Negals ar pasaules galu 0
Vai ir kāds, kurš vēl nav dzirdējis par pasaules galu, kas atbilstoši kādam akmens bluķī iekaltam seno maiju kalendāram būšot 2012. gada 21. decembrī? Taču cik ticams ir šis maiju vēstures artefakts? Un ko tas patiesībā nozīmē?
Mūsdienu Gvatemalas teritorijā atrasti arī citi maiju kalendāri, no kuriem īpaši populārs tagad kļuvis kāds, kas pauž, ka kaut ko līdzīgu pasaules galam nāksies gaidīt vēl vismaz 7000 gadu. Vai pat ilgāk. Un varbūt tāda vispār nekad nebūs. Jo patiesībā šie kalendāri itin nemaz nevēsta par apokalipsi kā tādu. Tie vienkārši kādā vietā apraujas, un viss.
Maiji pasaules galu šogad atceļ paši
Patiesībā pētniekiem jau sen zināms, ka senajiem maijiem bija nevis tikai kaut kāds viens Vienīgais Īstais Kalendārs, bet gan krietna kalendāru gūzma, turklāt tie bija visdažādākie. Arī, piemēram, savdabīgi sienas kalendāri – gan pie sienas karināmie, gan tieši uz tās uzrakstītie. Izglītotāko maiju sabiedrības cilvēku namos kalendārus uz sienas zīmēja kā freskas. Tieši tādu sienas gleznojumu atraduši pētnieki, atsedzot kāda nama drupas mirušajā pilsētā Šultunā mūsdienu Gvatemalas teritorijā. Uz pretējās sienas uzgleznots arī kāda senās civilizācijas valdnieka portrets. Bet atrastais sienas kalendārs ir nesalīdzināmi pilnīgāks par visiem, kas bija atklāti iepriekš. Senie maiji tādus dēvēja par “garo rēķinu”. Un tajā viens no cikliem patiešām arī noslēdzas šā gada decembrī, kas tad arī izraisījis nejēdzīgo histēriju visā pasaulē. Bet patiesībā tai nav itin nekāda pamatojuma. Vēl vairāk – pētnieki ir pārliecināti, ka maiji vispār nekad nav nodarbojušies ar pareģošanu. Nekādu un nekādā izpildījumā. Viņiem vienkārši ļoti patika skaitīt un rēķināt.
Tuvāka izpēte skaidri apliecina – kalendārā atainoti tikai lieli laika cikli, kas secīgi viens otru nomaina.
Maiju kalendāri izveidoti tā, ka turpina skaitīt laiku miljardiem, triljoniem, oktiljoniem utt. gadu uz priekšu. Ar katra cikla noslēgumu viņiem pat prātā nav nācis pasludināt pasaules galu. Patiesībā viņi vispār par to nedomāja, jo maiju pasaules uzskats apliecināja, ka pasaule ir bezgalīga.
Arheologi tropisko mežu dzīlēs turklāt atraduši citus tekstus, kas liecina, ka maiji saistībā ar dažādiem notikumiem (ne pareģojumiem) minējuši arī krietni vien par 2012. gada 21. decembri vēlākus datumus.
Akmens bluķī iekalto kalendāru, kas beidzas šā gada decembrī un sacēlis tādu furoru, senie maiji kaut kādu pagaidām grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ vienkārši nav turpinājuši. Zināmā mērā to pat var saprast, jo jau aprakstītais ir krietni paprāvs klintsgabals. Ko ar tādu darīt? Kur likt? Savukārt uzgleznot fresku jau ir vienkāršāk. Katrā ziņā atradums Šultunā skaidri apliecina seno maiju lieliskās spējas matemātikā, savdabīgi augsto kalendāra kultūru un unikālās zināšanas par to, kā veidojas dažādo kalendāro ciklu savstarpējās attiecības. Liela daļa pētnieku uzskata, ka telpa, uz kuras sienām izveidota kalendāra freska Šultunā, izmantota topošo astronomu apmācībai vai vismaz matemātiski astronomisko darbību treniņam.
