“Neiederīgie” ļaudis jeb māksla būt par “balto vārnu” 0
Bērnībā daži no mums neiederējās klasesbiedru kompānijā, nespēja atrast kopīgu valodu ar pagalma bērniem. Daudzi arī kļuvuši pieauguši nejūtas piederīgi nevienai kopienai. Vai tas ir biedējoši? Un kāds ir “balto vārnu” spēks?
Izstumtie, neveiksminieki, frīki, “baltās vārnas” … Šī “ganāmpulka” pārstāvjiem ir daudz vārdu. Bet kopīgo iezīmju nav daudz. Varētu būt pagrūti atrast divas līdzīgas “dīvainības”. Un tieši viņu talantos, īpatnībās slēpjas viņu iekšējais spēks.
Sāpes, kas pazīstamas ikvienam
Cilvēki, kuriem ir grūti atrast kopīgu valodu ar citiem, bieži sūdzas par vientulību. Bet ne tikai šī sajūta nosaka viņu dzīvi: viņiem labi pazīstami arī kauns, bailes, vainas izjūta. Mūsu paziņu vidū noteikti būs kāds, kurš atrod kopīgu valodu ar jebkuru sarunu biedru un jūtas nepiespiesti pat nokļūstot nepazīstamu cilvēku sabiedrībā.
“Taču pat šādi cilvēki nav imūni pret neveiklības sajūtu vai sajūtu, ka nedzīvo vienā ritmā ar ārpasauli. Ko gan varam teikt par tiem, kuri visu mūžu sastapušies ar neizpratni un kuriem ir komunikācijas grūtības,” lapā psychologies.ru saka psiholoģijas zinātņu doktors Leons Zeļtcers.
Mēs pieņemam, ka neveiksminieki ir tādi dīvaini, ekscentriski radījumi, kurus no visiem pārējiem atdala tāda kā stikla siena. Mums šķiet, ka viņi – un tikai viņi! – nespēj komunicēt ar citiem. Taču diskomforta pieredze vispār nav raksturīga tikai konkrētai sabiedrības daļai.
Turklāt šo sajūtu vairāk ietekmē sociālās normas un nerakstītie noteikumi, kas ne vienmēr atbilst mūsu ideāliem. Konkrēta cilvēka personiskajām īpašībām nav tik nozīmīga loma.
Sanāk, ka tā vai citādi vienā vai otrā dzīves periodā katrs no mums uz savas ādas pieredzējis, ko nozīmē būt atstumtajam. Dažreiz mēs vienkārši nespējam pielāgoties kādiem pareizas un nepareizas uzvedības modeļiem noteiktā kopienā. Mēs varam atšķirties no citiem tik milzīgā skaitā parametru, ka vai gan varētu būt citādi?
Uzvedība, tāpat kā izskats, bieži ir maldinoša, un cilvēkam ir raksturīgi mainīties. Tie, kuri šodien viegli atrod kopīgu valodu ar citiem, bērnībā varbūt piedzīvoja lielas grūtības. Kāds atzīst, ka jaunībā viņu reti aicināja uz ballītēm. Kāds saka, ka klasesbiedri viņu terorizēja. Pusaudža gadi ir neaizsargātības laiks.
Labā ziņa ir tā, ka kļūdami pieauguši, vairums “zaudētāju” atstāj nepārliecinātību par sevi tālu bērnībā un pusaudža gados. Tādi cilvēki ar gadiem arvien mazāk bažījas par to, cik daudz viņu domas un izturēšanās atspoguļo cilvēku aizspriedumus.
Dīvaiņi: lietošanas instrukcija
Ne visi tā saucamie izstumtie ir vienādi. Daļa no viņiem apzināti cenšas atdarināt apkārt esošos “sociāli veiksmīgākos” cilvēkus, bet otra daļa nemaz nemēģina mainīt situāciju. Pēdējie, neskatoties ne uz ko, demonstrē milzīgu drosmes un izturības rezervi. Šīs īpašības palīdz viņiem apzināti izvēlēties savu ceļu. Patiešām, drosme un neatlaidība ir ļoti nepieciešami kādam, kurš noraida kultūras normas vai nepakļaujas sabiedrības prasībām.
