Atradumi ir unikāli! Nejauši atrastas ar nacionālajiem partizāniem saistītas labi saglabājušās slēptuves 10
Haralds Bruņinieks, novadpētnieks, Mg. hist., “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kaut pagājuši 30 gadi kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, Nacionālo partizānu kara vēsture vēl nav pietiekami pilnvērtīgi izpētīta, lai varētu daudzpusīgi spriest par bruņotu pretestību okupācijas varai Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Ne tikai Latvijas meži, izrādās, arī mājas vēl slēpj informāciju par mežabrāļu cīņas taktiku un metodēm.
Bijušā Susējas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Kaunacka slēptuve Jēkabpils novada Aknīstes lauku teritorijas Vilkupes ciemā līdz šim bija zināma tikai apkārtnes māju iedzīvotājiem, taču tagad informāciju par to guvuši arī vēsturnieki.
Būdams izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, Jānis Kaunackis ar savu brāli iznīcinātāju bataljona kaujinieku Jūliju Kaunacki izrādīja aktivitāti cīņā pret mežabrāļiem. Parādā nepalika arī mežabrāļi, kas vairākkārtīgi medīja Kaunackus.
Jānis, saprazdams briesmas, savās mājās bija ierīkojis slēptuvi. Šī slēptuve saglabājusies joprojām un sniedz patiesu liecību par notikumiem, kuri risinājušies pēckara periodā.
Bailes nebija tikai mežabrāļiem, kuri slēpās bunkuros un speciāli ierīkotās slēptuvēs dzīvojamās mājās, zirgu staļļos, kūtīs un citur. Ilūkstes apriņķī partizāni galvenokārt likvidēja partijas un padomju aktīvistus, iznīcinātāju bataljona kaujiniekus, uzbruka padomju varas centriem – izpildkomitejām un saimnieciskiem objektiem.
Kā savos pētījumos atzinis vēstures profesors Heinrihs Strods, Ilūkstes apriņķī 1945. gadā padomju vara turējās tikai apriņķa centrā, kur bija karaspēks, bet pagastos saimniekoja mežabrāļi. Stāvoklis bijis tāds, ka partijas komiteja nevarēja pat degunu izbāzt ārā.
Jāņa Kaunacka slēptuve apstiprina, ka padomju varas pārstāvji nejutās droši pat mājās un jebkurā brīdī bija jābūt gatavam uz sliktāko.
Slēptuve ierīkota pirmā stāva istabā zem grīdas. Virs lūkas atradās gulta.
Marga Dzelme, kas sniedza mutvārdu liecību, zināja stāstīt, ka par J. Kaunacka slēptuvi zinājuši daudzi.
Lūkas izmērs ir 0,50 x 0,50 cm. No iekšpuses ar piestiprinātu metāla āķu palīdzību to varēja aizāķēt ciet. Pati slēptuve ir 2,20 metrus gara, 1,75 metrus plata un 0,75 metrus augsta. Cilvēks tajā varēja brīvi apgulties un briesmu gadījumā paslēpties.
Ēkas ārpusē var ieraudzīt ložu pēdas, kas glabā liecību par 1945. gada 7. jūlija mežabrāļu uzbrukumu Kaunacku sētai, kuru J. Kaunackim kopā ar brāli Jūliju izdevās ļoti veiksmīgi atsist.
Otrs atradums konstatēts Gārsenes pagastā, kur māju saimnieki Ivars un Kaspars Tunķeļi, remontējot mājas jumtu, bēniņos atrada lūku. Tur ierīkota speciāla slepena slēptuve ar pazeminātu griestu augstumu, kas ļāva izveidot bēniņos 0,75 m dziļu telpu 2,5 m platumā un 3,5 m garumā. Atverot pieliekamā durvis mājas pirmajā stāvā, nevar ievērot, ka griesti te ir zemāki nekā ēkas priekštelpā.
Bēniņu slēptuve ir unikāls atradums, jo tajā neviens iepriekš nebija iekļuvis un tā glabājusi noslēpumu līdz mūsdienām.
