Vija Beinerte: Negaidot pirmdienu vai Jaungadu 10
Gandrīz katrs no mums Jaungadu sāk ar kādu apņemšanos, nereti pat ar veselu sarakstu labo nodomu. Lielākoties daļa no tiem, ja ne visi, tā arī paliek neīstenoti. Kāpēc tā? Un vai ir kāda iedarbīgāka metode?
Jau kuro reizi viss sākās ar raitā solī mērotiem kilometriem. Šķiet, domāšana man ir kājās – ejot es varu ne vien izvēdināt galvu, bet arī skaidri ieraudzīt risinājumu tam, kas jau ilgāku laiku nav devis miera.
Es gāju no Mārupes uz Rīgu. Ne tāpēc, ka maciņš būtu aizmirsies mājās vai es būtu zaudējusi derībās, vienkārši man nepatīk stāvēt un gaidīt autobusu, tāpēc nolēmu iet uz nākamo pieturu. Taču izrādījās, ka arī tur man būtu jāgaida, tāpēc es devos vēl uz nākamo. Pa ceļam starp trešo un ceturto pieturu autobuss mani apsteidza, bet tam vairs nebija nozīmes. Ar katru soli es jutu ieplūstam sevī arvien lielāku prieku un mundrumu. Pie Saules akmens beidzot iekāpu trolejbusā. Tiltam pāri es neeju, tur vienmēr zēģelē vējš, tāpēc pavieglām būtnēm kabatās jāsaliek akmeņi, lai neaiznes pa gaisu.
Ja es pirmajā pieturā būtu apsvērusi iespēju aiziet no Mārupes līdz Saules akmenim, atmestu to kā nereālu.
Pirms dažām dienām noklausījos Kerolainas Arnoldas, grāmatas “Mazas kustības, lielas pārmaiņas” autores, priekšlasījumu, kur viņa skaidro, kāpēc vairums cilvēku netiek galā ar Jaungada priekšvakarā saliktu labo nodomu sarakstu. Kerolainas secinājums: “Reizēm mazas, šķietami niecīgas darbības ļauj mums sasniegt mērķi vieglāk nekā grandiozi plāni. Mēs dzīvojam mikrolielumu laikmetā – niecīgam datorčipam ir milzīga jauda, nanorobots spēj pieveikt smagas slimības, un ar mikrokredītiem pasaule apkaro nabadzību.”
Par mikrokredītu lietderību neņemos spriest, neesmu izmantojusi, taču labprāt dalīšos pieredzē un novērojumos, kas varētu pamudināt arī tevi uz labām pārmaiņām. Uzreiz piebildīšu, ka viss, par ko runāsim, ir praksē pārbaudīts un neprasa ne dzelžainu gribu un pašaizliedzību, ne arī finanšu ieguldījumus.
Mīlestība vai simt latu
Man vienmēr ir laimējies ar cilvēkiem. Kad strādāju pie režijas diplomdarba – filmas “Tās dullās Paulīnes dēļ” – visi uzņemšanas grupas locekļi bija ne vien teicami profesionāļi, bet arī brīnišķīgi un viedi ļaudis. Un tā atved asistente uz grimētavu leģendāro Ēvaldu Valteru, pati aizelsusies, tikko jaudājusi pa kāpnēm tikt viņam līdzi, bet Ēvalds – kā allaž možs un smaidīgs. Izrādās, viņam kāds dakteris savulaik esot pateicis: kungiem pēc septiņdesmit ir daudz jākāpj. Kopš tā laika viņš tā arī darot. Dzīvokli tādēļ esot izvēlējies nevis otrajā, bet piektajā stāvā. Mājā bez lifta. Ēvaldam tolaik bija astoņdesmit pieci gadi. Nodzīvoja viņš līdz apaļam simtam.
