Skatāma Indriķa Ģelža jaunākā personālizstāde „Divi negaidīti apmeklētāji” 1
Ar Ģelžu dzimtas vārdu Latvijas mūsdienu mākslā nav jāiepazīstina – arhitekts Modris Ģelzis, arhitekts Andrejs Ģelzis, viņa brālis, mākslinieks Kristaps Ģelzis. Šobrīd arvien biežāk dzirdam par jaunu slavenās dzimtas atvasi – mākslinieku Indriķi Ģelzi. Viņa talants jau ievērots gan Latvijā, gan ārpus tās. Jauns, talantīgs un ambiciozs – mākslinieku interesē mākslas un tās uztvērēja attiecības, ja vēlaties – mākslinieka sūtība. No 31. jūlijā izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā skatāma Indriķa Ģelža jaunākā personālizstāde „Divi negaidīti apmeklētāji”.
Par bieži uzdoto jautājumu, vai mākslinieka profesija ir neizbēgams liktenis, augot tik radošā ģimenē, Indriķis pasmejas, sakot – laikam jau nav izvēles. Dzintar vārda liktā atbildība neesot smags zīmogs, drīzāk “ laba sajūta, ka pirms tevis jau kaut kas iesākts, un tev tikai jāturpina”. Tiesa, mākslinieku biogrāfijās bieži sastopamo frāzi – “bērnu dienās no zīmuļa nebija atraujams” – uz Indriķi attiecināt nevar. Tieši pretēji, līdz vidusskolas beigām zīmēšana (kur vēl māksla), viņu neinteresējusi, bet mammas piedāvājums mācīties “lietišķajos” skolas puikā raisījis izbrīnu. “12. klases zīmēšana stundu laikā sāka turpināties mājas pie galda un tā arī lēnām sāka pavīdēt doma par studijām Latvijas Mākslas akadēmijā, kas arī kļuva par mērķi. Nācās baigi “saraut”, bet brīnumainā kārtā tiku uzņemts. Pirmais gads bija pilns neizpratnes, otrajā kursā sapratu – biznesmenis nebūšu.”
Mākslinieks sāk ambiciozi – pirmā personālizstāde “Apmaldīties redzes laukā” Cēsīs rīkota jau otrajā akadēmijas kursā. Jau šeit Indriķis piesaka sevi kā „laikmetīgā modernisma strāvojuma sekotāju” (teksts – kuratore Šelda Puķīte). Mākslinieks darbā pēc darba, izstādē pēc izstādes pēta cilvēka uztveres perspektīva, kas relativē lietas un mūsu pašus – to uztvērējus. Indriķim Ģelzim raksturīgie izteiksmes līdzekļi –, jaukti mediji, skulptūra, video, instalācija arvien ir viņa daiļrades rīki.
Četros gados mākslinieks darbojies visai aktīvi. Notikušas vairākas personālizstādēs – Rīgas Mākslas telpā („Precizējot izvirzītās versijas par vienu indivīdu 2014), Laikmetīgās mākslas centrā “Kim?” („Aklās skaņas”, un „Tikšanās”, 2012), bet nupat noslēgusies Džemmas Skulmes 90. jubilejai veltītā izstāde fonda „Mākslai vajag telpu” vasaras mājā Kalnciema ielā. Mākslinieka darbošanos pamanījuši arī mākslas kuratori ārpus Latvijas – Indriķa Ģelža darbi aizceļojuši arī uz Ņujorku (“Influx” galerijā “Era VI VII VI), dalība Cēsu mākslas festivālā “Eksperiments un izcilība” 2012, Provansu (Francija), “Beeldbuis” filmu festivālu Zvollē (Nīderlandē), tie atrodas arī šobrīd mākslinieku Lietuvā pārstāvošajā galerijā “Vartai” Viļņā, kur gada sākumā notika viņa personālizstāde. Tikmēr populārās mūzikas fani Indriķa Ģelža oriģinālo režijas darbu būs ievērojuši pazīstamās latviešu grupas “Instrumenti” 2013. gadā izdotās dziesmas “Heartcore” videoklipā.
