“Negaidiet no manis brīnumus!” Atklāta saruna ar PSKUS jauno vadītāju Rinaldu Muciņu 0
Rinalds Muciņš no 10. februāra sāks vadīt Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu (PSKUS). Kāpēc ilggadējs valsts pārvaldes ierēdnis ir nolēmis ieņemt šo amatu, un kādas izmaiņas līdz ar viņu ienāks otrā lielākajā valsts ārstniecības iestādē?
Jau ierasts, ka līdz ar jaunu valdību mainās arī Stradiņa slimnīcas vadītājs. Nav nekāds noslēpums, ka partijas vēlas iebīdīt savus cilvēkus lielo kapitālsabiedrību vadībā. Kā ir ar jums – vai jūs esat absolūti politiski neitrāls?
R. Muciņš: Es uzskatu, ka jā. Neesmu nevienā partijā un šo amatu ieguvu, piedaloties Veselības ministrijas rīkotajā konkursā, kur man bija vienpadsmit konkurenti.
Gandrīz gadu es vairs nestrādāju valsts pārvaldē, biju nodarbināts privātajā sektorā – uzņēmumā “Johnson&Johnson”. Tā ir lielākā medicīnas un farmācijas preču kompānija pasaulē, kuras produkcijas klāsts ir, sākot ar pamperiem un beidzot ar medikamentiem un dažādām medicīnas ierīcēm.
Vai universitātes slimnīcas vadītājam tagad neveidosies interešu konflikts?
“Johnson&Johnson” tiešā veidā medikamentus nepārdod, to dara lieltirgotavas, no kurām slimnīcas iepērk preces atbilstoši Publisko iepirkumu likumam. Tāpēc es šeit interešu konfliktu neredzu.
Valsts pārvaldē jūs esat rotēts no vienas iestādes uz otru – no Veselības ministrijas valsts sekretāra amata uz Valsts reģionālās attīstības aģentūru, pēc tam uz Vides un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra amatu… Vai tādēļ pametāt valsts pārvaldi, ka jums apnika šī sūtīšana pa “etapu” no vienas iestādes uz otru?
Šis nebija noteicošais iemesls. Ar to ir jārēķinās, ka valsts ierēdni var pārvietot tur, kur tas ir nepieciešams. Atrašanos valsts pārvaldē man lika pārdomāt tas, ka daudzi jautājumi tiek vairākkārt skatīti jeb “muļļāti” un pie katras nākamās valdības šis process sākas atkal no jauna, it kā pirms tam neviens par šiem jautājumiem nebūtu interesējies un izstrādājis risinājumus.
Katra jauna valdība nāk ar lozungu: mēs būsim tie, kas izdarīsim!
Bet daudzas lietas jau ir vairākkārt darītas iepriekš. Tieši šī mīņāšanās uz vietas visvairāk nogurdina pieredzējušus ierēdņus. Risinot vairākkārt vienu un to pašu jautājumu, tu neredzi sava darba augļus.
Strādājot veselības aprūpes sistēmā, es vismaz reizes septiņas astoņas uzsāku ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Pie kādas piektās sestās reizes tas jau sāka kļūt apnicīgi, un līdz galam apdrošināšana joprojām nav ieviesta, un vai vajag?
Strādājot VARAM, līdzīgs bija reģionālās reformas jautājums. Iepriekšējā valdība veidoja pašvaldību sadarbības teritorijas, jaunā valdība tās nosauca par reģionālo reformu. Runājot par Rīgas domes atlaišanu, mēs gatavojām likumu par domes atlaišanu, bet to nepieņēma. Tagad atkal esam atgriezušies pie tā paša likuma, kurš joprojām nav pieņemts.
Kas mainījies Stradiņa slimnīcā kopš tā laika, kad jūs, būdams valsts sekretāra amatā, bijāt kapitāldaļu uzraugs šajā ārstniecības iestādē?
