Neesmu paipuisītis. Saruna ar dziedātāju Andri Ērgli 5
Andris Ērglis ir dziedātājs, kas iemieso visas estrādes mūziķa labākās īpašības – izskatu, kas liek straujāk pukstēt dāmu sirdīm, dabas dotu balss tembru, par kādu daudzi dziedoņi tikai sapņo, līdzās tam ir spēja iejusties gan liriskajā “Ripoja akmens”, gan skarbajā “Dzimtā valoda”. Reizē atbruņojošs smaids, ko no skatuves uzreiz varētu transportēt uz spoža žurnāla vāka. “Ceļš uz to nav bijis viegls, tomēr nekad neesmu izlicies par to, kas neesmu, un cilvēki to novērtē,” par sevi teic dziedātājs. Iespaids, ka viņa radošās aktivitātes mazliet pieklusušas, gan ir mānīgs – top jaunas dziesmas un ieraksti, dziedātāja kalendārs aizpildīts tālu uz priekšu. 15. jūlijā Andris Ērglis kopā ar pazīstamiem dziedātājiem un mūziķiem kāps uz skatuves Kuldīgas svētku īpašajā koncertprogrammā “Par puķi, tevi un mani”, lai skaistā vasaras vakarā izdziedātu gan mazliet piemirstas, gan labi zināmas Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Ulda Stabulnieka, Zigmara Liepiņa, Jāņa Lūsēna un citu komponistu dziesmas par ziediem un ziedēšanu.
Lietainā pirmdienas rītā Rīgas kinostudijas mēģinājumu telpā kūp kafija, “Mirage Jazz Orchestra” mūziķi Jura Vaivoda vadībā izmēģina dziesmu taktis un pazīstami dziedātāji salīdzina dziesmu notis. Andris mērojis tālo ceļu no Liepājas un smejas, ka viņa, liepājnieka, dzīve pēdējos gados pavadīta pie stūres. Simtiem kilometru mēroti līdz galvaspilsētai, tāpat mācību gada laikā prasīgo skolotāju gaida sitaminstrumentu audzēkņi mūzikas skolās Kuldīgā un Aizputē. “Mans motorizētais bērītis ir uzticams un nav iemesla sūdzēties,” šādu dzīves ritmu par nu jau pierastu lietu dēvē dziedātājs. “Liepāja ir un paliek manas mājas. Protams, ir agrāk jāceļas, jābrauc, bet no tā arī savs labums – garajā ceļā pamostos gan pats, gan balss!”
Šobrīd radies iespaids, ka Andris Ērglis pagājis malā no skaļiem notikumiem – pirms trim gadiem vērienīgi nosvinēts viņa 30. jubilejas koncerts, bez viņa nav iedomājamas “Producentu apvienības 7” rudeņu un pavasaru populārās koncertprogrammas. Vai dziedātājs, par kritiski dēvētajā 33 gadu vecumā ir ko mainījis un šobrīd, iespējams, vairāk pievērsies ģimenes dzīvei un pedagoģijai? “Šobrīd man šķiet, šis ir vislabākais laiks un vecums, kāds man jebkad bijis,” pasmaida dziedātājs. “Ir zināma dzīves pieredze un arī fiziskā forma ir laba. Katrā ziņā es noteikti negribētu atgriezties tajā it kā bezrūpīgajā posmā ap 20 gadu vecumu. Es neskumstu pēc tā laika “panākumiem” – tas pats jaunais vilnis bija labs, bet nu tas ir pagājis un mēs to vairs nevaram saukt pa savu. Jā, katrs mirklis, kas tev iedevis “Fortūnu”, ir skaists, bet reizē ir ne tik skaistie mirkļi, kas nāk, lai tevi mācītu. Ir jāprot no visiem paņemt līdzi svarīgāko.”