Patiesībā uzstādījums, ka tūkstošgažu cikli obligātā kārtā parasti beidzas ar vispasaules katastrofām, plūdiem vai debesu ķermeņu sadursmēm, pēc kā tikpat obligātā kārtā sākas kārtējā atdzimšana, drīzāk raksturīgs maiju tuvākajiem kaimiņiem actekiem, savā pasaules uzskatā krietni vien apokaliptiskāk noskaņotai tautai. Bet mūsdienu vaimanājošie pareģotāji teju vai sadistiskā labsajūtā šīs senās kultūras sajauc kopā, lai tā būtu ērtāk cilvēkus baidīt ar apokalipsi.
Taču lielākoties visi, kas pareģo drīzo pasaules galu, paši nezin kāpēc turpina audzināt bērnus, stāda kokus, plāno Jaungada brīvdienu atvaļinājumus un tamlīdzīgi. Piemēram, tieši Gvatemalā 20. decembrī paredzēts atklāt festivālu “Jauns aprēķins cilvēcei”, kas veltīts leģendārajam maiju kalendāram. Zināms, ka festivālā piedalīsies daudz atzītu mākslinieku no visas pasaules: uzaicināto sarakstā ir slavenais tenors Plasido Domingo, rokmūziķis Brūss Springstīns, sers Eltons Džons un vēl virkne citu zvaigžņu. Vēl gaida ierodamies arī dažādus augsta ranga ārzemju valsts darbiniekus, mūslaiku atzītākos domātājus, filozofus, zinātniekus, Nobela prēmijas laureātus u. tml.
Šis savdabīgais, kalendāra jaunās atskaites sākšanai veltītais “planētas samits” risināsies divas dienas – tātad pirms un pēc pasaules gala – senās maiju pilsētas Tikālas teritorijā Gvatemalas ziemeļos netālu no robežas ar Meksiku un Belizu. Programma vēsta, ka pasākums Tikālā būs veltīts “svarīgajam mantojumam, ko visai planētai atstājusi maiju tauta”.
Ne tikai Gvatemalas, bet arī Meksikas un visas Centrālamerikas valstu varas iestādes jau tagad rūpīgi gatavojas nepieredzēti lielam tūristu un dažādu interesentu pieplūdumam. Turklāt pagaidām neesot iegādāta neviena biļete tikai vienā virzienā…
Baumas un zinātne
Tomēr dažādos pasaules nostūros tomēr ir gana daudz cilvēku, kuri tic, ka patiešām iestāsies maiju pareģotais pasaules gals. Kāda aptauja liecina, ka visvairāk pasaules gala prognozes spējušas sabiedēt Ķīnas iedzīvotājus – tur šim pasākumam ticot vismaz 20% (?!) iedzīvotāju. Vismazāk tam ticot kanādieši – sanākot ne vairāk par 5% (tiesa, arī nav maz, vai ne?). Austrumeiropā cilvēki neesot tik bailīgi kā Ķīnā, taču līdz kanādiešu mieram viņiem arī vēl esot patālu, proti, vidēji 13% šā pasaules reģiona iedzīvotāju tic maiju pareģotajam pasaules galam.
Katrs septītais aptaujas dalībnieks uzskata, ka arī tad, ja pasaules gals neiestāsies decembrī, tas vienalga notikšot kaut kad vēl viņu dzīves laikā, un tam neesot obligāti jārisinās atbilstoši maiju scenārijam. Tieši tāpēc daudzās pasaules valstīs, un jo īpaši Centrālamerikā, aizvien ietekmīgāks kļūst viedoklis, ka pasaule jau sen pelnījusi Jaunu Ēru, tāpēc drīz jānotiek kaut kam ļoti nopietnam visas planētas mērogā.
Lai pēc iespējas mazinātu tīmekli pārplūdinājušās baumas, vēsturnieki sarīkoja īpašu šim jautājumam veltītu konferenci, kas notika Meksikas pilsētā Palenkā. Viens no galvenajiem referentiem bija vācu arheologs Svens Gronmeijers, kurš detalizēti iepazīstināja arī ar jaunāko atklājumu Komalkalko templī, kurā senie maiji savulaik veikuši savus reliģiskos rituālus.
Konkrētais artefakts ir aptuveni 1300 gadus veca akmens plāksne – kārtējais maiju cikliskais kalendārs, ko veido 13 viens otru secīgi nomainoši laika periodi. Katrs periods (jeb baktuns) ilgst 394 gadus. Kalendārs apraujas 13. baktunā, kas pārcēlumā uz mūsu laika skaitīšanu sākas 2012. gada 21. decembrī. Lūk, un citi šā artefakta ieraksti skaidri liecinot, ka šis datums apzīmējot nevis pasaules galu, bet gan “tikai” senā maiju kara un auglības dieva Bolona Joktes atnākšanu.
