Negribu jaukt mūziku un politiku. Saruna ar Andri Pogu 1
Cēsu mākslas festivālā un Liepājas mākslas forumā šomēnes centrā viens intriģējošākais akcents – amerikāņu izcelsmes komponista Džordža Gēršvina (1898 – 1937) operas “Porgijs un Besa” koncertiestudējums, ko 6. augustā varēs dzirdēt Cēsu pils brīvdabas estrādē un 11. augustā – Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars”.
Operas skatuviskā un vizuālā tēla veidotājs, režisors Viesturs Kairišs “Porgiju un Besu” raksturo kā afroamerikāņu epu, pilnu kaisles un paradoksālas mīlestības, melnādainās Amerikas džeziskajiem motīviem caurvītu džeza operu ar savdabīgu garīgu pozitīvismu, klausītāju uzmanību pārņemošu draivu. Koncertuzveduma muzikālais vadītājs ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga.
– Esat teicis, ka iedvesma ķerties pie “Porgija un Besas” radusies, strādājot kā Bostonas simfoniskā orķestra asistentdiriģentam…
A. Poga: – Patiesībā doma Rīgā iestudēt kādu no Bernsteina vai Gēršvina skatuviskajiem darbiem radās krietni pirms manas darbošanās Bostonā 2012. gadā. Tāds īstenojies sapnis bija pirms diviem gadiem Jaungada koncertā uzvestā Bernsteina “Brīnišķīgā pilsēta”. Kad nu Cēsu festivāls uzaicināja iesaistīties arī LNSO, manī ierunājās otrs sen lolotais sapnis.
– Interesanti, ka Gēršvins strikti vēlējies, lai četras galvenās lomas izpilda profesionāli afroamerikāņu solisti.
– Tāda ir leģenda. Pats redzējis neesmu, bet Gēršvina partitūrā ar viņa paša roku esot ierakstīta šāda prasība, ko tagad uztur Gēršvina fonds jeb viņa daiļrades autortiesību īpašnieki. Kad 1935. gadā opera tika pirmatskaņota, ne tikai galvenajām četrām, bet visām solistu lomām Gēršvins angažēja profesionālus melnādainos dziedātājus, kas bija ļoti neierasti tā laika Amerikai. Visās intervijās viņš tolaik uzsvēra, ka tā ir tautas opera, taču oriģinālfolkloras darbs. Visi spiričueli, līdzīgi tautas melodijām, patiesībā ir oriģinālkompozīcijas, un tajos nav neviena tieša citāta no melnādaino folkloras. Un, ņemot vērā, ka šī mūzika visorganiskāk izdodas tieši melnādainajiem, tā īpašā fīlinga panākšanai viņš īstenoja tiem laikiem ļoti eksotisko ieceri. Savukārt pirmajos šīs operas iestudējumos Eiropā 40. gadu beigās izmantoti tikai baltādainie dziedātāji, kuru sniegums bija krietni atšķirīgs. Mūsu uzrunātie viessolisti katrs savā veidā ļoti daudz dziedājuši un bijuši saistīti ar šo operu. Piemēram, Besas lomas atveidotāja Latonija Mūra šo operu atskaņojusi un ierakstījusi kopā ar Berlīnes filharmoniķiem, seram Saimonam Retlam stāvot pie diriģenta pults. Sportinlaifa lomas atveidotājs Džermeins Smits ir ārkārtīgi kolorīts gan lomā, gan kā personība. Esmu viņu dzirdējis Bostonas iestudējumā, un viņš ir pieprasīts uz visdažādākajām pasaules skatuvēm. Pārējo divu galveno lomu – Krauna un Porgija – izpildītāji Rodnijs Klārks un Lesters Linčs arī būs iedvesmas avots mūsu solistiem apgūt angļu mēli kā dziedamo, turklāt nevis literārā valodā, bet nēģeru slengā.
– Latvijā šis pasaules šedevrs nav iestudēts, kopš pirmoreiz tas notika Operā 1973. gadā latviešu valodā. Un, tā kā pagājis ilgs laiks, varbūt vērts nedaudz pavērt operas priekškaru…
– Tajā ir stāsts arī par latviešiem tuvo jūras tēmu. Jūra ir gan milzīgs dabasspēks, gan skaistums, gan bieds un pat agresors, kas spēj pārtraukt cilvēku dzīvi, ko labi zinām no mūsu pašu latviešu novelistu darbiem. Operā ir daudz dažādu sižetisko līniju – noziedzība, sadzīves traģēdijas, ikdienas prieki un bēdas – ne velti oriģinālvariantā tā bija vairāk nekā četras stundas gara, taču, jau sākoties pirmajiem mēģinājumiem Bostonā 1935. gadā, Gēršvins pats operu krietni saīsināja, izvelkot būtiskāko esenci. Bet pašā centrā ir melnādaino – ratiņkrēsla invalīda Porgija un lielpilsētas burzmā aizvilinātās Besas – mīlas stāsts. Interesanti, kā Gēršvins izmanto kori (operā piedalās “Kamēr”. – V. K.). Koris ir tauta, kas ļoti aktīvi iesaistās jebkurā situācijā līdzīgi kā sengrieķu komēdijā. Visi zinām visslavenākos fragmentus no šīs operas – “Summertime” jeb zvejnieka sievas Klāras šūpuļdziesmu, Porgija un Besas duetu, Sportinlaifa dziedājumu, kā arī vairākus citus. Arī mūzikā īpaši neiesvaidītiem klausītājiem, kuri operu dzirdēs pirmoreiz, tā liksies ļoti pazīstama, pat līdzi dungojama, taču uzvedums nav ne mūzikls, ne operete, bet ar nopietnu operisku attīstību un ļoti daudziem dramatiski un skatuviski pārdomātiem un izstrādātiem momentiem. Veids, kā Gēršvins izmanto melnādaino folkloras kolorītu, patiesi ir apbrīnojams. Nevienā citā no man zināmajām pasaulslavenajām operām ko tādu nevar izbaudīt. Melodiska mūzika tik strauji pāraug aizrautīgā dejā, ka elpa aizraujas… Pats nebūdams melnādainais, to var panākt tikai šajā folklorā ļoti iedziļinājies skaņradis. Šī opera patiesi ir melnādaino mūzika, un tādēļ četri galvenie solisti tur operas mugurkaulu, un viss pārējais ir tikai viņiem apkārt notiekošais. Dzirdot, kā to vai citu detaļu izjūt kāds no mūsējiem, kas arī lieliski iedziļinājušies operas raksturos, kaut vai, piemēram, Sonora Vaice Serēnas lomā, man atmiņā atdzīvojas Bostonas iestudējums, un tā vien gribas brīžiem pārtraukt, nē, vajag citu raksturu, izjūtu, ritmu… Vienā ainā ir bēres, kurās dzied jautru dziesmu mažorā, kas mūsu mentalitātei ir pilnīgi neuztverama lieta, bet viņiem jestrs spiričuels. Cita tradīcija, cita pasaule. Atšķirībā no Eiropas komponistu pazīstamāko operu viena traģiska vai komiska stāsta trīs vai četru stundu garumā, šeit ir nemitīgi kontrasti ik uz soļa, saduras divas puses – labais un ļaunais, traģiskais un komiskais, kas tomēr viscaur turas līdzsvarā.
