VVC aicinājums runāt valsts valodā adresēts ne tik daudz krieviem, kā pašiem latviešiem 27
Tas, ka Valsts valodas centra (VVC) nesen izplatītais aicinājums lietot valsts valodu darbavietās izraisīs kārtējos nepamatotos Krievijas propagandas uzbrukumus, bija paredzams un neizbrīna. Jo šī kaimiņvalsts propaganda izmanto jebkuru ieganstu, lai baltu sauktu par melnu un otrādi un musinātu “viņiem nevajag, lai mēs zinām latviešu valodu, bet vajag, lai zinām savu vietu” (skat., piemēram, publicista un diplomāta M. Demurina 23. janvāra publikāciju Krievijas tautiešu atbalsta fonda mājaslapā www.pravfond.ru). Taču neizpratni raisa tas, ka arī dažs pašmāju politiķis VVC aicinājumu ir pārpratis, piemēram, pirmdien, 26. janvārī, “LA” publicētajā intervijā “Vienotības” ģenerālsekretārs Artis Kampars kā “nacionālā radikālisma” piemēru min tieši šo aicinājumu un pauž: “Valsts valodas centrs mēģina piespiest, lai cilvēki, kuriem latviešu valoda nav dzimtā, ikdienā runā latviski arī ģimenē vai darba vietā. Tas ir neveiksmīgs paziņojums, iespējams, izņemts no konteksta, bet Krievijas propaganda to var ļoti labi izmantot.”
Taču VVC 16. janvāra paziņojumā nekā tāda nav – par ģimeni tajā nav bilsts ne vārda, bet izskaidrotas valsts valodas pamatnostādnes. A. Kampars VVC aicinājumā ir izlasījis to, kā tur nebūt nav, vai arī nav lasījis to vispār, bet tikai pamanījis Krievijas masu saziņas līdzekļos sacelto kņadu par to.
“Ja cilvēks grib pārprast, tad viņš pārprot,” saka Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš, stāstot par citu gadījumu – viņš ir saņēmis kāda uzņēmēja vēstuli ar pārmetumiem “jūs tur slikti darījāt”, taču pēc vēstules satura ir skaidrs, ka uzņēmējs nav lasījis materiālu. Jā, valsts un pašvaldību darbiniekiem ir jārunā valsts valodā, un tas attiecas uz situāciju, kad viņi apmeklētāja klātbūtnē risina viņa problēmas. Cita lieta, ja viņi kabinetos sarunājas par savām privātām darīšanām.
M. Baltiņš uzsver: vienmēr ir bijis skaidrs, ka Valsts valodas likums neattiecas un nevar attiekties uz privāto saziņu. Taču ir daļa cilvēku, kuri nav lasījuši ne likumu, ne VVC aicinājumu, un savas emocijas uzkurina tikai citu sacītā vai rakstītā iespaidā, bet pats ļaunākais, ka ir cilvēki, kuri grib pārprast.
“Ir valsts nostādnes, kuras ir definētas likumos, un mēs neko vairāk kā esošo nostādņu īstenošanu labas prakses līmenī arī ne no viena negaidām,” uzsver direktors. VVC turpinās pārbaudīt to, ko līdz šim, – vai valsts valodu lieto amatpersonas, pildot profesionālos pienākumus; vai veikalos preču marķējums ir valsts valodā utt.
Stāstot, kāpēc tapa 16. janvārī publiskotais aicinājums, VVC valodas kontroles reģionālās nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna piemin, ka vairākkārt saņemti gan cilvēku iesniegumi, gan telefonzvani par to, ka iestāžu darbinieki savā starpā sarunājas svešvalodā, un jautājumi, kāpēc tas netiek risināts.
“Nav tādu normatīvo regulējumu, kurā tiktu pateikts, ka tā nedrīkst, tāpēc mēs nācām klajā ar šo aicinājumu uz sapratni, vedinot cilvēkus aizdomāties, kas ir valsts valoda, un padomāt par ētiskām lietām un to, kā izturamies pret sabiedrības locekļiem mums blakus,” teic S. Pāvulēna.
