Medniekstāsts. Negaidīta tikšanās Pierīgā 1
“Es gāju mājās un smaidīju kā tāda trakā. Biju ļoti laimīga, ka man izdevās viņus ieraudzīt un nofotografēt. Līdz šim esmu notvērusi kadrā tikai stirnas un visu laiku sapņoju par iespēju iemūžināt kādu dzīvnieku ar lielākiem ragiem.”Klinta Ivanova
Klinta ir aizrautīga dabas fotogrāfe, kura ar savu Veimāras putnusuni Kvatro piedalās fazānu un ūdensputnu medībās. Ģimenē ir divi suņi – otrs ir dalmācietis, un pastaigas brīvā dabā ir ierasts ikdienas rituāls. Tas ļauj atveldzēt Rīgas steigas nogurdināto dvēseli un acis. “Tā kā man ļoti patīk fotografēt dzīvniekus un putnus, pat īsā pastaigā ņemu līdzi fotoaparātu un visu laiku skatos uz visām pusēm, sasprindzinu sānu redzi. Mans draugs Normunds saka, ja tā turpināsies, es drīz sākšu šķielēt, turklāt katra acs skatīsies uz citu pusi,” smejot stāsta Klinta. Taču, pateicoties šim ieradumam, viņai izdodas noķert vērtīgus un ļoti negaidītus kadrus.“
Tajā dienā devos uz tuvējo mežu īsā pastaigā. Mēs smejamies, ka dzīvojam Rīgā, bet visapkārt ir mežs. Šobrīd tur notiek tīrīšanas cirte. Tehnika, cilvēki. Ikdienā mūsu mežā cilvēki nav sevišķi bieži viesi. Neskaitot ogu un sēņu sezonu. Tad gan. Domāju, tieši tāpēc stirnas te vienmēr ir jutušās ļoti mierīgi un brīvi. Arī tajā dienā gaidīju parādāmies stirnas. Kādā momentā ar sānu redzi ievēroju kustību mežā. Nodomāju, tāda liela stirna un dibens nav diži balts. Nu labi, liela stirna… Kaut kas pelēks tur bija. Labi, ka turpināju iet tajā virzienā. Vienu suni atstāju draugam. Otru, mierīgāko, ņēmu līdzi. Drīz starp kokiem ieraudzīju gaišu plankumu. Kad pievilku kadru tuvāk, objektīvā ieraudzīju arī otru zēnu. Sapratu, ka man ir ļoti paveicies, jo tie bija dambrieži! Un kas par ragiem! Īsta fototrofeja. Mājās lidoju kā ar spārniem un visu laiku smaidīju par negaidīto veiksmi,” atceras Klinta.
Pēc viņas vārdiem, šie divi kungi ir manīti Pierīgas mežos nu jau trīs sezonas pēc kārtas. Iespējams, agrāk viņi izbēguši no kāda briežu dārza, bet tagad jau ir kļuvuši par savvaļas dzīvniekiem. Ja vēl kādas dambriežu dāmas viņiem pievienotos, vietējie mednieki ar laiku varētu cerēt uz skaistām dambriežu trofejām.
Vairāk lasiet žurnāla Medības maija numurā
