Neiecietīgs pret jebkādu nacionālismu. Vācbaltu politiķis, kurš stāvēja pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa 1
Šogad maijā svinēsim 100 gadu jubileju kopš Satversmes sapulces ievēlēšanas. Godinot šo notikumu, “Mājas Viesis” turpina rakstu sēriju par cilvēkiem, kas stāvēja pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa.
Vācbaltu politiķis Pauls Šīmanis ir atzīts par vienu no pirmskara Latvijas politiskās kultūras veidotājiem un parlamentārisma perioda demokrātijas simboliem.
Vācbaltu sabiedrisko darbinieku un politiķu vidū 1918. gadā bija tikai saujiņa tādu, kas piekrita latviešu un igauņu tiesībām veidot savu valsti. Pauls Šīmanis bija redzamākais no šīs minoritātes pārstāvjiem.
Viņu kā Vācbaltu demokrātiskās partijas vadītāju izvirzīja Tautas padomē, tad ievēlēja Satversmes sapulcē un arī visās četrās pirmskara Saeimās.
Šīmanis ne tikai bija parlamentārās Latvijas patriots, bet arī daudz darīja, lai tautiešu vidū nostiprinātu Latvijas valsts ideju.
Satversmes autors
Neiecietīgs pret jebkādu nacionālismu, 20. gados Šīmanis kļuva par Eiropas mēroga autoritāti etnisko minoritāšu jautājumos. Ja parlamentāro Latviju Eiropā uzskatīja par izcili demokrātisku paraugu minoritāšu aizsardzībā, tad lieli nopelni šāda tēla radīšanā bija Šīmanim.
Viņa idejas palīdzēja veidot arī Latvijas Republikas Satversmi.
Diplomētais jurists Satversmes sapulces darbības laikā no 1920. līdz 1922. gadam piedalījies 130 likumu izstrādāšanā.
Vislielāko ieguldījumu viņš devis Satversmes II daļas projekta “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” sagatavošanā, bet politisko ķīviņu dēļ šī Satversmes daļa tā arī netika pieņemta atšķirībā no pirmās daļas, kurā izklāstīti Latvijas valsts pamatprincipi.
Komunikabls, tautiešu nereti uzlūkots par brīvdomātāju, Šīmanis varēja lepoties ar pieredzi vācbaltu žurnālistikā jau kopš 1903. gada.
Viņa vārds saistās ar vadošo vācbaltu izdevumu Baltijā “Rigasche Rundschau”, kura galvenā redaktora krēslu viņš ieņēma no 1919. līdz 1933. gadam.
Šīmaņa ievadraksti ilgi kalpoja par orientieri vācbaltiešu sabiedrībai. Pat viņa nedraugi un nacionāli noskaņotā latviešu prese Šīmanī kā politiķī cienīja taktiskumu un smalkjūtību, spēju argumentēt savu viedokli. Politikā viņš augstu vērtējis ētiku.
Ne velti starpkaru Latvijas vēsturē ir tikai divi nelatvieši, kam piedāvāts, tiesa, bez tālākas notikumu attīstības, sastādīt valdību – viens bija ebreju kopienas līderis Mordehajs Nuroks, bet otrs – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Šīmanis.
Ieskatījās “aiz stikla sienas”
Pauls Šīmanis dzimis Jelgavā 1876. gada 17. martā turīgā vācbaltu jurista ģimenē. Inteliģence dzimtai bija asinīs.
Paula tēva Jūliusa Šīmaņa brālis Teodors Šīmanis 19. un 20. gadsimta mijā bija ievērojams vācu vēsturnieks, viens no zinošākajiem Krievijas vēstures speciālistiem, Berlīnes universitātes profesors.
Savdabīgi, ka 1905. gada notikumu dēļ Teodors bijis ļoti naidīgi noskaņots pret latviešiem.
Ņemot vērā pārkrievošanas vilni, kas 19. gadsimta beigās vēlās pār izglītības sistēmu dzimtenē, vecāki Paulu sūtīja studēt uz Vāciju. Jaunais censonis dažādās universitātēs studēja tieslietas, filozofiju, vēsturi, literatūrzinātni.
Jurista grādu viņš ieguva Greifsvaldē. No studiju gadiem mantojumā nāca liberālie uzskati un tieksme uz bohēmisko dzīves stilu, ko viņš saglabāja, arī būdams politiķis un mazākumtautību aizstāvis.