Bet es tajā brīdī nodomāju: vai tad šī recepte der tikai kungiem? Un vai būtu jāgaida līdz septiņdesmit? Kopš tās dienas es liftu nelietoju. Pat tad, ja esmu divas stundas noskrējusi uz skrituļslidām vai raitā solī atnākusi no Mārupes līdz Saules akmenim. Es arī dzīvoju piektajā stāvā, un mūsu mājā ir lifts.
Ikvienam labam nodomam jēga ir tikai tad, ja tas no teorijas pāraug praksē. Savukārt praksei ir jēga tikai tad, ja darbība no vienreizēja pasākuma kļūst par labu ieradumu. Vairāku draugu mājās esmu redzējusi trenažierus, kas, iestumti stūrī, tiek izmantoti kā drēbju pakaramie. Arī man, savulaik nolikts redzamā vietā, tagad klusi noglabāts virtuves atvilktnē ir ģimenes abonements baseina apmeklējumam, pirkts vēl par latiem un ne reizes neizmantots. Allaž iegadījās kāds aizbildinājums – neatliekama tikšanās, iesnas, pirms dažām stundām pie friziera mākslinieciski izvējoti mati, tik drēgna pavakare, ka negribas no mājas iet ārā. Tās, protams, bija atrunas. Mēs ar vīru esam azartiski skrituļotāji un pat darbu sastrēguma brīžos pamanāmies kaut vai uz stundiņu izrauties līdz Mežaparkam. Ja vien negāž lietus un neplosās vētra. Varbūt baseins vienkārši nav domāts mums?
Protams, ne katrs labs paradums veidojas, ejot pa vieglākās pretestības ceļu. Savulaik vecmāmiņa nemitējās diendienā man atgādināt: ievelc vēderiņu, iztaisno muguriņu! Es nopūtos un paklausīju tikai tādēļ, ka mīlēju vecmāmiņu. Līdz turēt muguru taisnu un vēderu ievilktu kļuva par paradumu. Tagad es viņai par to esmu no sirds pateicīga.
Kāda mana paziņa, uzzinot, ka ķermeņa formas uzturēšanai dienā ir jānoiet vismaz desmit tūkstoši soļu, bija sašutusi: kā tad tā! – viņa taču nostaigājot nepieciešamo soļu skaitu, bet kur tad paliekot solītais rezultāts? Viņa pat nopirka pedometru, lai varētu pētījuma autoriem iesniegt dokumentāli pamatotu protestu, līdz pēkšņi atklāja, ka dienā veic nepilnus četrus tūkstošus soļu. Tas kļuva par tādu kā izaicinājumu. Nu viņa arvien bija gatava noskriet uz veikalu pēc piena, tīšām sāka novietot mašīnu trīs kvartālus no tikšanās vietas, vakaros devās izmest līkumu svaigā gaisā, īsāk sakot, darīja visu, lai dienas beigās savāktu nepieciešamos desmit tūkstošus soļu. Taču galvenais – viņa vairs nesūdzējās par nogurumu un bezmiegu, bet, runājot par nostaigātajiem soļiem, viņai acis mirdzēja priekā.
Tātad svarīga ir motivācija. Vienam tā varētu būt mīlestība uz padoma devēju, otram – pedometrs, citam – vēlme uzturēt ķermeni vingru un lokamu, vēl kādam – nauda. Nesen izlasīju pētījumu, kur apgalvots: ja cilvēks saņem atalgojumu par hobiju, tas vairs nesagādā prieku, jo samaksa to pārvērš darbā. Te nu uzreiz gribu iebilst: viss, ko es daru no pamatdarba brīvā laikā (rakstu, filmēju, vadu seminārus utt.), man sagādā prieku. Un ne tikai tādēļ, ka man par to maksā. Samaksa ir papildu noteikums. Pirms dažām dienām jaunākais dēls nāca klajā ar savam vecumam nopietnu atklājumu: nelaimīgs ir tas cilvēks, kam vienīgais prieks no darba ir samaksa.
