Neglabāt vecmāmiņu uz klavierēm un nevilkt pirkstā…Īsa pamācība kremēšanā 0
Katoļu baznīca nav pret kremāciju, taču uzstāj uz pīšļu glabāšanu cieņpilnā veidā – tāda ir aktualizēto norāžu būtība Vatikāna izdotajā dokumentā par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu kremēšanas gadījumā.
Būdami cienījamos gados, cilvēki nereti vēlas tuviniekiem atstāt skaidrus norādījumus, kas darāms viņu nāves gadījumā. Taču kristiešiem viens no jautājumiem, ko viņi uzdod garīdzniekiem, ir tāds: vai kremācija nav pretrunā ar Dieva gribu. Vietne www.katolis.lv ziņo, ka Ticības mācības kongregācija 25. oktobrī publicējusi instrukciju par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu mirušā kremēšanas gadījumā. Uzsvērts, ka baznīca nav pret mirušo kremēšanu, tomēr iesaka turpināt tradīciju mirušo ķermeņus apbedīt kapsētās vai citā svētā vietā. Instrukcijā rakstīts: “Pelnu saglabāšana kādā sakrālā vietā veicina to, ka radinieki un kristiešu kopiena lūdzas par mirušajiem un piemin tos. Turklāt tādā veidā tiek novērsta iespēja aizmirst vai nerespektēt aizgājēju, īpaši tad, kad mūžībā aizgājušas pirmās paaudzes. Tas pasargā arī no kādas neatbilstošas vai māņticīgas rīcības.” Dokumentā noteikts, ka nav atļauta pelnu glabāšana dzīvesvietā, izņemot atsevišķus gadījumus. Pelni nedrīkst tikt sadalīti dažādu ģimenes locekļu starpā, un vienmēr ir jānodrošina cieņa un attiecīgi saglabāšanas apstākļi.
Pirms pāris gadiem plašsaziņas līdzekļi vēstīja par ārvalstīs izpētīto, ka ar viena nelaiķa pelniem pietiek, lai izgatavotu dārgakmeni, un, piemēram, mazmeita tā varētu bieži atcerēties vecmāmiņu, nēsājot tās pārveidotos pīšļus gredzenā uz pirksta. Katoļu baznīca tādu rīcību kategoriski aizliedz: “Lai izvairītos no jebkādām aizdomām par panteismu, naturālismu vai nihilismu, netiek atļauta pelnu izkaisīšana gaisā, zemē, ūdenī vai kādā citā veidā vai arī kremēto pelnu pārveidošana piemiņas lietiņās, dārglietās vai citās lietās. Šādu rīcību nevar pamatot ar higiēniskiem, sociāliem vai ekonomiskiem apsvērumiem, kuri bija par iemeslu kremēšanas izvēlei.”
Skaidroju, ko par kremāciju saka arī luteriskās baznīcas garīdznieki. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Ērgļu draudzes mācītājs Ivars Cišs citē 1992. gadā izdotajā luterāņu Dziesmu grāmatā sacīto: “Mūsu tradīcija ir mirušo apglabāšana zemē. Tomēr pret pārpelnošanu nav ne biblisku, ne doktrinālu iebildumu. Pelnu urnas apbedāmas kapsētā zemē vai novietojamas atsevišķā tam nolūkam sagatavotā vietā (nišā) kapos vai dievnamā.” Ivars akcentē, ka pelnu urnas glabāšana mājās nebūtu ieteicama tāpēc, ka mājokli nedrīkst padarīt par kapenēm. Bet pelnu izkaisīšana pa vējam nāk no citas reliģiskās vides, tāpēc kristiešiem nav ieteicama, saka I. Cišs.
Savukārt Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas mācītājam Klāvam Bērziņam, izpildot Austrālijā mūžībā aizgājušas latvietes pēdējo gribu – viņas pelnus izkaisīt Daugavā – ir nācies vadīt nelaiķes tuvinieku sarīkoto piemiņas brīdi lielā laivā. K. Bērziņš stāsta, ka daudzi latvieši ārzemēs ir vēlējušies nonākt atkal dzimtenē, taču, ja tas nav izdevies, tad vecumā viņi vismaz piekodina tuviniekiem atvest pelnu urnu uz Latviju. Mācītājs citē Bībelē (1. vēstulē korintiešiem) sadaļā par miesas augšāmcelšanos teikto: “Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa.”