“Protams, ka sevi vēl uzskatu par jauno – ļoti jauno,” pavīpsnā Indriķis, kad esam piesēduši uz sarunu viņa mākslinieka studijā, jumta stāvā vienā no Rīgas centra namiem.
Mākslinieks atzīst “Es vēl meklējos, ar katru darbu es izmēģinu kaut ko jaunu, kādu jaunu izpausmes līdzekli. Protams tam visam apakšā slēpjās mērķis atrast savu rokrakstu un velodu, bet līdz tam vēl ir daudz jāstrādā. Un tomēr, katrs jauns darbs ir turpinājums iepriekšējam.”
Kad saku, ka jaunie mākslinieki mēdz dumpoties un nostāties pret „vecajiem”, lai darītu visu citādi, Indriķis nepiekrīt. „Neesmu no dumpīgajiem, kas, piemēram, grib diskutēt par Latvijas mākslas vēsturi. Man patīk labi pavadīt laiku, esot savā darbnīcā, domāt un darīt kaut ko interesantu.” Saku, ka nesen notikusī izstāde Džemmas Skulmes 90. jubilejas sakarā taču uzskatāma par komentāru Skulmes daiļradei. “ Es izvēlējos šo izstādi veidot, reflektējot par Džemmas Skulmes personību un viņas atstāto kultūras mantojumu, nevis kādu konkrētu mākslas darbu. Izstādē apskatāmie trīs mākslas darbi ir kā mākslinieki radošājā procesā, metafora aizkariem, ar spēju atklāt vai aizklāt. Bija liels gods satikt Džemmu un parunāties par īstenotajiem mākslas darbiem šai izstādei. Aplūkojot manus darbus šai izstādei – viņa sacīja, ka manos darbos redzot mēnesnīcu, upi, kura saviļņojas, un viļņojumu atspīdumos redzot putnubiedēkļus. Biju pārsteigts un ļoti iepriecināts par šo komentāru.”
Šovasar Indriķis atgriezies no Ģentes (Beļģija), kur kopš gada sākuma studē HISK (Hoger Instituut voor Schone Kunsten) mākslas institūtā. “Tas ir augstākās mākslas institūts, vairāk nekā iespēju vieta, kur var kļūt pamanīts. Protams! Tās ir jauns izaicinājums, jauni apgūstami lauki ar jaunu konkurenci. Katru gadu uzņem 13 jaunus kandidātus un katram tiek piešķirta darbnīca. Reizi mēnesī mums ir vieslekcijas – kuratori, mākslas zinātnieki, galeriju vadītāji un mākslinieki no visas pasaules, kuras notiek aci pret aci darbnīcā, kad ir jārāda un jāstāsta par saviem darbiem un radošo procesu. Daudz iegūstu arī no kolēģiem (kursabiedriem), var teikt, ka katrs ir no citas pasaules malas, ar atšķirīgiem domāšanas modeļiem un dažādiem izpausmes līdzekļiem. Ir ļoti interesanti novērot, kā mani darbi tiek integrēti Beļģijā, kā tie darbojas citā kontekstā. (Pēc pirmajām atvērto durvju dienām HISK par Indriķi jau interesējas galerija Antverpenē.) Tas atver horizontus, atver skatienu. Ne vienmēr sanāk būt vienisprātis ar vieslektoriem, jo beigās es esmu tas, kurš zinās, kā būs labāk. Tas mākslā ir grūtākais – tu nevari aiziet pie kāda un paprasīt, kā būtu labāk.” Daudz sanāk arī ceļot, biju aizbraucis uz Parīzi, Amsterdamu un Ņujorku, sanāca apmeklēt ļoti daudz galeriju un muzeju. Sāku justies kā smaga švamme, kura lēnām sāk pilēt.”