Taču šajā sakarā ir vēl viens stāsts. Kad mūsu jaunākajam bija divpadsmit gadi, vīrs pateica: pievilksies desmit reizes, iedošu tev simt latu. Un iestiprināja nišā vingrošanas stieni. Sākumā puika varēja pievilkties divas reizes. Tad piecas. Un tad pienāca diena, kad viņš pievilkās desmit reizes. Tēvs nekavējoties izņēma no maka simt latu, iedeva dēlam un piebilda: pievilksies divdesmit reizes, dabūsi vēl simtu. Kopumā puika šādi nopelnīja trīssimt latu. Pēc trīsdesmit pievilkšanās reizēm tēvs viņam neko vairs nesolīja, taču dēls nu jau pats vairs nevar iztikt bez pievilkšanās, atspiešanās utt. Fiziskās aktivitātes rada pozitīvu atkarību, tagad viņam tās sagādā baudu. Taču es nudien šaubos, vai pamudinājums pievilkies, lai iegūtu atlētisku augumu, būtu iedarbojies. Vismaz ne tajā vecumā. Un ne tik efektīvi.
Mazo darbu lielā jēga
Kerolainai Arnoldai ir sava metode: “Arī papīru kaudze uz rakstāmgalda neuzrodas pēkšņi, tā aug lapu pa lapai. Es ļoti gribu būt kārtīga. Taču kārtības uzturēšanu veido vesela darbību ķēde. Pirms dažiem gadiem es pieņēmu šķietami vienkāršu lēmumu mēteli vienmēr iekarināt skapī, nevis uzmest uz krēsla, kā to darīju agrāk. Pirmo laiku man neklājās viegli, toties tagad ar prieku secinu, ka mani apģērba gabali vairs nemētājas pa māju visneiedomājamākajās vietās. Ja mēs kaut ko darām pietiekami bieži, ieslēdzas autopilots. Mēteļa iekāršana skapī kļūst tikpat ierasta kā zobu tīrīšana, mēs par to vairs nedomājam. Šī darbība vairs neprasa gribasspēka piepūli, un mēs varam pievērsties nākamai mikrodarbībai. Mikrodarbības mēs nebūvējam vienu uz otras, katrai ir sava īpaša vieta un vērtība. Dažas tu veiksi vienreiz, citas – biežāk, citas gribēsi uzturēt vēl un vēl. Ja kādu darbību tev izdodas īstenot pietiekami ilgi, tā kļūst par paradumu un maina tavu uzvedības modeli.”
Kerolaina ir pārliecināta, ka gribasspēks ir nevis īpašība, bet resurss, turklāt ierobežots. Mēs to tērējam brīžos, kad jāpieņem lēmums vai jāuzņemas iniciatīva. Tirgojoties ar sevi – iet vai neiet šodien uz sporta zāli –, mēs tērējam gribasspēku pat tad, ja beigās tomēr paliekam mājās. Tālab viņa iesaka samazināt mērķus tiktāl, lai to sasniegšana prasītu minimālu piepūli un neliktu ik reizi ielaisties ar sevi nogurdinošās diskusijās.
Pirms vairākiem gadiem Kerolainas labo nodomu sarakstā kā pirmā bijusi ierakstīta apņemšanās nomest lieko svaru. Janvārī viņa nopirkusi sporta zāles abonementu, vairākas grāmatas par veselīgu uzturu un elektroniskos svarus. Ap februāra beigām degsme noplakusi. Viņa mocījusies pašpārmetumos un vainojusi sevi gribas trūkumā. Līdz pagājušā gada nogalē nolēmusi mainīt taktiku. Viņas darbā konferenču telpā vienmēr stāv paplātes ar gardām kūciņām – ēd, kad gribi un cik gribi. Kerolaina apņēmusies turpmāk konferenču telpā neēst kūciņas. Nevis vispār neēst kūciņas, bet neēst tās darbā konferenču telpā. Sākumā bijis grūti, taču jau pēc nedēļām četrām piecām domas par kūciņām mitējušās viņu satraukt.