Šis kalendārs radīts maiju valdnieka Bahlama Ajava valdīšanas laikā. Valdnieks bijis gluži apsēsts, gatavojot šā vai vissvarīgākā maiju dieva sagaidīšanu. Bet konkrēto datumu priesteri aplūkoja kā sava veida nācijas otro piedzimšanu, kas drīzāk paredz cilvēces pāriešanu kādā citā līmenī, ne visa dzīvā totālu bojāeju. Vācu vēsturnieks piebilst, ka maiju uzraksti ir metaforu un minējumu pārpilni, tāpēc esot vairāk nekā muļķīgi visu viņu rakstīto uztvert burtiski.
Paredz kapitālisma sabrukšanu
Liela daļa Centrālamerikas valstu, īpaši Gvatemalas, iedzīvotāju slepeni priecājas par to, ka šīs valstis kļuvušas par apokaliptisko tūristu pievilinātājām. Ienākumi jau tagad plūstot straumītē, tāpēc, savā ziņā varbūt pat kaitējot valdības centieniem, daudzi gluži privāti labprāt uztur baumas par drīzo pasaules galu. Valdībai gan talkā nākuši mūsdienu maiju pēcteču vecajie, kuri nenogurstoši ikvienam skaidro, ka viņu tālīnie senči galvenokārt vēlējušies cilvēcei pavēstīt par neizbēgami sagaidāmajām pārmaiņām personības līmenī, kas novedīšot pie cilvēka un dabas līdzsvara un saskaņas atjaunošanas.
Šo pēdējo postulātu labprāt uztvēruši šā reģiona kreisi noskaņotie režīmi. Piemēram, Bolīvijas valdība uzskata, ka pasaules gals jāievada ar kokakolas tirgošanas aizliegumu un makdonalda barotņu izstumšanu. Pieņemts lēmums, ka kokakola pazudīs no šīs valsts veikalu plauktiem, sākot tieši ar šā gada 21. decembri.
Aizlieguma būtību Bolīvijas ārlietu ministrs Davids Čokeuanka skaidro šādi: “Šis lēmums lieliski saskan ar maiju kalendāra sludināto Galu un kļūs par sadaļu tai lielajai svinēšanai, kas iezvanīs kapitālistiskās sistēmas galu un jaunas, patiesas kultūras dzīves sākumu.” Vēl ministrs uzsvēris, ka pasaules gals tādējādi noslēgs “egoisma un tautu sašķelšanas” laikmetu, un bolīvieši to atzīmēs, pārtraucot dzert kokakolu, tās vietā godā atkal ceļot savu tradicionālo mokočinče – dzērienu, kas gatavots no persikiem.
Savukārt Bolīvijas prezidents Evo Moraless paziņojis, ka imperiālistiskā gāzūdens aizliegšana saistīta ar rūpēm par savas valsts iedzīvotāju veselību. Šeit vēl jāpiebilst, ka Moraless pazīstams arī kā kaislīgs kokas audzēšanas legalizēšanas atbalstītājs, un ar viņa svētību jau vairākus gadus Bolīvijā tirgo dzērienu “Coca Colla”, kas ražots no kokas lapām un kura etiķete ir aizdomīgi līdzīga pasaulē plaši pazīstamajam brūnajam gāzūdenim.
Vēl var piebilst, ka Bolīvija kļūs par pirmo valsti pasaulē, no kuras labprātīgi aiziet “McDonald’s” pēc tam, kad tur izmisīgi centās nostiprināties 14 gadus. Bolīvija ir tikai otrā valsts visā Latīņamerikā, kurā nebūs šā ātrās ēdināšanas uzņēmuma restorānu tīkla. Pirmā ir Kuba, kurā, kā zināms, vispār aizliegta privātu korporāciju darbība.
