Eiropā aizliegti – pie mums delikatese. Latvija ir teju vienīgā valsts, kur galdā ceļ nēģus 30
Ieva Ēvalde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvija ir teju vienīgā valsts Eiropā, kur svētku reizē kā delikatesi ir ierasts celt galdā nēģus. Izrādās, ka pat pie mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kas arī tradicionāli bijuši nēģu zvejnieki, nēģu ēšanas tradīcija ir ievērojami zaudējusi savu kādreizējo popularitāti.
Nēģus ēd tikai dažās valstīs
Vēsturiskie dati liecina, ka 20. gs. četrdesmitajos gados nēģu nozveja Kuršu jomā un Nemunas lejtecē sasniegusi 30–50 tonnas gadā, taču pēdējos gados Lietuvas zvejnieki tur gadā noķer piecas līdz astoņas reizes mazāk: tikai sešas septiņas tonnas nēģu.
Salīdzinājumam – Latvijā Kurzemes zvejnieku lomi vien ir 14–30 tonnu robežās, bet kopējā nēģu nozveja visā Latvijā gadā ir 91,9 tonnas. (2019. gada dati.)
Savukārt lielākajā daļā Eiropas upes nēģu zveja ir aizliegta, jo sugai draud iznīcība.
Nēģi ir vieni no senākajiem un primitīvākajiem mugurkaulniekiem, kas pašlaik sastopami uz mūsu planētas, turklāt pēdējo 380 miljonu gadu laikā tie ir visai maz mainījušies. Upes nēģis ir iekļauts Bernes konvencijā par sugu aizsardzību, kā arī Starptautiskās dabas un dabas vērtību aizsardzības savienības (IUCN) apdraudēto sugu sarakstā.
Tomēr Latvijai šajā ziņā ir izņēmuma statuss – nēģu zveja un komerciāla izmantošana mūsu valstī ir atļauta.
Bez Latvijas un Lietuvas tas ir iespējams vēl tikai dažās Ziemeļeiropas valstīs: Igaunijā, Somijā un Zviedrijā.
Eiropas Savienības pārrobežu sadarbības programmas “Interreg” projekta “Pārrobežu nēģu krājumu novērtēšana un apsaimniekošana Lietuvā un Latvijā” ietvaros veiktajā iedzīvotāju aptaujā atklājies, ka tikai aptuveni 4% lietuviešu uzturā lieto nēģus.
Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta speciālisti zina stāstīt, ka arī citās tuvējās ziemeļvalstīs nēģu ēšanas tradīcija ir tikpat kā zudusi, līdz ar to Latvijas nēģiem gandrīz nav eksporta potenciāla.
Lai gan viens no Lietuvas restorāniem joprojām ceļ mastā pat īpašu karogu ar deviņiem punktiem (simboliski – septiņas nēģa žaunu atveres un divas acis), kas signalizē, ka restorānā ir ievesti svaigi nēģi, lielākoties lietuvieši priekšroku dod citām zivīm, piemēram, salakām, kuru zvejas sezona Lietuvā sakrīt ar laiku, kad atļauta arī nēģu zveja.
Tādēļ pašlaik kaimiņvalstī apzina iespējamās pieejas, kas ļautu atjaunot Lietuvā nēģu ēšanas tradīciju.
Savukārt Latvijā nozvejas apjoma ziņā upes nēģis ir nozīmīgākā suga iekšējos ūdeņos. Nēģu īpatsvars sasniedz aptuveni ceturto daļu no kopējā nozvejoto zivju daudzuma. Otrajā un trešajā vietā ir plauži un līdakas. Latvija ar tradicionālajiem Salacgrīvas un Carnikavas nēģu svētkiem un nu jau arī Nēģu dienu Pāvilostā, kā arī ievērojamu pieprasījumu pēc šīm zivīm apliecina, ka nēģiem ir būtiska loma mūsu ēdienkartē.
Uzdzen cenu arī Lietuvā
Svaigus un kūpinātus nēģus joprojām var iegādāties arī Lietuvas tirgū, tomēr kaimiņzemes zvejnieki visai labprāt šīs zivis pārdod Latvijas uzpircējiem – cenas ziņā tas viņiem ir izdevīgi.
Lietuvas zvejnieki gan sūdzas, ka nēģu zveju pēdējos gados nelabvēlīgi ietekmē globālā sasilšana.
“Zvejnieku skatījumā nēģi savu migrāciju uz nārsta vietām uzsāk tikai tad, kad ūdens ir pietiekami atdzisis, taču globālās sasilšanas dēļ ūdens upēs pēdējos gados saglabājas silts arvien ilgāk un ilgāk,” liecina pārrobežu pētījums. Savukārt Latvijas Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamentā zina stāstīt, ka mūsu valstī nēģu migrāciju globālās sasilšanas tendences pagaidām nekādi neietekmējot.
Pētnieki konstatējuši, ka pēdējo gadu laikā nēģu cenas Latvijā ir bijušas mainīgas, tomēr, atsaucoties uz aptaujātajiem zvejniekiem, norāda, ka nozare jūtas apmierināta, ja svaigu nēģu pārdošanas cena pārsniedz astoņus eiro par kilogramu. Pagājušajā gadā zvejas sezonas sākumā ceptu nēģu želejā cena mazumtirdzniecībā sasniedza līdz šim nenovērotus augstumus – 39 eiro par kilogramu.