Vēl pirms Pirmā pasaules kara Šīmanī izveidojās pārliecība, ka Krievijas impērijas Baltijas provincēs pārkrievošanas spiediena apstākļos latviešu un igauņu iesaistīšana pārvaldē līdzās pagaidām vēl dominējošajiem vācbaltiešiem būtu vienīgais veids, kā vācbaltiem sevi saglabāt.
Arī vēlāk Šīmanis bieži uzsvēra, ka Latvijas valsts sabrukums nozīmētu arī Baltijas vāciešu galu.
Kamēr vairums viņa tautiešu uz latviešu nacionālās pašapziņas mošanos raudzījās kā uz kņadu “aiz stikla sienas”, žurnālistu Šīmani šie procesi ieinteresēja.
Vēlāk viņš atzina, ka labāk saprast latviešus palīdzējušas sarunas ar nākamo preses magnātu Antonu Benjamiņu, kurš karjeras sākumos strādāja “Rigasche Rundschau”, arī māksliniekiem Vilhelmu Purvīti un Jani Rozentālu.
Iestājās par Latvijas valsti
Šīmanis dienēja Krievijas armijā un ieguva leitnanta pakāpi. Pirmā pasaules kara laikā viņš karoja frontē kā cara armijas virsnieks, tika ievainots, saņēma apbalvojumus. Haosam armijā palielinoties, vairoties no aresta un, iespējams, nošaušanas, 1918. gada martā pie Daugavpils viņš pārgāja frontes līniju un ieradās vācu okupētajā Rīgā.
Taču Šīmaņa liberālismu nīstošie nedraugi drīz panāca, ka bijušo virsnieku “kā latviešu labā noskaņotu spiegu” Rīgā sāka pastiprināti uzraudzīt policija. Šīmanis bija pārliecināts boļševisma pretinieks.
Galu galā piespiests pārcelties uz Vāciju, viņš publicistikā uzstājās par patstāvīgu Latvijas un Igaunijas valstu izveidošanu, paužot, ka pamattautu iesaistīšana glābs Baltiju no lieliniecisma un slāpēs iesīkstējušo gadsimtu naidu pret visu vācisko.
Ja vācieši atkal mēģinātu spēlēt pirmo lomu, efekts būtu pretējs. Veidojot jaunas valstis, nepieciešama “vietējo cilvēku politiskās gribas izpausme”. Tiesa, Šīmanis vēl šaubījās par igauņu un latviešu politisko briedumu.
Britu vēsturnieks Džons Haidens grāmatā “Pauls Šīmanis” spriež, ka pārliecība par Latvijas un Igaunijas patstāvības nepieciešamību viņā pilnībā nostiprinājusies 1918. gada rudenī, kad kļuva skaidrs, ka vecā Krievijas impērija neatgriezeniski gājusi bojā, un Šīmanis padzirdēja, ka latvieši veido Tautas padomi, kurā atvēlētas vietas arī minoritāšu pārstāvjiem.
Latvijas valstiskums vēl bija miglā tīts, bet Šīmanis presē jau atklāti apsveica 18. novembra aktu un mudināja to darīt arī augstprātīgos tautiešus.
Valentīna Freimane (Lēvenšteine) – ebreju meitene, nākamā kinokritiķe, kuru Šīmaņu ģimene Otrā pasaules kara laikā slēpa no nacistiem savā Rīgas mājoklī, vēlāk rakstīja: “Starp Baltijas baronu un pilsētpatriciešu pēcnācējiem viņš vienmēr ticis uzskatīts par balto zvirbuli jeb, pareizāk, melno avi tāpēc, ka aktīvi atbalstīja latviešu neatkarības ieceres, nododot savu tautasbrāļu intereses.”
Minoritāšu aizstāvis
1919. gada vasarā Šīmanis atgriezās Rīgā. Augustā viņš nostājās Tautas padomē pārstāvētās Vācbaltiešu demokrātiskās partijas priekšgalā. Uzņemoties “Rigasche Rundschau” vadību, viens no pirmajiem darbiem bija sākt vācbaltiešu un latviešu samierināšanu.