Šajā ziņā Bolīviju ļoti atbalsta arī Venecuēla. Prezidents Ugo Čavess personīgi aicinājis iedzīvotājus atteikties no kokakolas lietošanas, arī paužot bažas, ka tā ir kaitīga veselībai. Viņš piedāvā to aizstāt ar vīnogu sulu. Tiesa, viņš paskaidrojis, ka negrasās kokakolu Venecuēlā aizliegt ar likumdošanas palīdzību, bet cer, ka cilvēkus vest pie prāta palīdzēs maiju kalendāra apsolītā apgaismības nākšana pār visu cilvēci.
Tibetiešu lama par pasaules gala scenāriju
Jāatzīst, arī bez maiju kalendāra apokaliptiskajiem tulkotājiem netrūkst citu vairāk vai mazāk iespaidīgu kataklizmu solītāju. Viens no tādiem ir Gjandrekas klostera lama, kurš pazīstams kā Šambalas Orākuls. Viņš apgalvo, ka šā gada zīmīgajā decembra datumā tomēr sākšoties būtisks visas pasaules satricinājums – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņa paziņojumā, šķiet, svarīgākais ir norādītais pasaules gala darbības termiņš, proti – tas ilgšot divas nedēļas.
Tibetiešu lama uzskata, ka katastrofas risks esot pietiekami augsts, jo šā gada decembra beigās Saules sistēmas planētas izkārtošoties vienā rindā un 21. decembrī Zeme kopā ar visu sistēmu iziešot cauri tā dēvētajai galaktiskajai nulles joslai. Tāpēc šā gada rudens un ziema būšot salīdzinoši siltākas.
Minētais nulles punkts ir īpašs telpas stāvoklis, kurā nodzēšas un vairs nevar izplatīties itin nekādas enerģijas. Iestāšoties absolūta tumsa un klusums. Būšot atslēgta elektrība un visi mūsdienīgie sakaru līdzekļi.
Tumsu brīžiem cauršķelšot dažādi gaismas uzliesmojumi, kā arī iepriekš neredzētas gaismas un ēnu spēles. Brīžiem likšoties, ka tās ir klaiņojošas figūras, itin kā mirušie būtu augšāmcēlušies no zārkiem. Zeme visu šo laiku viegli drebēs kā nenozīmīgā, bet plaša mēroga zemestrīcē. Tiesa, būs virkne ēku, kas to neizturēs un sagrūs. Dzīvnieki ātrāk sajutīs “kosmiskās tumsas” tuvošanos un paslēpsies alās. Pilsētu iedzīvotāji neticēs lamas pareģojumam un neko arī laikus nesajutīs, tāpēc upuru skaits būšot grandiozs. Varot aiziet bojā līdz pat 10% visu Zemes iedzīvotāju.
Kataklizma, kā pauž tibetiešu lama, ilgs divas nedēļas, bet tās atbalsis vēl būs sajūtamas vismaz līdz februāra sākumam. Pilna Zemes iziešana no nulles joslas sagaidāma aptuveni 2013. gada 7. februārī. Līdz martam pasaule jau būšot pilnībā atguvusies – atjaunota elektrība, sakari un transporta kustība. Bet būtiskākais, uzskata Šambalas Orākuls: šis pasaules gals kardināli izmainīšot cilvēces pasaules uzskatu, kas katrā ziņā kļūšot gaišāks, garīgāks. Pasaules attīstītākajās valstīs strauji uzplauks zinātnē balstītas garīgās mācības, veselības un personības attīstības sistēmas, kas būšot pamudinājums cilvēces progresam.
