpēc “Ulubele” lūdza samaksāt 300 € par viņu, kas it kā bija ziedojums. Tā kā, biju jau ļoti pieķērusies Hennijam, summa tika samaksāta.
Darbinieks Kristaps ļoti laipni uzsvēra, ka suns ir klīniski vesels un, ka īsti neko nezina par suņa iepriekšējo dzīvi, ka sunītim ir tikai problēmas ar ādu, ko novērsīs barības maiņa.
Sanāk, ka adoptēju veselu suni, protams, visiem suņiem ir kaut kādas problēmas un tām biju gatava, bet ne tik masīvas. Neieslīgšu detaļās, bet veselības problēmas sākās jau diezgan ātri – nedēļu pēc adopcijas.
Tika konstatēts, ka 1) Suns nebija kastrēts, ko mums apstiprināja mūsu veterinārā klīnika ar ultrasonogrāfiju, kaut arī “Ulubele” meloja par šo faktu, ierakstot suņa kastrāciju suņa pasē. 2) Hennijam tika konstatēta smaga iedzimta aknu šuntu problēma, kuras dēļ beigās viņš arī aizgāja, jo nebija iespējams veikt operāciju. 3) Hennijs bērnībā bija pārslimojis pankreatītu, viņam bija aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas arī ietekmēja viņa kuņģa veselību un ikdienu. 4) Hennijam bija problēmas ar ceļu locītavām, kas arī bija jau iedzimta problēma. 5) Hennijam bija problēmas ar nierēm, smiltis nierēs strauji pārvērtās nierakmeņos. Acīmredzot, sākumā minētās ‘’ādas problēmas’’ nebija no nepareizas barības, bet gan no nepareizas aknu darbības. Rezultātā, pēdējā mēneša laikā klīnikā tika atstāti vairāki tūkstoši eiro un rezultāts tāpat bēdīgs…
Hennijam ir vairāki māsas un brāļi, un sazinoties ar citu suņu īpašniekiem – “Ulubele” ir atdevusi suņus adopcijai, bet vismaz diviem ir cukura diabēts.
No kā tad Hennijam un viņa māsām ir visas šīs problēmas? Izrādās, ka viņa vecāki bija māsa un brālis, kas nedrīkst būt!
Patversmei bija pienākums mūs brīdināt un informēt… Šo faktu, un to, ka sunīši bija uzauguši drausmīgos apstākļos, “Ulubele” mums arī noklusēja. To mēs uzzinājām tikai tagad, caur citiem cilvēkiem, kā arī no “Ulubeles” pašu ieraksta par palīdzības lūgšanu operācijas veikšanai Hennija māsiņai Pastarītei.
Paldies, ka veltīji laiku izlasot šo ierakstu. Ļoti ceru, ka patversmju politikā kaut kas mainīsies, un ceru, ka vismaz vienu cilvēku esmu pabrīdinājusi un izglābusi no šīm sāpēm.”
Dažu mēnešu laikā suņa veselības stāvoklis kļūst kritisks
Portālam la.lv Katrīna apliecina – Henniju adoptējusi pagājušā gada 6.jūnijā dzīvnieku patversmē “Ulubele”, kad suns bija 9 mēnešus vecs.
“Es gribēju sev labāko draugu, kādu, kuru čubināt, kopā pavadīt laiku. Hennijs man bija pirmais suns, tāpēc pieredze man nebija tik liela, lai es ko vairāk saprastu.
Tomēr man šķita, ja adoptēju suni patversmē, kurai arī ir dažādi pienākumi un atbildība pret dzīvnieku adoptētājiem, viss būs kārtībā.
Tāpēc es nemaz neiedomājos, ka tādas problēmas, ar kurām es sastapos, vispār var eksistēt! Diemžēl pirmās veselības problēmas parādījās jau nedēļu pēc adopcijas – suns vēma, tāpēc es neticu, ka patversmē neviens neko nebija nojautis, jo suns tur, pie viņiem, dzīvoja! Šīs veselības problēmas palika, nekur nepazuda, tās bija visu mana suņa dzīvi, kura gan, diemžēl, bija ļoti īsa. Hennijs bija ļoti mīļš suns – visi teica, ka nekad nav satikuši mīļāku sunīti, tāpēc man šobrīd ir ļoti, ļoti sāpīgi. Tomēr mēs cīnījāmies līdz pēdējam, darījām kopā ar veterinārārstiem visu, ko varējām. Pēdējās divas viņa dzīves nedēļas mēs braucām divreiz dienā uz klīniku, jo vajadzēja likt viņu pie sistēmām. Bet, beigu beigās, viena niere jau bija atteikusi, otrajā bija akmens un papildus vēl aknu šunti, kuri bija sarežģīti izvietojušies. Šo visu sarežģījumu dēļ un viņa novājinātās veselības dēļ, Henniju nevarēja operēt un arī dzīvot tā viņš vairs nespēja. Tāpēc mums nācās pieņemt lēmumu dzīvnieku eitanizēt,” – atceroties sāpīgo pieredzi, stāsta suņa saimniece.