Ir pagājuši pieci gadi, un tagad, kļūstot par šīs slimnīcas vadītāju, redzu, ka slimnīcas darbs ir kļuvis plānveidīgāks un vairāk vienots. Stradiņa slimnīcu vairs neapvij tādi skandāli, kā tas ir bijis iepriekš.
PSKUS administrācijā patlaban strādā 22 labi atalgotas personas. Veselības ministre Ilze Viņķele nereti uzsver, ka slimnīcu darbs esot jāefektizē. Vai nevajadzētu šo procesu sākt tieši ar administrācijas efektivizāciju?
Vienmēr var izskatīt iespēju samazināt iestādes administrāciju. Tomēr jāņem vērā, ka neviena sistēma nevar pastāvēt bez vadības. Tiesa, tai jābūt proporcionālai pret to personu daudzumu, ko tā pārvalda, bet vadība ir tā, kas nosaka iestādes galvenos mērķus un arī kontrolē šo sistēmu. Jāteic, ka bieži vien patiesā vēlme samazināt vadību ir virzīta uz to, lai izvairītos no kontroles, sak, es tad varēšu darīt, ko gribu un kā gribu!
Sākot strādāt, iepazīšos ar šo situāciju. Ja konstatēšu, ka vadības aparāts ir milzīgi uzblīdis, tad šo jautājumu risināsim.
PSKUS personāla vadības daļas vadītāja Undīne Bušmeistere aizvadītajā gadā informēja Saeimas deputātus, ka iestādē vakantas ir 309 vietas, no kurām lielākā daļa ir ārstniecībā. Kāds ir jūsu plāns, lai kaut daļēji šo stāvokli uzlabotu?
Darba samaksa un darba vide ir tā, kas piesaista speciālistus. Tāpēc tiek ieguldīts slimnīcas attīstībā, jaunā vidē un ēkās, kur mediķiem būs labi darba apstākļi. Šeit ir jāveido risinājumu komplekss, kas ir saistīts gan ar atalgojumu un tā taisnīgu piešķiršanu, gan arī ar radošu un interesantu darba vidi, kas dod izaugsmes iespējas. Stradiņa slimnīcai ir visi priekšnoteikumi, lai tā varētu veiksmīgi piesaistīt speciālistus.
Redzamākās no problēmām patlaban ir darba alga un speciālistu izdegšana.
OECD pētījumā, kas tika publiskots samērā nesen, ir uzskatāmi redzams, kā pēdējo desmit gadu laikā dramatiski samazinās gan medicīnas māsu, gan arī ārstu skaits.
Ja salīdzina Stradiņa slimnīcu ar Tartu universitātes slimnīcu, kas abas ir līdzvērtīgas, var konstatēt, ka mūsu slimnīca atalgojumam 2018. gadā tērēja 50 miljonus eiro, kamēr Tartu slimnīca – 131 miljonu eiro. Šī atšķirība pie aptuveni vienāda darbinieku skaita un salīdzināmām funkcijām, ko šīs slimnīcas veic, demonstrē attieksmi pret mediķiem.
Valsts kontrole (VK) patlaban PSKUS veic revīziju par atalgojumiem. VK pārstāve Inga Vārava Saeimas deputātiem sacīja, ka revīzija ir ieilgusi, jo atalgojuma sistēma ir tik sarežģīta un necaurspīdīga, ka grūti tajā orientēties pat revidentiem, nemaz nerunājot par mediķiem. Ko jūs darīsiet, lai to uzlabotu?
Veselības ministrija kopā ar Valsts kanceleju strādā, lai izveidotu jaunu atalgojuma sistēmu. Es negribētu skriet vilcienam pa priekšu un vēlos sagaidīt, kāds būs darba grupas rezultāts.
