Negantās helikobaktērijas. Tomēr ne vienmēr jāiznīdē 0
Daudzi cilvēki nemaz nezina, ka viņu kuņģa gļotādā mājo helikobaktērijas, jo ne vienmēr tās izraisa kādas slimības. Tomēr dažkārt labvēlīgā vidē baktērijas savairojas, izraisot kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu. Ja tā notiek, helikobaktērijas kļūst par problēmu un gastroenterologu rūpju objektu.
Helikobaktērija ir unikāls mikroorganisms, kas pielāgojies dzīvei kuņģa skābajā vidē, stāsta Diagnostikas centra gastroenteroloģe Ilona Vilkoite. Šīm baktērijām ir tendence kolonizēt kuņģa gļotādu un izraisīt tajā dažādas patoloģijas.
Problēmas konstatē endoskopiski, veicot kuņģa izmeklējumu.
Parasti cilvēkiem, kuriem kuņģī ir helikobaktērija, ir arī kuņģa gļotādas iekaisums, gastrīts. Lielākoties vizuālo apliecinājumu, ko dakteri endoskopiski redz kamerā, vēl cenšas apstiprināt arī ar biopsiju, proti, no kuņģa gļotādas paņemot audu gabaliņus, izpētot tos mikroskopā un izprotot, cik nopietns ir bojājums, – vai tiešām ir tikai iekaisums vai kādas nopietnākas izmaiņas.
Ilona Vilkoite stāsta, ka Latvijā veikts pētījums, kas apliecina – pie mums helikobaktērijas ir vairāk nekā divām trešdaļām cilvēku. Visbīstamākais ir tas, ka šīs sīkbūtnes ļoti bieži ir snaudošas, proti, to klātbūtne nekādi neizpaužas: cilvēks jūtas labi, viņam nav sūdzību par kuņģa darbību, taču baktērija klusībā nemanot rada bojājumu kuņģa gļotādā. Ārstus visvairāk uztrauc tā sauktie priekšvēža stāvokļi, kad mikroskopiski iespējams konstatēt specifiski izmainītu gļotādu.
Par baktērijas klātbūtni var liecināt arī konkrēti simptomi: ja ir kuņģa gļotādas iekaisums, gastrīts vai čūla, pacients, visticamāk, jutīs sāpes, diskomfortu kuņģa rajonā, sliktu dūšu, iespējama arī vemšana. “Turklāt, kad konstatējam baktēriju izraisītu čūlu vai to klātbūtni kuņģī, divpadsmitpirkstu zarnā, cilvēks var sūdzēties par sāpēm starp lāpstiņām – mugurā, kas varētu šķist pavisam netipiski. Bieži šādās situācijās pacients tiek izmeklēts kardioloģiski,” pastāsta ārste.
Ne vienmēr uzreiz jāiznīdē
Kā inficējas ar šo baktēriju? Parasti helikobaktērijas tiek nodotas saskarsmes ceļā jau bērnībā. Tas var būt tiešs kontakts ikdienā, nepilnīga higiēnas ievērošana. Kopš 1982. gada, kad tika atklāta helikobaktērija, gastroenteroloģijā notikusi īsta revolūcija, ārsti līdz ar to citādi raugās uz kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnu saslimšanām. “Pārliecinājušies, vai helikobaktērijas kuņģī ir vai nav, mērķtiecīgi varam domāt par pacienta tālāku izmeklēšanu un ārstēšanu.Iznīcinot helikobaktērijas, varam pasargāt viņu no čūlas, gastrīta attīstības un pat kuņģa vēža,” zināšanu priekšrocības apraksta Ilona Vilkoite. “Protams, vienmēr rūpīgi jāizvērtē, vai konkrētajam pacientam vajadzīga terapija helikobaktērijas iznīdēšanai. Ir daļa cilvēku, kuru kuņģa gļotāda labi sadzīvo ar baktērijas klātbūtni. Tad ārstēšanu var nesasteigt, atliekot to un novērojot pacientu dinamikā.”
Kā pamana
Ir pieejamas dažādas helikobaktērijas infekcijas klātbūtnes diagnostikas metodes. Pie neinvazīvajiem testiem (bez pacienta kuņģa apskates) pieder helikobaktērijas antigēna noteikšana fēcēs un tā sauktais elptests, kad infekcija tiek noteikta pacienta izelpotajā gaisā. Tas ir ātrs, nesāpīgs un ļoti precīzs tests, kad rezultāts zināms jau pēc 15–20 minūtēm. Jāatzīst – primāri veicot šo testu, ārsts negūst informāciju par to, vai un kādā apmērā infekcija skārusi kuņģa gļotādu. Ja elptests ir pozitīvs, parasti iesaka veikt augšējās endoskopijas izmeklējumu kuņģa gļotādas izvērtēšanai. Elptests ir ļoti noderīgs situācijās, kad pacients ārstējis infekciju un nepieciešama informācija, vai terapija bijusi efektīva. Jāņem vērā, ka elptestam ir specifiski ierobežojumi, – lai tas būtu precīzs, pirms izmeklējuma pacients nedrīkst mēnesi lietot antibiotikas, kā arī skābi mazinošus līdzekļus. Savukārt stundu pirms izmeklējuma pilnīgi jāizvairās no ēšanas, dzeršanas, smēķēšanas un pat košļājamās gumijas košļāšanas.
Invazīvo testu laikā infekcijas klātbūtni nosaka endoskopiski, izdarot kuņģa izmeklējumus. Paņemot kuņģa audu gabaliņus un izvērtējot tos ar ātro reaģentu, būs zināms, vai tajos ir baktērijas. Parasti šo ātro ureāzes jeb helikobaktēriju testu dublē ar biopsiju. “Tas ir tā sauktais zelta standarts,” paskaidro ārste.
Jālieto zāles
Helikobaktērijas ārstēšana ir diezgan nopietna, jārēķinās ar antibiotiku kursu divu nedēļu garumā. Jālieto divi antibakteriāli līdzekļi un trešais – skābi mazinošs medikaments. Tā var atbrīvoties no helikobaktērijām gandrīz 90% gadījumu. Mēdz gadīties (par laimi – reti), ka baktērijas uz šīm antibiotikām nereaģē. Lai saprastu, vai ārstēšana bijusi efektīva, mēnesi vēlāk jāveic elptesta izmeklējums. Retos gadījumos, ja ārstēšana nav bijusi rezultatīva, jālieto citas antibiotikas.