Nesen “notikušie” un drīzumā sagaidāmie pasaules gali  *Šo sarakstu var iesākt ar 2008. gadā paredzēto apokalipsi, kad cilvēcei vajadzēja iet bojā Zemes sadursmē ar asteroīdu. Tajā pašā laikā pasaule bažīgi gaidīja Lielā hadronu paātrinātāja palaišanu, bet dzeltenā prese aktīvi uzturēja kaislības saistībā ar kosmiski negausīgo melno caurumu tēmu. *Nākamajam pasaules galam vajadzēja iestāties 2009. gadā, kā to Pītera Lorija tulkojumā it kā esot pareģojis leģendārais Nostradams. *2010. gadā pasaules galam vajadzēja iestāties tāpēc, ka Zeme pagriezās pret Sauli gluži citā leņķī. Turklāt paredzēja, ka tieši šajā gadā beidzot būs pavisam izsīkuši naftas krājumi, tāpēc bija gaidāms jauns Pasaules jeb tā dēvētais Resursu karš. 2011. gadā pasaules gals iestājās divas reizes – 21. maijā un 21. oktobrī. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC) šajā saistībā pat izdeva speciālu instrukciju par sagatavošanos ārkārtas situācijām, kur cita starpā bija minēta arī tāda – zombiju apokalipse. Arī šajā – 2012. – gadā pasaules galam bija jābūt divas reizes, no kurām vienu – 21. decembrī – sarūpējis kāds seno maiju kalendārs un kā rezultātā izdzīvošot tikai aptuveni 0,5% planētas iedzīvotāju. Nākamais pasaules gals solīts jau 2013. gadā. Tā būšot hipertelpiska pārvietošanās jaunatklātajā ceturtajā dimensijā, kas mirstīgajiem sola nāvi, bet dieviem – jaunu sākumu. 2014. gadā Saules sistēmu aprīšot kosmisko putekļu mākonis, kas savā ceļā nomēž visu. |
| Labākās kinofilmas par pasaules galu Pasaules gala tēma jau sen interesē ne tikai seno civilizāciju pētniekus un futurologus, bet ir arī lielisks iedvesmas avots kino taisītājiem. Un kino, protams, pagaidām ir viens no visefektīvākajiem veidiem, kā iespaidot cilvēka iztēli. Lūk, aptuvens labāko, skatāmāko, visinteresantāk noformēto pasaules galam veltīto kinofilmu uzskaitījums. “Sagaidāmā veidols”, 1936. g., režisors Viljams Kemerons Menziess. Kā rādīts pasaules gals: pilsētas iznīcinātas bombardēšanā, cilvēki sākumā iet bojā gāzu uzbrukumos, bet vēlāk – izplatoties kādam nezināmam vīrusam.
“Diena, kad apstājās Zeme”, 1951. g., režisors Roberts Vaizs. Zemi iznīcina citplanētieši.
“Krastā”, 1959. g., režisors Stenlijs Kramers. Kodolkarš un radiācija iznīcina visu dzīvo uz Zemes.
“Doktors Streidžlavs jeb Kā es beidzu baidīties un iemīlēju atombumbu”, 1964. g., režisors Stenlijs Kubriks. Filmas beigās visā pasaulē dažādās vietās viens pēc otra uzsprāgst atomlādiņi.
“Mirušā cilvēka vēstules”, 1986. g., režisors Konstantins Lopušanskis. Kodolkarš iznīcina teju vai visus Zemes iedzīvotājus; izdzīvojušie slēpjas pazemē un gatavojas pārcelties uz lielu bunkuru, kur viņiem, visticamāk, nāksies pavadīt visu atlikušo dzīvi.
“Divpadsmit pērtiķi”, 1995. g., režisors Terijs Hiliams. Nezināms nāvējošs vīruss iznīcina piecus miljardus cilvēku, faktiski visus Zemes iedzīvotājus.
“Armagedons”, 1998. g., režisors Maikls Beijs. Milzīgs asteroīds lido Zemes virzienā un sadursmes gadījumā iznīcinās visas dzīvības formas uz Zemes; zinātnieki aprēķinājuši, ka ies bojā pat baktērijas.
“Sešstīgu samurajs”, 1998. g., režisors Lenss Madžia. Pēc kodolbombardēšanas ASV teritorija pārvēršas izdedzinātā tuksnesī, ko skraji apdzīvo par mežoņiem kļuvuši cilvēki.
“Pēc 28 dienām”, 2002. g., režisors Denijs Boils. Kodiena ceļā pārmantojams vīruss cilvēkus pārvērš zombijos, kuru vienīgais mērķis ir nogalināt un apēst iespējami vairāk cilvēku.
“Autostopos cauri galaktikai”, 2005. g., režisors Hērts Dženingss. No kādas “tālas, tālas galaktikas” atlidojušie citplanētieši grasās vārda tiešā nozīmē nomēzt visu, kas uz Zemes.
“VALL–I”, 2008. g. animācijas filma, režisors Endrjū Stentons. Globāla apkārtējās vides piesārņošana padara dzīvi uz planētas cilvēkiem nepiemērotu.
 “Melanholija”, 2011. g., režisors Larss fon Trīrs. Zemes sadursme ar citu planētu. |
