Negaidīti svaiga filma 1
Ivara Selecka “Turpinājums” glezno skaistu un iedvesmojošu Latvijas portretu, cieņpilni dokumentējot piecu dažādu bērnu pasaules atklāšanas priekus un bēdas, uzsākot skolas gaitas. “Turpinājums” ir piektā filma, kas veidota programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, tā tapusi studijā “Mistrus Media”, producenti Antra Gaile un Gints Grūbe.
Garlaicīgi nav nevienam
Lai gan aiz kinoteātra sienām ir viena no pirmajām īsti pavasarīgajām, saulainajām dienām šogad, “Turpinājuma” seansā skatītāji, satumstot filmas pēdējam kadram, nelec kājās, velkot mugurā mēteļus un vējjakas un drūzmējoties izejas virzienā, bet, kā reti gadās, paliek sēžam līdz pat titru beigām – tāda ir vēlme vēl pakavēties filmas uzburtajā bērnības noskaņā. “Turpinājums” ir filma, kas vieno paaudzes, un tas atklājas gan caur filmas veidotājiem – rūpībā, kurā Ivars Seleckis uzklausa par sevi 75 gadus jaunākos varoņus; gan skatītajiem, kuru vidū ir kā režisora vienaudži, tā vecāki ar bērniem filmas varoņu vecumā, un garlaicīgi nav nevienam. Šī ir laba filma, ar kuru iepazīstināt bērnus ar dokumentālo kino, parādot, ka saistoši var būt ne tikai Holivudas grāvēji: filmas varoņu pieredze ir bērniem atpazīstama un saprotama, notikumi un emocijas – spilgtas, un raitā darbība, kas aptver vienu, pirmo, skolas gadu, piepildīta ar jaunatklājumiem. Īsas liriskas atkāpes, kas iezīmē laika ritējumu, krāšņi dabas skati, kas mudina teju skaļi izsaukties – cik skaista esi, Latvija! – sārts ziemas saullēkts virs apsarmojošiem mežiem, pa liegu sniegu skrejoši zirgi, tas pats mežs neskaitāmās zaļā nokrāsās pavasarī…
“Visu ko savā dzīvē esmu filmējis, bet filmu par bērniem veidoju pirmo reizi,” filmas pirmajos kadros atzīstas Seleckis, soļojot pa smilšainu lauku ceļu. Šis lakoniskais ievads ir personīgs un metaforisks vienlaikus. Arī pieredzējušam režisoram šī ir jauna pieredze, tāpat kā viņa varoņiem, kas režisora vairāk nekā 80 dzīves gadiem pretī liek sešus – un lielu pārliecību par to, kā dzīve iekārtota, tik lielu, kādas daudziem no mums dzīvē vairs nevienā vecumā nebūs. Savukārt ceļš, kam šķietami nav ne sākuma, ne gala, simboliski sasaucas ar filmas nosaukumu “Turpinājums” un filmas veidotāju ieceri atgriezties pie šodienas sešgadniekiem pēc vairākiem gadiem jau kā pie pusaudžiem. Vai arī šīs filmas režisors būs Seleckis, vai viņa darbu turpinās kāds cits – tas pagaidām vēl paliek atvērts jautājums.
Bagātība ir dažādībā
“Turpinājuma” pamatā ir šķietami vienkārša formula, kas pasaules un arī Latvijas kino ar panākumiem īstenota jau vairākkārt, – atšķirīgas varoņu grupas, ko vieno kāds elements, ilglaicīgs vērojums. Pasaulē vispazīstamākais un sākotnējā iecerē “Turpinājumam” vislīdzīgākais ir britu režisora Maikla Apteda dokumentālo filmu cikls “Augšup” (“Up Series”), kas tiek uzņemts kopš 1964. gada, ik pēc septiņiem gadiem atgriežoties pie filmas varoņiem – tagad jau senioriem, bet reiz bērniem no visdažādākajām Lielbritānijas vietām, sociālajām šķirām un ekonomiskajiem apstākļiem. Latvijā pie šādām filmām pieder gan “Vai viegli būt jaunam?” cikls – Jura Podnieka 1986. gadā uzņemtajai filmai sekoja vēl divas atgriešanās pie filmas varoņiem režisores Antras Cilinskas vadībā; gan Ivara Selecka paša leģendārā “Šķērsielas” triloģija – vērojums par Latvijas sabiedrības pārmaiņām 25 gadu garumā, kas atspoguļojas vienas nomales ieliņas iedzīvotāju mikrokosmosā. Šeit gribētos atzīmēt filmu studijas “Mistrus Media” ieguldījumu un prasmīgo, pārdomāto filmas reklāmas kampaņu, kuras viens no elementiem “Turpinājuma” plakāts veidots līdzīgi ikoniskajiem “Šķērsielas” cikla plakātiem, tā vizuālā veidā ļaujot atpazīt “Selecka rokrakstu” jau pa gabalu. Taču “Mistrus Media” ir arī palīdzējusi Seleckim veiksmīgi iekļauties 21. gadsimtā – “Turpinājums” ir negaidīti svaiga filma, kādu ne vienmēr izdodas sagaidīt no mūsu kino vecmeistariem.
“Turpinājuma” piecos pirmklasniekos atspoguļojas Latvijas bagātība, kas slēpjas dažādībā. Te ir Kārlis, īsts zemnieku puika no stipras ģimenes, kas spēlē hokeju, būvē štābiņu un brauc ar traktoru. Anete, kuru pieskata vecmāmiņa, kamēr mamma strādā Anglijā. Anastasija, kuras mamma no pilsētas pārcēlusies uz laukiem, lai īstenotu bērnības sapni par pašai saviem zirgiem. Lielās dziedātājas un teicamnieces Zanes vecāki ir pirmās paaudzes pilsētnieki, bet Gļebs, arī pilsētas bērns, nāk no turīgas krievvalodīgas ģimenes. Ņemot vērā, ka runa ir par 21. gadsimta Latviju, varētu, protams, vēlēties vēl lielāku variāciju, piemēram, bērnunamā vai viendzimuma partneru ģimenē augošu bērnu. Tomēr “Turpinājuma”, ja to tā var nosaukt, sociālā misija atspoguļot šodienas Latviju paliek otrajā plānā, jo vispirmām kārtām tā ir patiesi ieinteresēta ieskatīšanās bērnu dvēselēs ar cieņu un nopietnību. Laikā, kad tie vēl tik atvērti pasaulei, laikā, kad šie tik jaunie, bet pilnīgie cilvēki atklāj, cik vēl plaša pasaule, cik daudz vēl uzzināma – ar sajūsmu skatoties video, kurā redzamas galaktikas, meklējot Latviju uz globusa un dziedot dziesmas pie ugunskura skolas pagalmā – un vēl glabājot ticību, ka viss ir iespējams. Tieši šis brīdis ir tā bērnības zeme, kurā patiešām mīt vienradži, kuri tur mitīs arī tad, kad pieaugušie šo bērnības zemi būs aizmirsuši. Un tieši tādēļ “Turpinājums” mūs, pieaugušos, saviļņo un aizkustina līdz asarām.