Aktuālajā Indriķa Ģelža izstādē “Arsenālā” daļēji būs skatāmi Ģentē tapušie darbi, kā arī izstādē Viļņas galerijā „Vartai” eksponētie darbi – pēdējā laikā mākslinieka uzmanības fokusā nonākušas no tekstilijām izgrieztas formas, ģipsī veidoti nospiedumu negatīvi, kas komentē vai uzdod jautājumus par uztveres atšķirībām, kuras veidojas, vairākiem skatītājiem vērojot vienu mākslas darbu. Tai tad arī veltīts Indriķa jaunākais projekts „Divi negaidīti apmeklētāji”, kas būs skatāms izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā. Piecu metru spilgti sarkans aizkars, tajā iekārta spoži balta ģipša skulptūra. Lakoniski plaukti divu skatītāju perspektīvā, komentārs par paša pieredzi muzejā ar sarkano paklāju un skatītāja atstātajiem „pēdu” nospiedumiem, skatītāju individuāli atšķirīgā perspektīva, raugoties uz mākslas darbu (šajā gadījumā darba ietvaros skatītāju aplūkojamā redzamā glezna ir Indriķa paša darbs).
„Viens darbs, kas izstādīts, nav viennozīmīgs, ar katru cilvēku tas strādā pilnīgi savādāk. Šoreiz iztēlojos situāciju, kad divi skatītāji skatās uz vienu darbu – mēģinu darbā paradīt skatītāju klātbūtni. Man patīk doma, ka katrs darbs ar katru skatītāju strādā pilnīgi savādāk. Citādi, ja darbs ir viena konkrēta atbilde, tajā brīdi šīs darbs beidzas. Tu atnāc, tev viss ir skaidrs, un cauri. Ja skatītājam īsti nav skaidrības, ko viņš redz, darbs vairāk iesēžas prātā, viņam gribas par to domāt – kaut kas ir iekustināts. Strādā katra skatītāja raksturs, asociācijas, zināšanas par mākslu, jā – arī zināšanas par mākslas vēsturi kaut ko var ietekmēt. Man pašam tā ir lielākā intriga – neziņa par to, kā darbs strādā ar skatītāju.
Indriķis nenoliedz – māksla, ko viņš rada, iespējams, vairāk uzrunājot citus māksliniekus, un ar to saistītos profesionāļus. „Ir viena lieta, kas mani šausmīgi kaitina – cilvēks, kas nav apskatījies un iedziļinājies, jautā – par ko šis mākslas darbs ir? Bet tā ir mākslinieka izvēle, ko viņš vēlas darīt. Smuku gleznu, ko var pārdot un pielikt pie sienas? Mani vairāk interesē otra puse. Runāt par mākslu, mākslas būtību. Man tas ir interesantāk. Jā, tas ir grūtāks ceļš. Varētu jau gleznot darbnīcā, pārdot to visu un justies laimīgs. Arī tas būtu forši. Līdz šim neko vēl neesmu pārdevis. Gribētu, lai kaut kas no maniem darbiem nonāk muzejā. Tad zinātu, ka kāds par to darbu rūpējas, tas dzīvo tālāk. Tomēr esmu ļoti laimīgs par to, ko daru. Pēc pirmā ceturkšņa Ģentē atbraucu šurp, un sapratu, ka ir baigi interesanti. Tu uztaisi izstādi tur, dari tur, dari kaut ko šeit, ikdiena veidojas ļoti krāsaina. Protams, ir brīži, kad ir slikts garastāvoklis, un, protams, varu vēlēties, lai manu darbu apmaksā labāk, un ir jādara papildus lietas, lai nopelnītu.”
Pēc izstādes „Arsenālā” Indriķa darbi būs skatāmi arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – izstādē kopā ar mākslinieku Ojāru Pētersonu. Taps darbs arī Helēnas Demakovas kūrētajai izstādei „Lielāks miers, mazāks miers”, ko atklās oktobra sākumā, Latvijas Dzelsceļa vēstures muzejā. „Rudenī atgriezīšos Ģentē, turpināšu radošo procesu. Nē, par pārvākšanos uz Beļģiju gan Indriķis nedomājot. „Manas mājas ir Latvijā, un man te ļoti patīk. Jā, te ir grūti, ir mazs mākslas tirgus. Kaut vai tai pašā Antverpenē ir daudz mākslas kolekcionāru, kas pērk darbus, daudz galeriju un lietas notiek. Tas iedvesmo un liek domāt, ka arī jauni mākslinieki var būt pieprasīti. Jebkurā gribu atgriezties un darīt visu, lai šeit apstākļi uzlabotos. Ja nedarīsim to paši, pats no sevis tas nenotiks.”