Līdzīgi bijis ar senu ieradumu svarīgas piezīmes rakstīt uz dažnedažādām lapām un lapiņām – kas nu kurā brīdī gadījies pa rokai. Vēlāk daudzo papīru gūzmā bijis grūti sameklēt nepieciešamo telefona numuru vai citātu. Un tad kādā Jaungadā viņa apņēmusies visas piezīmes pierakstīt vienā lielā grāmatā. Sākumā tas bijis absolūts murgs – tu runā pa telefonu un pēkšņi tev jāskrien un jāmeklē grāmata, kurā pierakstīt tikšanās laiku vai sarunas gaitā izkristalizējušos ideju. Bet tā ap martu viņa sajutusi, cik laimīgu un brīvu viņu padara šī pašas ieviestā sistēma, kas nu jau ir kļuvusi par vēl vienu labo ieradumu.
Man šajā sakarā ir savs stāsts. Šogad maijā es atsāku vingrot. Biju to darījusi diendienā kopš pusaudzes gadiem. Pēc jaunākā dēla piedzimšanas kādu brīdi vēl turpināju, taču tad arvien biežāk sāku aizbildināties ar laika trūkumu, darbu gūzmu un vēl arī to, ka nav taču man liekā svara problēmu. Līdz kādu dienu palūkojos uz savām rokām un pēkšņi atklāju: ja neko nedarīšu, drīz vien uzzināšu, kas tie “peļu vēderiņi” tādi ir. Nekavējoties noskaidroju, kā visefektīvāk var nostiprināt augšdelmus, un tajā pašā rītā atsāku vingrot. Vecais labais stiepšanās komplekss lokanībai, nostiprinoši vingrinājumi gurniem un vēderpresei, kam nu klāt ir nākuši vingrinājumi augšdelmiem – tagad tā jau atkal ir mana atkarība. Zinātnieki apgalvo, ka, vingrojot tikai divdesmit minūtes dienā, jau pēc sešām nedēļām cilvēks sāk just neparastu enerģijas pieplūdumu, pazūd nogurums un nomāktība. Varu apliecināt: jā, tas tā ir!
Ja šķiet, ka staigāšanai, kāpšanai un vingrošanai tev neatliek laika, iesaku pamēģināt celties stundu agrāk. Ojārs Vācietis dzeju rakstīja no pieciem līdz deviņiem rītā. Pēc tam viņa darba diena bija beigusies, viņš lasīja avīzes, rakstīja vēstules, devās pārgājienos no Māras dīķa līdz Mārupei, Katlakalnam, Spilvei, Rumbulai, Mežaparkam. Kāds mans labs draugs šādā režīmā uzrakstīja doktora disertāciju – cēlās piecos, rakstīja līdz astoņiem un jau deviņos bija darbā. Bet, ja esi pūce un tev celties stundu agrāk šķiet nāves numurs, varu atklāt vēl vienu noslēpumu: es neskatos televīziju. Tas aiztaupa gan nervus, gan laiku. Un arī miegs ir ciešāks.
Kam der ceļš, ja tas neved uz dievnamu?
Tomēr ir jautājumi, kuros mums ar Kerolainu Arnoldu domas dalās. Varētu teikt – mums ir atšķirīga pieredze. Neapstrīdot viņas ieteikumu izvēlēties mazus mērķus, jo tos ir vieglāk sasniegt, es tomēr priekšroku dodu lieliem mērķiem. Un ne tikai tāpēc, ka lielajos ir vieglāk trāpīt. Mērķis piešķir tev spēku. Mērķis motivē. Protams, šādā gadījumā svarīgi ir mācēt pareizi sadalīt iekšējos resursus. Savā būtībā es esmu sprintere, mans žanrs ir eseja, nevis romāns. Taču reizēm gadās, ka īso distanču saraksts kopsummā sāk līdzināties maratonam. Pa daļai tāpēc, ka ne vienmēr māku pateikt “nē”, pa daļai tāpēc, ka man patīk tas, ko daru. Tāpēc brīdī, kad jūtu – vēl mazliet un mani piemeklēs panikas lēkme, atceros savu vecvectēvu. Ģimenes leģenda vēstī, ka tad, kad darbi sakrituši, ka ne gala, ne malas nevar saredzēt, viņš licies gulēt. Pēc piecpadsmit minūtēm cēlies ar skaidru plānu, kādā secībā kas darāms.