Novērtējot mediķu darbu Stradiņa slimnīcā, ir jāņem vērā tas ieguldījums, ko katrs konkrēts darbinieks dod slimnīcai un cik naudas iestāde nopelna par šo konkrēto speciālistu darbu. Slimnīca ir kapitālsabiedrība, no kuras valsts gaida peļņu vai vismaz darbību bez zaudējumiem, tāpēc būtu tikai loģiski, ka darbinieks algā saņemtu proporcionāli tam, cik daudz naudas viņš ienes slimnīcai un kādu rezultātu sniedz pacientam, veicot medicīniskās manipulācijas, izmeklējumus, ambulatorās pieņemšanas… Mediķu darba aktivitātes ir ļoti atšķirīgas.
Ir populāri speciālisti, pie kuriem pacienti stāv garā rindā, bet tajā pašā laikā ir tādi speciālisti, pie kuriem praktiski nav rindu. Skaidrs, ka viņu atalgojums būs atšķirīgs.
Sākot strādāt, es noteikti detalizēti iepazīšos ar atalgojuma sistēmu.
Zinu, ka Stradiņos atalgojuma sistēma ir viena no sarežģītākajām starp visām slimnīcām. Valdei būs jāmeklē veids, kā šo sistēmu veidot skaidrāku, saprotamāku un taisnīgāku. Lai darbinieki saprastu, kā atalgojuma sistēma sasaistās ar viņu darba rezultātu.
To ir solījuši arī visi iepriekšējie slimnīcu vadītāji, bet nevienam tas nav izdevies.
Es centīšos to izdarīt. Atalgojuma jautājums ir viens no jūtīgākajiem un arī visgrūtāk risināmais, jo skar katru personiski. Ikviens gaida, lai viņa atalgojums pieaug, nevis samazinās. Pastāv dažādas pieejas, kā šo jautājumu risināt. Teorētiski ir iespējams noņemt tiem, kas saņem vairāk, lai iedotu tiem, kas saņem mazāk, bet tad mēs nokļūsim riskantā situācijā, jo tad tie, kas saņem vairāk, var pateikt, ka viņi vairs nestrādās slimnīcā vai samazinās darba slodzi.
Mūsu publiskā veselības aprūpes sistēma zemā finansējuma dēļ ir samērā vāja. Kopumā valstī ambulatorie speciālisti sniedz ap sešiem miljoniem vizīšu, bet valsts paredz apmaksāt tikai trīsarpus miljonus vizīšu. Ārsti redz, ka viņiem paveras milzīgs darba tirgus privātajā sektorā ārpus slimnīcas, kur viņi par darbu saņems pilnu godam nopelnītu samaksu.
Ģimenes ārsti, kas strādā ārpus Rīgas, vaicā, kā iespējams Stradiņos tikt pie speciālistiem? Pacientiem tā esot neiespējamā misija pierakstīties vizītē pie ārsta. Vai jūs grasāties ieviest saprotamu sistēmu, lai ģimenes ārsti varētu redzēt operatīvo informāciju par iespējamiem vizīšu laikiem? Diemžēl šī informācija Nacionālā veselības dienesta mājaslapā internetā “Rindapiearsta.lv” netiek atjaunota katru dienu, tāpēc ātri noveco.
Stradiņa slimnīcai ir liels potenciāls, lai varētu vairāk pieņemt ambulatori. Pagaidām lielākie šķēršļi tam ir vēl nesakārtotā infrastruktūra un nepietiekamās valsts kvotas. Slimnīcā strādā labākie valsts mediķi, pēc kuriem ir liels pieprasījums, kas pārsniedz viņu fiziskās iespējas pieņemt visus pacientus. Pat ja viņi pieņemtu 24 stundas, pie šiem ārstiem tik un tā būtu rinda.
Tas nozīmē, ka ambulatorie pakalpojumi vairāk ir jāattīsta reģionos.
Mūsu valsts veselības aprūpes sistēma, kas pieļauj pacientiem brīvi izvēlēties ārstus, ir samērā unikāla – cilvēks jebkurā mūsu valsts nostūrī var nolemt, ka viņš dosies uz Stradiņa slimnīcu pie konkrēta speciālista, tāpēc ir ļoti grūti plānot konkrētu veselības aprūpes pakalpojumu apjomu. Tiesa, arī reģionos speciālistu trūkums ir ļoti izteikts.