Mānīgo pieklusuma iespaidu raisot dziedātāja vairīšanās no medijiem. “Tā ir nelāga mūsdienu nodeva – tu esi aktuāls tikai tad, ja tevi intervē kāds žurnāls vai tu parādies kādā dzeltenās preses slejā. Neesmu tendēts uz personīgu publicitāti, tāpēc nevēlos piedalīties katrā cukura pakas prezentācijā kā “slavenība”. Tā ir vieglā slava. Mans ceļš uz to, kas esmu, kopš bērnības nav bijis viegls. Man gribētos, lai lielāka nozīme būtu tam, ko es daru mūzikā. Protams, arī tad tu esi atkarīgs no tā, cik tevi skandina raidstacijās – ja tevis tur nav, tevi aizmirst. Tomēr nekad neesmu bijis tāds cilvēks, kas kaut kādiem mākslīgiem līdzekļiem, piemēram, pārspīlētu reklāmu, liks publikai sevi mīlēt. Priecājos, ka man ir mani uzticamie fani, kurus ar pārsteigumu sazīmēju turpat katrā koncertā. Nekad neesmu izlicies pa to, kas neesmu. Arī tas smaidīgais puisis žaketītē ir kaut kāda daļa no manis, lai gan dzīvē varbūt nemaz tāds paipuisītis neesmu. Man vienmēr ārkārtīgi paticis komēdiju žanrs – lai pateiktu ko smieklīgu, ir jābūt pamatīgam gudriniekam. Man gribētos domāt, ka vienmēr esmu spējis pasmaidīt par sevi. Tas nav bijis viegli – jaunībā nevarēju piecus vārdus pateikt, nebaidoties, ka kāds kaut ko kritizēs. Vienā mirklī sapratu, ka ir jābūt tam, kas esi, neizpatīkot visiem, un cilvēki novērtēs tevi kā personību.”
Šobrīd Andra kalendārā brīvu nedēļas nogaļu nav. Ierakstu studijā top Jāņa Lūsēna jaunu, ziemīgu mīlas dziesmu albums, kuru Andris iedziedās kopā ar Anniju Putiņu. “Ir jau mazliet dīvaini, kad ārā ir silts, spīd saule, bet tev jādzied par mīlestību Ziemassvētku noskaņās. Tomēr mani vienmēr ir saistījusi Jāņa Lūsēna mūzika, viņa pieeja tekstam, melodijai,” priecājas dziedātājs. Nedēļas nogale Andrim paies Kuldīgā – gan piektdien, piedaloties koncertā “Par puķi, tevi un mani”, gan sestdien, uzstājoties Ulda Marhilēviča un kora “Rāte” koncertprogrammā. Savukārt jau pavisam drīz pie klausītājiem nonāks jauna dziesma – kopā ar Antru Stafecku iedziedātā un komponista Jāņa Strazda, ilggadējā Andra Ērgļa muzikālā kompanjona, sarakstītā dziesma “Laiks” ar Liepājas dziesminieces Maijas Kalniņas vārdiem. “Būs arī videoklips, lai ir ne tikai prieks ausij, bet var arī lietainās dienās paskatīties,” atklāj Andris. Un tad jau sākas gatavošanas “Muzikālās apvienības 7” rudens dziesmu koncertturnejai. “Šajā projektā ir tikai divi solisti, kas vairāku gadu laikā nemainās – Dainis Skutelis un es. Protams, esmu pateicīgs un gandarīts, ka producents jūt, ka esam vajadzīgi, un publikas mīlestība to tikai apliecina. Man patīk programmas, kurās koncerttūres laikā koncertu pēc koncertu varu iejusties dziesmās līdz kaulam, tomēr arī tās, kuras izskan tikai vienā koncertā, ir interesantas, jo neļauj ieslīgt rutīnā.”
Laikā, kad mūzikas galvenie patērētāji arvien vairāk ir tīņi, Andri Ērgli pierasts saistīt ar mūzikas žanru, ko pie mums dēvē par estrādes mūziku. Nav noslēpums, to lielākoties novērtē publika, kam divdesmit gadu vecumposms jau aiz muguras. Dziedātājs nepiekrīt: “Kad kļuvu pazīstams – 24 gadu vecumā notika mans pirmais vērā ņemamais koncerts Ķīpsalā – biju pārsteigts, ka publika bija tik dažāda – no maziem bērniem līdz vecmāmiņām. Nekad neesmu kaunējies par to, tieši pretēji – esmu priecīgs, ka zāles ir pilnas, un šajos laikos tas ir retums. Jāsaka godīgi – vidusmēra latvieša ienākumi ir samērā niecīgi – mums ir bagātie un nabagie, vidusslāņa tikpat kā nav. Ne katram ir iespējams atnākt uz koncertu kopā ar ģimeni. Nesen saņēmu pateicības vēstuli, kuru ar roku bija rakstījusi 18 gadus veca meitene. Ir fantastiska sajūta, ja ar savām dziesmām, ar to, ko dari uz skatuves, un varbūt savu personību vari aizraut arī jaunus cilvēkus!”
