Negaidīts eksports. Kā “Dimzas” pārdeva stādus un zināšanas kazahu klanam 0
Jelgavas novada Platones pagasta SIA “Stādu audzētava Dimzas” ir viena no Latvijas visvecākajām stādu audzētavām. Kopā ar sadarbības partneriem Kazahstānā Aktobes pilsētā tā ierīko stādaudzētavu, kurp šogad aprīlī no Latvijas aizceļoja 15 000 dažādu stādu. Par stādu audzētāju ikdienu, izaicinājumiem un nozares izaugsmes iespējām stāsta uzņēmuma vadītājs Andrejs Vītoliņš.
-Mūsu audzētava ir izveidota 1959. gadā – kā Baltijas dzelzceļa aizsargstādījumu distance. Tolaik audzējām vien piecas dzelzceļa aizsargstādījumiem paredzētas augu sugas. Bija zirgs, ko nomainīja traktori. Patlaban esam nonākuši līdz 1500 sugām tirdzniecībā. Nevienu aizdevumu neesam ņēmuši. Tas gan kavē strauju izaugsmi, tomēr nelabvēlīgā laikā nav jāuztraucas par parāda atdošanu bankai. ES fondu naudas atbalstu varētu izmantot efektīvāk, esam izmantojuši tikai NVA sniegtās atbalsta iespējas. Audzējam stādus tikai no Latvijā iegūta pavairojamā materiāla – sēklām vai spraudeņiem. Vispirms sēklu agrā pavasarī vai vēlā rudenī atkarībā no konkrētās sēklas stratifikācijas laika sējam kastītēs. Pēc sēklas uzdīgšanas paiet viens divi gadi, līdz jaunais sējenis nonāk uz lauka. Tur tas aug vēl gadu divus, līdz nonāk podiņā, un tikai vēl pēc gada, kad tas ieaudzies podiņā, to būs iespējams iegādāties. Vidēji ražošanas cikls ilgst četrus līdz sešus gadus.
Aprīļa vidū no “Dimzām” ceļu uz Kazahstānu mēroja krava ar 15 000 stādiem. Cik drošs ir šis projekts?
Ar stādu eksportu Latvijā patlaban nav vislabākā situācija. Pirms krīzes ļoti intensīvi vedām stādus uz Krieviju. Gan mēs, gan arī kolēģi. Krievija ir ļoti neprognozējams partneris, vienā mirklī, mainoties vadībām pilsētās, mēriem, mūsu audzētavām eksports apsīka. Patlaban Krievijā darbojas viena divas Latvijas stādaudzētavas. Uz Krieviju stādus var vest vien sertificētas audzētavas, tās īpaši pārbauda, tostarp stādu izcelsmi. Mēs jau kādu laiku uz Krieviju neko nevedam, kolēģi vēl cenšas. Patlaban ir atvēries Vidusāzijas tirgus. Šā reģiona valstis ļoti intensīvi meklē kontaktus ar Eiropas valstīm. Mēs viņiem esam interesanti ar to, ka mums ir patiešām interesanta prece. Vidusāzijas valstīs ir sausais kontinentālais klimats, sausāks nekā mums, tomēr ziemā ir tikpat krasas temperatūras svārstības kā pie mums. Vidusāzijā meklē izturīgu augu, Eiropa viņiem nespēj iedot tik labas kvalitātes izturīgu produktu. Šā iemesla dēļ patlaban notiek mēģinājumi vest stādus uz šo reģionu. Agrāk tas notika epizodiski, vedām galvenokārt Ziemassvētku eglītes. Vidusāzijā, visticamāk, zilā Ziemassvētku egle ir viens no apstādījumu augiem. Tas bija viens no iecienītākajiem produktiem, mūsu kolēģi pirms vairākiem gadiem veda veselu vilciena vagonu ar šīm eglēm.