Kā atzīmējis profesors Leo Dribins: “Agrāko ambiciozo un ultimatīvo vācu prasību vietā nāca priekšlikumi un viedokļi par valsts uzbūvi, likumiem, minoritāšu tiesībām. Savos ievadrakstos redaktors aicināja vācbaltiešus pārtraukt cīņu par agrāko privilēģiju atgūšanu un vienoties ar latviešiem par kopīgu nākotni.”
Kamēr viņa tautieši, pat demokrātiski noskaņotie, turpināja uzstāt “mēs esam daudz senāki par šīm valstīm” un pretendēt uz īpašu lomu Baltijas valstu pārvaldē, Šīmanis bija pārliecināts, ka tiesības nevar iegūt, balstoties uz senām privilēģijām.
Atzīdams Latviju, Šīmanis tomēr ne tolaik, ne arī vēlāk neatkāpās no idejas par minoritāšu valodu un kultūras autonomiju. 1919. gada 26. jūlija “Rigasche Rund-schau” ievadrakstā “Nacionālā naida pārvarēšana” viņš aicināja uz oficiālu divvalodību.
Proti, Kurzemē un Vidzemē līdztekus latviešu valodai jāievieš vācu, bet Latgalē – krievu valoda. Tikai tā varot pārvarēt nacionālo un šķiru naidu.
Ne šo, ne citus Šīmaņa ierosinājumus nevajadzētu mērīt ar mūsdienu mēru – tie tapa pie pavisam cita etniskā sastāva un politiskā fona. 1925. gadā vācbaltiešu minoritāte Latvijā bija tikai 3,8% iedzīvotāju, krievu – 10,6%, ebreju – 5,2%.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Raimonds Cerūzis, pētot vācbaltu kopienas un Šīmaņa darbības vēsturi, ievērojis, ka brīžiem latviešu rakstos viņa tēls veidots pārāk idealizēti.
Jā, Šīmanis pilnībā atbalstīja Latvijas valstiskumu, taču “valsts pārvaldes principu īstenošanā arī šis liberālais vācbaltiešu politiķis vēlējās īstenot tādu tiesību apjomu piešķiršanu vietējiem vāciešiem, kas būtu proporcionāli neatbilstošs jeb daudzkārt lielāks par vācu salīdzinoši niecīgo īpatsvaru sabiedrībā”.
Bermontiādes dienās 1919. gada rudenī un ziemas sākumā Šīmanis un “Riga-sche Rundschau” saglabāja lojalitāti Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībai, izpelnoties latviešu pilsonisko aprindu atzinību.
Vēl pirms tam, jūlijā, Šīmanis kopā ar Marģeru Skujenieku bija sācis vadīt Tautas padomes Nacionālo lietu komisiju. Tautas padomes un vēlāk parlamenta sēdēs viņš nereti uzstājās vāciski.
Ar Nacionālās komisijas palīdzību 1919. gada 23. augustā tapa Pilsonības likums par pilsoņu tiesībām visu nacionalitāšu ļaudīm, kas Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojuši līdz 1914. gada 1. augustam.
Arī 1919. gada 8. decembra “Likums par Latvijas izglītības iestādēm” un “Likums par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā”, kas lielākajām Latvijas nacionālajām minoritātēm deva plašas iespējas pastāvošajā izglītības sistēmā vadīt savas autonomās pamatskolas un vidusskolas, daļēji bija Šīmaņa nopelns.
Viņš ātri aptvēra, ka parlamentārās cīņas par vācbaltu kultūras autonomiju labāk veiksies tad, ja īpašu statusu prasīs ne tikai vācbaltiem, bet visām lielākajām Latvijas minoritātēm.
Vasarā viņa vadītā komisija bija uzstājusies ar projektu, lai tajās Latvijas teritorijās, kur dzīvoja vismaz 20% minoritāšu, bet pagastos 50%, lielāko minoritāšu valodām dotu valsts pārvaldes valodas tiesības.
Tautas padome 1919. gada 23. augustā šo priekšlikumu noraidīja. Piekrist nozīmētu atteikties no latviešu valodas dominējošās lomas un idejas par Latviju kā latviešu valsti.
“Anacionālā valsts”
1920. gada aprīlī ievēlētajā Satversmes sapulcē un vēlāk Saeimā Šīmanis ilgus gadus vadīja nelielo vācu frakciju. Debatēs par Satversmes pirmās daļas projektu viņš atkārtoti runāja par divpalātu parlamentu.