Ja mums ir brīva speciālistu izvēle, tad ir grūti plānot slimnīcas apkalpes teritoriju, kāda pastāv daudzās citās valstīs, un potenciālo pacientu skaitu teritorijā. Piemēram, Zviedrijā tie cilvēki, kas dzīvo Skonē, kura atrodas valsts dienviddaļā, vispirms dodas pie ģimenes ārsta, ja nepieciešams – uz apgabala slimnīcu un tikai tad, ja tur nespēj tikt galā ar pacienta veselības problēmu, uz Stokholmas klīniku. Nav iespējams cilvēkam, kas dzīvo, piemēram, Gēteborgā, doties uz Karolinskas universitātes slimnīcu tikai tāpēc, ka pacients to vēlas.
Veidojot slimnīcu sadarbības teritorijas, būtu jāpanāk, lai universitātes slimnīcās nokļūtu tikai sarežģītākie gadījumi. Jābūt zināmiem kritērijiem, kā slimnieks var nokļūt pie universitātes nodaļas vadītāja vai pie profesora.
Pirms pāris gadiem PSKUS kardioķirurgs Pēteris Stradiņš intervijā sacīja: “Izvirzot prasību, ka slimnīcas vadītājam nav jābūt mediķim, esam iebraukuši otrā grāvī. Vadīt slimnīcu nozīmē vadīt slimnieku ārstēšanu un aprūpi. Saimnieciskie un visi pārējie jautājumi ir pakārtoti pacientam.” Vai tas, ka neesat ārsts, nebūs apgrūtinājums sadarboties ar augsti profesionālo un visai ambiciozo mediķu kolektīvu?
Slimnīca ir daudzšķautņains uzņēmums, kuru vada nevis viens cilvēks, bet valde, kurā ir personas ar dažādu kvalifikāciju. Tikai strādājot komandā, slimnīcu var ieraudzīt no visām pusēm. Valdes locekle Ilze Kreicberga ir ārste, Elita Buša ir finansiste, pats esmu jurists, un patlaban ir izsludināts konkurss uz vēl viena valdes locekļa vietu.
Interesanti, ka lēmumu par jūsu iecelšanu amatā pieņēma pašreizējā slimnīcas kapitāldaļu turētāja ministrijas valsts sekretāre Daina Mūrmane- Umbraško, kas bija jūsu vietniece tad, kad strādājāt par ministrijas valsts sekretāru. Tiesa, lēmums pieņemts pēc tam, kad jūs bija iztaujājusi žūrijas komisija, kas sastāvēja gan no ministrijas amatpersonām, gan arī no personām ārpus ministrijas. Vai nav tā, ka tas ir nospēlējis zināmu lomu jūsu ceļā uz universitātes slimnīcas vadītāja krēslu?
Latvija ir maza valsts, un bieži kaut kādā veidā viens otru pazīstam, un tas var radīt aizdomas par kādu interešu konfliktu. Valsts sekretāre gan žūrijas komisijā nepiedalījās. Tieši tāpēc, ka valdes priekšsēdētāja darbs ir izaicinošs un ļoti grūts, bet tajā pašā laikā interesants, nolēmu piedalīties konkursā.
Esmu teicis gan komisijai, gan Veselības ministrijai, ka nevajadzētu no manis gaidīt brīnumus, ka pēkšņi Stradiņa slimnīca varēs likvidēt pacientu rindas, varēs uzņemt visus pacientus slimnīcā utt.
Es centīšos panākt, lai slimnīca kļūst draudzīgāka pacientiem, lai tā mācās no kļūdām, ko pieļāvusi, uzklausa pacientu vajadzības un pilnveidojas, bet tā nespēs viena pati atrisināt visas problēmas.
Diemžēl nelielā valsts piešķirtā finansējuma dēļ liela daļa maksājumu paliek uz pacienta pleciem – ambulatorajā sektorā tā ir gandrīz puse no visiem ārstēšanās izdevumiem.