Uz Kazahstānu vedam veselu jaunu audzētavu. Kazahstānā Aktobes pilsētā mūsu partneri veido jaunu stādaudzētavu, to ierīko mans tēvs. Galvenokārt sūtām mātes augus, tie vēlāk pārtaps uz vietas pieejamā pamatsortimentā. Daudzas augu pozīcijas vēl izies izturības pārbaudi. Ir augi ne tikai no mūsu audzētavas, bet arī no mūsu kolēģiem. Kazahstānai ir raksturīga klanu sistēma. Viens no klaniem, dažādojot lauksaimniecības uzņēmējdarbību, veido stādaudzētavu. Viņiem nav zināšanu šajā jomā. Tās mēs pārdodam. Kopā ar patīkamu piedevu – augiem. Protams, tas ir izdevīgi. Ceram, ka sadarbība turpināsies un mums būs iespēja augt līdz ar viņiem.
Tas ir negaidīts eksporta tirgus. Mūsu audzētāji galvenokārt orientējas uz tuvākiem eksporta tirgiem, uz Baltijas valstīm un ziemeļvalstīm – Zviedriju, Somiju, Norvēģiju. Ziemeļvalstīs aktīvi strādā meža stādāmā materiāla audzētāji. Dekoratīvo stādu joma, kas galvenokārt balstās uz dažiem aktīviem uzņēmumiem, aktīvāk strādā Lietuvas un Igaunijas tirgum. Piemēram, audzētava Bērziņi ir aktīvi Igaunijā, vadā stādus pa lielveikaliem. Eksporta tirgu apgūšana notiek ļoti lēni, jo klibo kooperācija. Tirgu iekarošana prasa lielus naudas ieguldījumus.
Kas patlaban vispār notiek Latvijas stādu tirgū?
Kopā ar meža stādiem tā apgrozījums ir aptuveni 30 miljoni eiro, tostarp dekoratīvo stādu apgrozījums 12–13 miljoni eiro. Mums ir milzīgs potenciāls. Ja būtu lielāks uzrāviens, vairāk brīvo līdzekļu, ikkatrs audzētājs varētu uzbūvēt audzētavu un pietiktu visai Latvijai. Tomēr šeit ir cita problēma. Nepietiek ar uzbūvēšanu, vajag atrast noieta tirgu. Ar to ir interesantāk – stādu audzēšanas nozarē galvenokārt darbojas ģimenes uzņēmumi, tie nav agresīvi, uz tirgus iekarošanu orientēti. Tie galvenokārt apkalpo vietējo tirgu, kas atrodas tuvumā. Mēs darbojamies Jelgavā, Baltezers darbojas Rīgas pusē, Blīdene apkalpo Blīdenes un Mārupes pusi, Zaļenieki darbojas Zaļenieku pusē un ir izveidojuši arī pārdošanas laukumus Rīgā, Vienības gatvē. Protams, lielākās stādaudzētavas attīstās, turklāt izaugsme notiek diezgan strauji. Īpaši patlaban, kad esam pārvarējuši tā saukto krīzi. Tā patiešām bija. Vien interesanti, ka stādaudzētājiem tā neiestājas vienā dienā. Mūsu stādītie augi aug trīs, četrus, piecus un vairāk gadus. Attiecīgi krīzi ir vieglāk pārvarēt ar agrāko gadu iestrādēm. Bet – attiecīgi grūtāk arī no tās izķepuroties. Ja krīzes laikā nav stādīti visiem zināmi augi, kas manā audzētavā vienmēr bijuši atrodami, piemēram, vilkābeles, klintenes vai citi lapainie dzīvžogi, un cilvēks pēc krīzes ierodas tos pirkt, ir vilšanās. Ja valdība maina politiku reizi vai divas vienā gadā, es vairs nevaru saplānot piecus gadus uz priekšu. Mēs smejamies – mums kaitēkļi, salnas izdara mazāk ļaunuma nekā valdība ar nodokļu politikas izmaiņām. Mums ir jāmaksā darbiniekiem algas, jāpērk izejmateriāli, tostarp kūdra. Piemēram, mainoties valsts vai ES līmenī politikai pret kūdru, cena kāpj un man ir grūtāk pārdot augu par konkurētspējīgu cenu. Konkurētspējīga cena mūsu valstī ir ļoti smags jautājums.
