Negribu celt paniku, bet… vai neaiztek pēdējās Krišjāņa Kariņa valdības minūtes? Egila Līcīša feļetons 99
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nevēlos celt paniku, bet kas zin, vai neaiztikš pēdējās Krišjāņa Kariņa valdības minūtes (vai mēneši). To man nestāsta klaču vāceles, bet ir nepatīkama, savāda priekšnojauta, ņemot vērā negatīvās informācijas vilni, kas veļas pār pašreizējām Ministru kabineta darbībām.
Kariņa komanda vairs neapmierina ne tikai indivīdus, kas tradicionāli visur meklē defektus, bet ārkārtas situācijā palielinās miermīlīgo iedzīvotāju skaits, kas jūtas noguruši no diskomforta un tā radīšanā vaino – ne jau Sauli un Mēnesi –, bet Latvijas vadītājus.
Cilvēki arvien vairāk uzskata, ka valdības locekļi pelnījuši, lai tiem sadod halapenjo piparus un ugunīgi asos čili.
Paaugstinās satraukums par stāvokli ekonomikā. Krīzē cietušajiem izdalāmo līdzekļu galvenais ekonomētājs, citiem vārdiem sakot, Eiropā pazīstamais skopākais finanšu ministrs Jānis Reirs nav atrāvis valsts naudas skapja durvis līdz galam vaļā, lai katrā makā ieripo eirīši pilnai laimei.
No otras puses – tautu kaitina, ka finansējumu, ko izgāž dažādās “pētniecības” programmās un “ātrās reaģēšanas” kantoru dibināšanā, līdzi neviens neskaita un te ar grašiem nekrāmējas.
Visvarenais radīja pasauli sešās dienās un septītajā atpūtās, uzskatīdams paveikto. Tikmēr mūsu nelielā zemītē 70 procentu no nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju vakcinēšanu lēnā gaitā draud ievilkt uz divpadsmit gadiem!
Tas Kungs iztika bez padomniekiem, apkalpotājiem un bez Vakcinācijas projekta biroja palīdzības – visu izdarīja vienatnē.
Pašlaik saskaņā ar iepriekš izziņoto Latvijā jau vajadzēja būt nopotētam veselam kalnam cilvēku, bet rezultāts ir – noindēta pele!
Mūsu valsts stabili noenkurojusies pēdējās vietās Eiropā pēc vakcinēto skaita, un ekonomikas specu teiktais par lielu iespēju izrauties priekšgalā, rīkojot potēšanu apsteidzošos tempos un zibensātrumā, ir kaķim zem astes.
Tagad tautas nošpricēšanas vadības groži ielikti Dziesmu svētku rīcībkomitejas izpilddirektrises un mazo palīgu rokās – nezin, ko nu jaunu izplānos.
Vai būs obligātā potēšanās alfabētiskā kārtībā vai aģitēs ar meldiņu “potēties, potēties – tas tik ir ko vērts, dzīves ceļš tad paveras priekšā ļoti ērts”.
Arī premjerministrs Kariņš vairs nav teicamā fiziskā formā, kādā gaišo cilvēku atceramies premjerēšanas sākotnējā un epidēmijas pirmā viļņa periodā.
Katrā publiskā parādīšanās reizē Ministru prezidents staroja nebeidzamā optimismā, kā tikko iznācis no bufetes vai sārtiem vaigiem uzkāpis augšā no alus pagrabiņa.
Atminiet, kādu Krišjānītis dzina amizieri, teikdams – parādīsim katrs savas olas, kamēr tagad vārdzelīgi izdveš – draugi, nav labi!
Agrāk pie skaidri nolasāmas ceļa kartes premjers lepns kā būvstrādnieks par tikko uzlieta, gluda asfalta šosejas lenti noraudzījās uz pieciem valdību pārstāvošiem torņiem, uz pieciem atlantiem, kas balstīja un veda uz priekšu Latviju.
Pavasarī valdības galva kā klases audzinātājs prasmīgi organizēja padoto darbības izkārtojumu, bet tagad Kariņam piere aizvien grumbās savilkta, un jauneklis šķietami pārvērsts astoņdesmitgadīgā nevarīgā sirmgalvī!
Nesaprašanās valdošajā koalīcijā skalda un salaiž matos politiskos spēkus.
Baida haoss “KPV LV” grupējumā. Kur taču bija sapulcēti labākie vietējie spēki, un pat Nacionālā apvienība ar kustību “Par” saderēja kopā, kā Allažu ķimelis sader ar vēžiem, un mīlīgi dūdoja kā divi balodīši, tagad katrs partneris par otru saka – viņus zīdījusi velna māte!
Nošķelšanās notiek arī Saeimā, kur starp parlamentāriešiem vadošā apakšgrupa ir neatkarīgie, no frakcijām izslēgtie vai aizgājušie deputāti, kopskaitā tuvu divdesmit.
Ārkārtas apstākļos ir svarīga iekšpolitiskā stabilitāte. Esmu liels Kariņa kunga līdzjutējs, bet nupat dzirdams, kā viņa celtais nams brīkšķ un brākšķ visos stūros.
Iedzīvotāju iepriekšējās labsajūtas vietā par valdības spējām pārvarēt grūtības sirdī piezogas nospiedošs svina smagums par nākotni. Vai tiešām “Vienotības” valdības sabiedriskā derīguma termiņš tuvojas beigām?
Ja cilvēki vīlušies par Kariņa komandas veiktajiem sabiedriskajiem pasākumiem, tad tautas noskaņojumu jāmēģina uzlabot. Iespējams, jāveic restarts, jāatbrīvojas no vēl kādiem valdībā netīšām nonākušiem amatieriem.