Savukārt Ziemassvētku un Jaungada svinību laikā ceptu nēģu želejā cena mazumtirdzniecībā svārstījās ap 27 eiro par kilogramu. “Šis fakts izskaidro, kādēļ gandrīz trešā daļa Lietuvas zvejnieku norāda, ka nozvejotos nēģus cenšas pārdot Latvijas apstrādātājiem,” norādīts pētījumā. “Svaigu nēģu cena Lietuvā svārstās no diviem līdz 10 eiro kilogramā, un latviešu uzpircējiem ir liela loma svaigu nēģu cenas pieauguma veicināšanā.”
Vieno nēģu gēni
Pārrobežu projekta ietvaros pētot upes nēģu populāciju Kurzemes, Telšu un Klaipēdas novados, noskaidrots, ka Latvijas un Lietuvas nēģu populācijai ir vienots ģenētiskais kods. “Līdz ar to nēģu krājumu visā Latvijas, kā arī Lietuvas piekrastes teritorijā var apsaimniekot kā vienotu kopumu,” saka Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta Zvejas pārvaldības un zivju resursu nodaļas vadītāja vietniece Ilze Rutkovska.
“Tātad, veicot nēģu atražošanu, vaislas materiālu var ņemt no vienas upes, bet kāpurus izlaist dažādās upēs. Izmantojot pētījumā izstrādāto nēģu uzskaites metodoloģiju, varēsim precīzāk prognozēt nēģu krājuma stāvokli un iespējamās izmaiņas turpmākajos gados, kas ļaus efektīvi organizēt arī nēģu zveju.”
Viens no iemesliem, kas izraisa nēģu skaita kritumu, ir upju aizsprostošana, jo migrācijai starp barošanās vietām jūrā uz nārsta vietām upēs nēģa dzīvē ir būtiska loma.
Latvijas – Lietuvas pārrobežu projekta ietvaros tika identificēti šķēršļi un upes, kur ir visbūtiskākā negatīvā ietekme uz nēģu resursu un vislielākais nārsta potenciāls. “Nozīmīgāko migrācijas šķērsli – Ventas rumbu – ir radījusi daba, taču būtiska ietekme ir arī papes fabrikas aizsprosta paliekām Rīvā, Lubes dzirnavām Rojā un citiem cilvēka radītiem šķēršļiem,” šāda atziņa pausta projektā.
Savukārt Zivsaimniecības departamentā norāda, ka tagad, kad ir zināms, kurās upēs varētu notikt veiksmīgs nēģu nārsts, bet to traucē šķēršļi, var izskatīt iespēju šos šķēršļus nojaukt. “Pētījuma rezultāti ļaus vieglāk piesaistīt fondu naudu projektiem, kur būtu plānots veikt šķēršļu nojaukšanu,” ir pārliecināta Ilze Rutkovska.
Latvijā nēģu mākslīgā pavairošana visnotaļ sekmīgi tiek veikta jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem.
Pēdējos gados nēģu krājumu pavairošana ir viens no institūta “BIOR” pienākumiem. Latvijas upēs ik gadu tiek ielaisti vairāk par 10 miljoniem mākslīgi pavairotu nēģu kāpuru.
“Par atražošanas labo efektivitāti liecina nēģu krājuma stabilais stāvoklis, ņemot vērā, ka daudzās Eiropas valstīs nēģu resurss, var teikt, ir zudis,” tā Ilze Rutkovska. Nēģu atražošanu ir plānots turpināt atbilstoši izstrādātajam zivju resursu atražošanas plānam 2021.–2024. gadam. Nēģu izlaišanas apjoms ir palielināts, kā arī plānota vaislinieku pārcelšana pāri šķēršļiem.
Ja nēģu krājums tiks racionāli pārvaldīts, pamatojoties uz zinātniskiem pētījumiem un zinātnieku rekomendācijām, kā arī tiks turpināta nēģu resursu atražošana, Zemkopības ministrija nesaskata ievērojamu apdraudējumu nēģu zvejai arī nākotnē.
“Turklāt ir vērts apsvērt pētījumā uzskaitīto upju atbrīvošanu no šķēršļiem, kas varētu nodrošināt nēģiem papildu nārsta vietas, tādējādi pozitīvi ietekmējot nēģu krājumu,” ir pārliecināta Ilze Rutkovska. “Tirgus pieprasījums pēc nēģiem ir visnotaļ stabils, tāpēc tuvākajos gados nav pamata satraukumam, ka nēģu produkcijai nebūs pieprasījuma.”
Potenciāls tūristu magnēts
Latvijā populārākie produkti ir cepti nēģi želejā, kā arī kūpināti un grilēti nēģi. “Tomēr latvieši ēd nēģus arī zupās, cep pīrāgos, pievieno salātiem un pat gatavo ar tiem suši,” secinājuši pētnieki. Savukārt Kurzemē tradicionāls nēģu pagatavošanas veids ir to kūpināšana. Taču kūpināšanas laikā nēģi zaudē teju pusi no sava svara, tāpēc šādi pagatavoti nēģi ir dārgāki un šādi pagatavotus tos šodien iespējams nobaudīt tikai dažviet Kurzemes piekrastē.
Lai arī nēģu zvejā un apstrādē tiek izmantoti mūsdienīgi materiāli, pati nodarbe ir saglabājusi lielu roku darba īpatsvaru.
“Tradicionālās prasmes, kultūras un vēstures mantojuma saglabāšana var veicināt jaunu kultūras vērtību attīstību un pakalpojumu radīšanu viesmīlības nozarē,” secināts pārrobežu pētījumā par nēģu krājumu. Arī tūrisma nozares pārstāvji pētniekiem pauduši uzskatu, ka ar nēģiem saistītās tradīcijas un to zveja varētu kļūt par papildu piedāvājumu, ar kuru piesaistīt tūristus laikā pēc tradicionālās tūrisma sezonas beigām.