Iespējams, ka reiz viņi arī mēģināja mainīt savu uzvedību atbilstoši “normālas” sabiedrības vēlmēm, pirms saprata, ka šie mēģinājumi apdraud viņu integritāti. Kā noteikt, vai esi tāds pats ekscentrisks dīvainis, atstumtais, “baltā vārna”?
Visticamāk, esi viens no viņiem, ja:
• esi nopietni aizrāvies ar ko tādu, kas neinteresē lielāko daļu apkārtējo cilvēku;
• esi jūtīgs un ar radošām nosliecēm;
• tavs nelielais draugu pulks ir tev līdzīgi;
• tu neesi antisociāla būtne, tomēr tendēts uz introversiju un var teikt, ka tev patīk būt vienam;
• tev nepatīk tenkas un tukšas sarunas;
• tev ir tendence uztraukties;
• tu mēģini izrādīt interesi par citiem, bet patiesībā viņi tevi ne pārāk interesē;
• tu sīvi cīnies par katru savas pašcieņas milimetru (līdz brīdim, kad saproti, ka visas tavas “īpatnības” ir pilnīgi normālas!)
Jāatceras, ka termins “neatbilstība” – ja runājam par to, kā cilvēks uzvedas – ir ļoti subjektīvs. Tas saistīts ar tās kopienas, kurā dzīvojam, īpašajām kultūras iezīmēm. Piemēram, to, kas tiek uzskatīts par nepiemērotu izturēšanos laukos, lielā pilsētā par tādu neuztver.
Pārvarēt atsvešināšanos
Lielākā daļa tā dēvēto izstumto tomēr mēģina iederēties sabiedrībā, taču savas neizlēmības dēļ ātri padodas. Citi cilvēki pieraduši izturēties pret viņiem ja ne naidīgi, tad vismaz piesardzīgi: “dīvaiņu” īpatnības var likt parastajiem cilvēkiem justies neērti vai pat sajust neskaidrus draudus.
Taču patiesībā jebkurš no mums – pat tas, kurš mums šķiet ļoti, ļoti dīvains – ir pelnījis laipnu izturēšanos. “Balto vārnu” centieni atbilst standartiem neļauj viņiem būt uzticīgiem savam patiesajam “es”. Tas padara viņu cīņu par savu vietu sabiedrībā ne tikai bezjēdzīgu, bet arī netaisnīgu.
Mēģinājums pielāgoties normām, kas nav savienojamas ar pašu dabu, liek “ekscentriķiem” aizmirst nepieciešamību pieņemt sevi. Tas ir, godīgi atzīties sev ne tikai par to, kas mēs esam, bet arī to, kas mēs noteikti neesam. Pat ja uzskati sevi par atstumto, vajadzētu atcerēties: tev ir tikpat daudz iemeslu lepoties ar sevi kā citiem, neskatoties uz to, ka pagaidām pasaule nevēlas vai nespēj novērtēt tavu unikalitāti.
Dīvaino cilvēku stiprās puses
“Varbūt tas, kurš mums šķiet “baltā vārna”, vienkārši labāk apzinās, ko tieši prasa viņa dzīves mērķi. Šo nodomu īstenošana kļūst par tādu cilvēku augstāko prioritāti,” domā Leons Zeļtcers. Bet vai katram no mums nevajadzētu uz to tiekties? Neveiksminiekiem ir talanti, un parasti tie ir ļoti neparasti. Svarīgi, lai viņi samierinātos ar savu identitāti, apzinātos savu unikalitāti, pārstātu sevi salīdzināt ar citiem.
Protams, tas ir lieliski – spēt atrast kopīgu valodu ar kādu, kas nav tāds kā mēs. Bet tas neuzliek par pienākumu slēpt savu unikalitāti vai “pilnveidot” to tā, lai mēs līdzinātos kādu abstraktu “citi – normālie” kloniem. Tiklīdz “neveiksminieki” ir atraduši galveno dzīves mērķi, viņi pārstāj lielu nozīmi piešķirt faktam, ka nevar atrast savu “ganāmpulku”.
Tikuši skaidrībā ar prioritātēm, viņi var dzīvot sev piemērotu dzīvi un neslēpt savu patieso seju no citiem. Kad tas notiek, viņus vairs nesatrauc, vai kāds vēlas ar viņiem sadraudzēties. Jo viņi beidzot atrod savus uzticamākos draugus – sevi. Kurš gan ir nolēmis, ka būt tādam pašam kā pārējie ir pareizi?