Lielisku mācību esmu guvusi arī no Alberta Bela, kas reiz man teica: “Romānu rakstot, vajag dabūt sevī darba ritmu. Jāstrādā noteiktā laikā. Taču nedrīkst arī pārvilkt pāri tai strīpai, kas dienas darbu ietver. Stāstu var uzrakstīt vienā dienā, vienā elpā – visu līdz galam. Bet, romānu rakstot, tā nedrīkst darīt. Ja pārrauj pāri, nav labi. Pat ja viss raiti iet un risinās, noteiktā laikā ir jāapstājas. Jānoliek malā un tad nākamā dienā jāatgriežas. Tas lielākais joks jau ir tas, ka naktī zemapziņa strādā, to romānu būvē tevī iekšā. Miega terapijas princips, kas uztveri padara svaigu. Un neļauj tev pārdegt.”
Šo atziņu varam attiecināt ne tikai uz rakstīšanu. Ir sens ķīniešu teiciens: ceļu pievārē tas, kurš iet. Un otrs tikpat svarīgs: vairāk par vienu soli vienlaikus tu nevari spert. Un vēl ceļa un mērķa sakarā man allaž prātā ir epizode no Tengiza Abuladzes filmas “Grēku nožēlošana”, kur lieliskās Veriko Andžaparidzes varone, saņēmusi noliedzošu atbildi uz jautājumu, vai pa šo ceļu var nokļūt līdz dievnamam, iesaucas: “Kam der ceļš, ja tas neved uz dievnamu?”
Otrs jautājums, kurā mums ar Kerolainu Arnoldu ir atšķirīga pieredze – labos nodomus es nekad neatlieku uz jauno gadu. Un pat uz nākamo pirmdienu ne. Šajā sakarā vēl viens stāsts. Reiz kāds misionārs Ķīnā satika puisi, kas nepratis lasīt, taču zinājis no galvas Kalna sprediķi. Uz jautājumu, kā tas iespējams, puisis atbildējis: viss ir pavisam vienkārši, man ir draugs, kas ik rītu nolasa man priekšā vienu Kalna sprediķa pantu, un es tūdaļ pat sāku pēc tā dzīvot.
Šajā šķietami vienkāršajā stāstā atklājas dziļa jēga. Evaņģēlijs ir dots nevis tādēļ, lai mēs to pētītu, analizētu vai citētu, bet gan tādēļ, lai mēs dzīvotu, kā tur teikts. Un vēl – labais ir jāpadara par tavas dzīves daļu nevis kādreiz vēlāk, bet tūdaļ pat.
Zinātnieki (ak, jau atkal tie briti!) ir izskaitļojuši: četrdesmit četri procenti cilvēku Jaungada priekšvakarā apņemas sākt jaunu dzīvi. Kerolainas Arnoldas apkopotie dati liecina, ka deviņdesmit gadījumos no simta gadu mijas nodomi netiek īstenoti. Man Jaungadā negribas sākt jaunu dzīvi. Man šo pašu gribas nodzīvot iespējami jēdzīgi. Reiz Vecgada vakarā es kā allaž domās gribēju salikt vēlmju sarakstiņu un pēkšņi atskārtu, ka tas ir visnotaļ bīstams pasākums: ar vēlmēm ir jāuzmanās – tās mēdz piepildīties. Tāpēc vienīgais, ko tajā vakarā lūdzu: lai viss, ko es daru, ir sākts Dieva vārdam par godu un veikts tuvākajam par kalpojumu. Lūgsna ir vajadzīga ne jau tāpēc, lai Dievs zinātu, ko es no Viņa gribu, bet tāpēc, lai es saprastu, ko Viņš grib no manis.
Lai mums viss sokas un izdodas! Šodien un vienmēr.