Katrīna arī atceras – tad, kad sākusi interesēties, kāpēc suns ir bijis tik neārstējami slims, ar daudzām iedzimtām, patoloģiskām slimībām, patiešām esot noskaidrojies, ka šo suņu vecāki ir brālis un māsa. Veterinārārsti skaidrojuši – šādu pārojumu kucēni visbiežāk jau piedzimt ar dažādām patoloģijām, kuras diemžēl bieži vien nav ārstējamas.
“To, ka šie kucēni ir auguši drausmīgos apstākļos, to gan “Ulubele” labi zināja un nepateica! Būtu pieticis tikai, ja mēs būtu informēti par apstākļiem, jo tad jau arī viss būtu skaidrs. Kucēnam taču ir tik svarīgs arī augšanas periods, barība, apkārtne, kādā dzīvnieks ir audzis,” – saka Katrīna.
“Veterinārārste mums klīnikā teica – tādus suņus nedrīkst atdot adopcijai, tādi dzīvnieki, ar tik smagu veselības stāvokli, ir jāeitanizē, nevis jādod adopcijai. Un, ja vien es būtu zinājusi, ka Hennija mūžs būs tik īss…” – saka Katrīna.
Patversme dzīvnieka veterinārajā pasē veic viltus ierakstu par sterilizāciju
Tomēr, kā izrādās, dzīvnieku patversmes “Ulubele” faktu noklusēšana attiecībā par suņa izcelsmi un veselības stāvokli nebija vienīgais pārkāpums. Sākot veikt Hennijam izmeklējumus pēc tam, kad dzīvnieks sastapās ar pirmajām veselības problēmām, tika konstatēts, ka suns, pretēji tam, kas rakstīts mājdzīvnieka veterinārajā pasē, ko izsniedza patversme jaunajiem saimniekiem adopcijas brīdī, izrādās – nemaz nav sterilizēts! Šo faktu Katrīnai apstiprināja vairāki veterinārārsti, un tas pierādījās arī veicot ultrasonogrāfijas izmeklējumus.
Kā zināms, Latvijas likumdošana nosaka, ka PVD reģistrētai patversme dzīvniekus adopcijai drīkst piedāvāt vienīgi tad, ja tie ir sterilizēti.
Pārtikas un Veterinārā dienesta mājas lapā teikts: “Ja suni atdod adopcijai citai personai, PVD reģistrētajai patversmei jānodrošina, ka dzīvnieks ir sterilizēts, attārpots, vakcinēts, apzīmēts (čipots) un reģistrēts LDC vienotajā reģistrā”.
Pārkāpumi “Ulubelē” konstatēti ne pirmo reizi
Interesanti, ka jau 2019.gadā dzīvnieku patversmē “Ulubele” par precīzu par šādu likumdošanas neievērošanu Pārtikas un Veterinārais dienests uzsāka pārbaudi un konstatēja pārkāpumus pēc tam, kad ar sūdzību uzraugošajā instancē vērsās Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente Vija Klučniece, kuras rīcībā bija informācija, ka dzīvnieku patversme “Ulubele” ir nodevusi adopcijā kuci, kas nav sterilizēta. Tā bija šķirnes tipa kuce, kuru, protams, varēja turpināt izmantot pavairošanai.
Šāds iesniegums Pārtikas un Veterinārajam dienestam tika nosūtīts 2019.gadā:
Un šādu atbildi par pārkāpumu dzīvnieku patversmē “Ulubele” sniedza PVD:
Lai arī dzīvnieku patversmju misija ir palīdzēt dzīvniekiem un visiem spēkiem censties uzlabot dzīvnieku labturību Latvijā, diemžēl šādas negodprātīgas patversmes rīcības rezultātā ticība šim mērķim zūd.
Dzīvnieku speciālisti uzsver – ir dažādas iedzimtas patoloģijas – ar vienām var sadzīvot, kamēr citas rada dzīvniekam sāpes un ciešanas.
Raugoties no ētikas viedokļa dzīvnieki ar patoloģijām, kuru dēļ dzīvnieks nevar dzīvot bez atsāpinošiem līdzekļiem un palīglīdzekļiem nebūtu piedāvājami adopcijai!
Tāda dzīvnieka dzīvības “vilkšana” varētu tikt klasificēta arī kā cietsirdība pret dzīvnieku.
Ja nu tomēr dzīvnieks ar smagām veselības problēmām tiek piedāvāts adopcijai, patversmei ir pienākums sniegt cilvēkiem patiesu un plašu informāciju par konkrētā mājdzīvnieka veselību, lai jaunajam saimniekam būtu iespēja izvērtēt – vai viņš vēlas šādu dzīvnieku adoptēt vai tomēr nē. Jo slima dzīvnieka adopcija uzliek ne tikai emocionālu, bet arī lielu finansiālu slogu.
Pārfrāzējot rakstnieka Anutāna De Sent-Ekziperī frāzi “Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām”, atbildīgai, godīgi sniedzot informāciju par Henniju, būtu bijis jābūt tieši dzīvnieku patversmei “Ulubele”, aiztaupot sāpes un pārdzīvojumus suņa saimniecei, kura teic – nenožēlo ne centa no iztērētajiem tūkstošiem, cenšoties glābt savu suni, bet vēlas brīdināt citus.