Ideja, ka tautas gribas izteikšanai pietiek ar partijisku parlamentu, esot novecojusi un vajadzīga vēl otra palāta – “arodu parlaments”, kurā pulcētos dažādu profesiju speciālisti. Piemēram, lauksaimnieki, juristi, ekonomisti un tamlīdzīgi.
Priekšlikums balstījās novērojumā, ka deputāti maz orientējas saimnieciskās lietās, plus aprēķins, ka šajās jomās zinošākie tobrīd bija tieši vācbaltieši. Ideja atbalstu neguva.
Liels darbs tika ieguldīts Satversmes otrās daļas “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” projekta izstrādē. Šajā daļā bija runa arī par minoritāšu tiesībām.
Projekta 115. pants noteica, ka latviešu valoda ir valsts valoda, tomēr mazākumtautību piederīgajiem garantēja viņu valodas brīvu lietošanu. Savukārt 116. pants garantēja mazākumtautībām tiesības uz kultūras autonomiju.
1922. gada 5. aprīlī otro Satversmes daļu nepieņēma, jo sociāldemokrātiem nepatika, ka tā ierobežo tiesības rīkot streikus. Šīmanis jutās sarūgtināts un nosauca Satversmi par “Rumpfkonstitution”, tas ir, par “nepabeigtu” vai “apcirstu” konstitūciju.
Šīmaņa teorija par dažādu tautu harmonisku sadzīvošanu vienā valstī balstījās uz kompromisiem.
Kā to formulēja viņa laikabiedrs barons Vilhelms fon Firkss, Šīmaņa uzskatu īss kopsavilkums bija apmēram šāds: dzīvojot citas tautas valstī, mazākumtautībai nevajadzētu nostādīt savas intereses pret šīs valsts interesēm, bet gan lūkoties pēc visu pie valsts kopības piederošo iedzīvotāju interešu sintēzes ar valsts interesēm.
1921. gada 5. novembrī Šīmanis “Rigasche Rundschau” slejās tautiešiem atgādināja: “Jāapzinās, ka esam tikai Latvijas koptautas neliela daļa. 1905. gada baiļu psiholoģija jānomaina ar 18. novembra psiholoģiju.”
Pēc viņa domām, par valstij piederīgu minoritāti varēja uzskatīt tikai tādu, kura mītnes zemi uzskata par savu dzimteni.
Pretējā gadījumā minoritāte būs nodalījusies cittautiešu kopiena, kura garīgi un, iespējams, arī politiski vairāk saistīta ar savu etnisko tēvzemi. Šīmanis bija utopiskas “anacionālās valsts” koncepcijas piekritējs.
Vienīgā nelaime, ka nacionālas valsts noliegšana latviešiem nebija tuva, tieši tāpat kā vācbaltu vairākumam nebija tuva pilnīga “padošanās” latviešiem.
Līdz 30. gadu sākumam Šīmanis bija ietekmīgākais vācbaltu politiķis Latvijā un reizē Eiropas mēroga personība, kuras teorijās un priekšlikumos ieklausījās.
No 1925. līdz 1938. gadam viņš bija Ženēvas Eiropas mazākumtautību kongresa viceprezidents, regulāri uzstājās ar aicinājumiem, lai Eiropas valstu pamattautības atteiktos no “kultūras un nacionālās totalitātes”, kamēr mazākumtautības, saņemot kultūras autonomiju, atteiktos no “politisku mērķu izvirzīšanas ārpus dotās valsts telpas”.
Lai gan Latvijā viņš iesaistījās vārdu kaujās ar latviešu deputātiem, ārpus dzimtenes Šīmanis allaž minēja Latviju kā pozitīvu piemēru. “Latviešu tauta pēc savas dabas nav šovinistiski noskaņota,” Šīmanis norādīja 30. gadu sākumā.
Trimda un atgriešanās
20. gadu beigās un 30. gadu sākumā nacisma popularitātes uzplūdi Vācijā ietekmēja arī Latvijas vācbaltu aprindas. Šīmaņa miermīlīgās idejas tajās guva aizvien mazāku atbalsi.