Jaunā paaudze aug arī Andra un viņa sievas Kristīnes ģimenē – meita Estere (11) un dēls Valters (7) mācās mūzikas skolā: meita spēlē klarneti, bet dēls šobrīd iet tēva pēdās, apgūstot sitaminstrumentus tēta vadībā. “Mūzika bieži daudziem šķiet tāda viegla lieta, kas tad tur – uzkāp, padziedi, bet tajā ir viss – no matemātikas līdz emocijām. Laikam jau esmu stingrais tētis, varbūt tāpēc, ka arī mana mamma bija stingra, bērnībā lietām vienmēr bija jābūt kārtībā. Bērniem mācu nedarīt otram to, ko nevēlies, lai dara tev. Esmu pret agresiju – nekad neesmu varējis to ieredzēt. Lauku ballēs, ja kādam gadījās sakauties, vienmēr gāju prom. Protams, ja nāktos aizstāvēt savu zemi, tas ir cits jautājums. Esmu patriots, vienmēr pēc ilgākas prombūtnes velk atpakaļ uz Latviju. Atceros, kā bērnībā gaidīju tēvu no barikādēm, un šī sajūta spēcīgi iespiedusies atmiņā.”
Varbūt ar pašlaik uzkrāto pieredzi un atziņām būtu īstais laiks soloalbumam – iepriekšējais “Caur rozā brillēm” iznāca pasen, 2009. gadā. Andris nepiekrīt, sakot: “Disku ierakstīšanas laiks ir pagājis. To mūsdienās, kad visapkārt tiek “straumēts” un lejupielādēts, var darīt tikai savam priekam, ielikt to disku plauktiņā ar padarīta darba sajūtu un uzsist sev uz pleca. Šobrīd esmu gandarīts par ierakstiem, kuros mani aicina piedalīties. Brīnišķīgs ir pagājušajā rudenī ierakstītais albums “Lins” ar lielisku Jāņa Strazda mūziku un Jāņa Petera vārdiem. Žēl, ka mūzikas ierakstu gada balvā tam nevarēja atrast atbilstošu žanru, taču daudzi ir atzinuši – tās ir dziesmas, kurām vajadzētu skanēt simtgades dziesmu svētkos. Ceru, ka šo sadzirdēs – mans mazais sapnis ir kādu no šīm dziesmām nodziedāt kopā ar lielo kopkori.”
Tikmēr jau šajā piektdienā Andris dziedās Kuldīgas svētku lielkoncertā “Par puķi, tevi un mani”, kur skaistākās Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Ulda Stabulnieka, Edmunda Goldšteina, Gunāra Freidenfelda, Zigmara Liepiņa, Jāņa Lūsēna, Borisa Rezņika un citu komponistu dziesmas par ziediem un ziedēšanu burvīgā vasaras vakara koncertā izdziedās un izspēlēs arī Ieva Sutugova, Normunds Rutulis, Ieva Kerēvica, Kristīne Prauliņa, Dainis Skutelis, Andris Daņiļenko, Beāte Zviedre, kā arī “Mirage Jazz Orchestra”, stīgu grupa “Rumbas kvartets” un vokālā grupa “Karameles”. “Esmu mazliet uztraucies, jo lielākā daļa dziesmu man bija vai nu sen dzirdētas, vai arī pilnīgi nedzirdētas. Tomēr šāds satraukums ir skatuves mākslinieka ikdiena. Galvenais, lai ir mijiedarbība ar klausītājiem – tā sajūta, kad izdodas panākt, ka elpojam vienā ritmā, ir iemesls, kādēļ esmu uz skatuves.”