Telpā atrasts salmu spilvens, papīra kārba ar, domājams, ieroča kopšanai paredzēta vazelīna paliekām, pašizgatavota gaismekļa fragments.
Cilvēks, kas atradies slēptuvē, lasījis Helmara Rudzīša apgāda 1942. gadā izdoto grāmatu “Cilvēki un likteņi”. Saglabājušies grāmatas sējuma fragmenti.
Bijusī māju saimniece Milda Purene bija saistīta ar mežabrāļiem un sniedza tiem atbalstu. Kad PSRS Valsts drošības ministrija meklēja aģentus, tad partizānu atbalstītāji bija vieni no tiem, kurus čeka piespieda sadarboties.
M. Purenei nācās izlemt – saglabāt savu ģimeni, netikt tiesātai vai nodot nacionālo partizānu, kurzemnieku Alfrēdu Blumbergu, kurš pie viņas slēpās.
Čekisti A. Blumbergu nošāva.
Vēsturnieks: “Tādus gadījumus Latvijā neesmu sastapis.”
Zigmārs Turčinskis, LU Latvijas vēstures institūta pētnieks: “Tādus gadījumus Latvijā neesmu sastapis. Reiz biju kādās mājās Piebalgas pusē, kur saimnieks rādīja, ka pirms desmit gadiem licis jaunu grīdu, bet apakšā bijusi slēptuve, taču viss palicis zem jaunās grīdas un vairs klāt netiek.
Zinu, ka Igaunijā, Vastserozā aiz Apes, ir saglabājusies partizānu slēptuve šķūnītī aiz gala sienas.
Tas ir lieliski, ka kaut kas tāds Latvijā atrasts!”
Slēptuves atrastas nejauši
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sēlijas nacionālo partizānu pētnieks Haralds Bruņinieks “Latvijas Avīzei” pastāstīja vairāk par abiem viņa publikācijā minētajiem atradumiem: “Tas ir neticami, ka tā var pilnīgi nejauši un pēc kārtas divas slēptuves atrast!
Abi divi atradumi ir unikāli! Visi tie priekšmeti, tās liecības…
Pilnīgi saglabājies salmu spilvens ar visu spilvendrānu! Neesmu dzirdējis, ka Latvijā vēl būtu atrasta šāda slēptuve. Tur viss ir svaigs.
Jaunie māju saimnieki, kas to atrada, tur īpaši iekšā nav līduši. Mājai sācis tecēt jumts, jaunie īpašnieki gribēja to mainīt, uzkāpa bēniņos un uzdūrās lūkai. Es jau arī neko īpaši nemeklēju. Tas notika tā – man vajadzēja to māju nofotografēt grāmatai “Nāvi mānot”, kas ir pētījums par Sēlijas nacionāliem partizāniem Aknīstes, Biržu, Elkšņu, Gārsenes, Saukas, Susējas un Viesītes apkārtnē 1944.–1952. gadā un jau drīzumā sasniegs lasītāju. Fotografēju māju un satiku saimniekus. Viņi man saka: “Jā, slēpni atklājām…”
Ar māju iepriekšējo saimnieci gribēju runāt 2002. gadā, taču viņa man stāstīt neko nevēlējās, un viņai bija iemesls.
Simtprocentīgi jau nevar pateikt, ka tur slēpās tieši A. Blumbergs, bet viss uz to norāda. Par to, ka šī sieviete viņu nodeva, šaubu nav, un slēptuve atradās viņas mājās.
Pie otrā atklājuma nonācu, aizbraucot pie kādas sievietes, kura man apsolīja fotogrāfijas, jo viņas tēvs bija bijis iznīcinātājos. Sākām runāt. Viņa saka: es jums varu parādīt kaujinieka slēptuvi. Māja pamesta, bet arī viss ļoti labi saglabājies. 1945. gadā Ilūkstes apriņķa Susējā aktīvisti praktiski nevarēja degunu izbāzt – mežabrāļi šāva nost. Tāpēc J. Kaunackis bija ierīkojis sev mājās zem grīdas slēptuvi, kur vajadzības gadījumā palīst.”