Sāka šķobīties arī viņa veselība, par sevi lika manīt tuberkuloze. Viņš regulāri brauca ārstēties uz Šveici un Austriju. Šīmaņa vadītā “Rigasche Rundschau” finansiāli bija atkarīga no sponsoriem Vācijā.
Kad 1933. gadā pie varas nāca Ādolfs Hitlers un nacionālsociālisms, bija skaidrs, ka cilvēks, kurš pastāvīgi to kritizējis, amatā palikt nevarēs. Marta beigās Šīmanis kā veselības, tā politisku iemeslu dēļ devās trimdā uz Austriju.
Jūlijā viņš aizgāja no galvenā redaktora posteņa. Latvijā jūsmotāji par “Vācijas atdzimšanu” aizvien niknāk pārmeta Šīmanim, ka vācbaltiešiem viņa sludinātā lojalitāte neko nav devusi, bet grāvusi vācbaltu pašcieņu. 1933. gada oktobrī, būdams Austrijā, Šīmanis atteicās no Saeimas deputāta mandāta.
Vīnes apkaimē viņš turpināja publicista darbību, un, kā apgalvoja latviešu presē, “viņa domas vienmēr kavējas pie Latvijas”. 1938. gadā pēc “anšlusa” jeb Austrijas pievienošanas Vācijai, izvairoties no riska nonākt koncentrācijas nometnē, Šīmanis atgriezās Rīgā un apmetās Atgāzenes ielā Pārdaugavā.
Slims ar tuberkulozi un diabētu, savu raksturu pieredzējušais politiķis vēlreiz demonstrēja 1939. gadā, kad pēc Molotova-Ribentropa pakta sekoja vācbaltu repatriācijas vilnis.
Šīmanis bija viens no retajiem vācbaltiešiem, kas atteicās paklausīt Hitlera aicinājumam doties uz Vāciju. 1939. gada 7. novembrī viņš nosūtīja valsts vadītājam Kārlim Ulmanim šādu telegrammu: “Mirklī, kad Latvijas vācu tautības pilsoņi tiek spiesti atrauties no savas dzimtenes, tie vācu latvieši (die deutschen Lettländer), kuri nolēmuši labās un ļaunās dienās kopā ar pārējiem valsts biedriem, līdz galam izturot, kalpot vecajai tēvzemei, apvienojas sauklī: “Dievs, svētī Latviju!””
Intervijā zviedru “Sydsvenska Dagbladet” 1939. gada novembrī Šīmanis pauda viedokli, ka būtu liela nepateicība tagad atstāt dzimto zemi un “doties uz valsti, kuras pilsoņiem ir uzspiesta ideoloģija, kas pretēja mūsu reliģiskai pārliecībai, cilvēku uzvedības normām un taisnībai”. Arī 1941. gada janvārī, kad notika pēdējās vācbaltiešu repatriācijas, viņš atteicās “ielēkt pēdējā vagonā”.
Šīmanis saprata, ka repatriācija bija nāves spriedums vācbaltu kultūrai Baltijā – aizceļojot no dzimtenes, vācbaltieši “izdzēsa sevi no vēstures”.
Šīmanis pārdzīvoja padomju okupāciju un pirmos vācu okupācijas gadus. Kā jau minēts, vācu okupācijas laikā viņš ar sievu Šarloti savā mājā no drošas nāves paglāba Valentīnu Freimani.
Freimane atminējās, ka 1944. gadā arī Šīmanim piedāvāts parakstīt rietumvalstu valdībām domāto Latvijas Centrālās padomes memorandu, bet viņš, faktiski jau gatavodamies savai aiziešanai, atteicies, jo tā esot “gaisa piļu celšana”.
Pauls Šīmanis nomira Rīgā 1944. gada 23. jūnijā.
Viņu apbedīja Lielajos kapos. Atvadu vārdus nelielā pavadītāju pulka priekšā sacīja bijušais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš. Uz bērēm bija ieradies arī nacistu okupācijas laika Rīgas birģermeistars Hugo Vitroks, kurš bija Šīmaņa paziņa.
1999. gadā Holokausta piemiņas centrs “Yad Vashem” Jeruzalemē par Valentīnas Freimanes izglābšanu piešķīra Paulam un Šarlotei Šīmaņiem goda nosaukumu – “Taisnīgais starp tautām”.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