M. Baltiņš uzsver, ka aicinājums adresēts ne tik daudz mazākumtautību cilvēkiem, bet gan valstsnācijas pārstāvjiem, kuri ne vienmēr iedomājas par to, ko liecina viņu stāja un valoda valsts valodas politikas nostādņu kontekstā. Jo arvien mudinām cittautiešus apgūt valsts valodu, un daudzi to arī labā līmenī prot, taču tajā pašā laikā neradām viņiem iespēju sadzīvē runāt latviski. Piemēram, divi vilcienu konduktori sarunājas latviski, taču, kad pienāk trešais, abi pāriet uz krievu valodu. Kaut arī kolēģis ar pasažieriem ļoti veikli sarunājas valsts valodā.
Kā ir citur?
Nesen kolēģis stāstīja, ka, ceļojot Īrijā, pamanījis, ka tur ēdināšanas uzņēmumos klientus apkalpo daudzi izceļotāji no Latvijas, un puisim, kuram uz vārda kartītes rakstīts “Janis”, viņš savu pasūtījumu izteicis latviski. Viesmīlis arī to sapratis un pieņēmis, taču klientam rēķina summu nosaucis angliski, jo ievēro noteikumu, ka tā jādara, lai izslēgtu pārpratumus.
Valodas kontroles Rīgas reģiona nodaļas vadītājs Viesturs Razumovskis stāsta, ka viens viņa radinieks devies uz ASV un tagad strādā uz kruīza kuģa par viesmīli: “Tur ir ļoti kosmopolītiska un internacionāla sabiedrība, lielākoties indieši, indonēzieši, meksikāņi u. c. Darba aprakstā visiem teikts, ka jārunā angļu valodā: lai klientam nerastos doma, ka par viņu nesaprotamā valodā kaut ko saka otram viesmīlim, ka viņu aprunā u.tml.”
Paveiktais un ieceres
Kādi ir centra darbinieku vērojumi par sabiedrības attieksmi pret valsts valodu, salīdzinot divu pēdējo gadu darba rezultātus?
Sūdzību ir kļuvis mazāk, saka S. Pāvulēna. Visvairāk to bijis pēc 2012. gada referenduma, bet tad skaits arvien rucis. Mazāk ir arī pie administratīvās atbildības saukto personu. Jo centra vecākie inspektori nodarbojas ar konsultēšanu, skaidrošanu, un maznozīmīgāka pārkāpuma gadījumos (piemēram, atsevišķām precēm nav marķējuma, publiskajā informācijā trūkst kādas garumzīmes) tiek dots laiks tā novēršanai nesodot.
“Stāvoklis valsts valodas lietojumā ir uzlabojies,” vērtē S. Pāvulēna. “Ir nomainījušās paaudzes, un jaunieši, beidzot izglītības iestādes, prot valsts valodu.” Viņa piebilst, ka bieži vien pārbaudot sūdzībās minētais par valsts valodas nelietošanu neapstiprinās, jo vecākā inspektora klātbūtnē darbinieki runā valsts valodā. Taču iespējams, ka citā situācijā valodu nelieto nevis tāpēc, ka to nezina, bet tāpēc, ka nevēlas to darīt.
Taču satraucoša problēma ir tā, ka pilsētās, kurās valda krievu valodas pašpietiekamība, skolotāji nelieto valsts valodu. Lai konstatētu patieso ainu izglītības iestādēs valstī kopumā, centrs iecerējis šogad pārbaudīt lielāko daļu skolu.
AICINĀJUMS
Aicinājums runāt latviski darbavietās
Valsts valodas centrs ir saņēmis vairākus iesniegumus par to, ka darbavietās, kur amata un profesionālos pienākumus darbinieki veic citu personu klātbūtnē, piemēram, veikalos, sabiedriskajā transportā, birojos vai iestādēs, savstarpējā saziņā darbinieki izmanto svešvalodu, visbiežāk – krievu valodu. Vienlaikus ir saņemti jautājumi par to, kāpēc amatpersonas plašsaziņas līdzekļos intervijas sniedz svešvalodās.
Viens no Valsts valodas likuma mērķiem ir latviešu valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība. Vienlaikus Valsts valodas likums noteic, ka likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā. Tā kā darbinieku savstarpējā saziņa svešvalodā ir dzirdama citiem pasažieriem, veikalu, biroju, iestāžu apmeklētājiem, nevar uzskatīt, ka šī ir neoficiālā saziņa. Līdz ar to nav pieļaujams, ka darbinieki, veicot amata un profesionālos pienākumus, savā starpā sarunājas svešvalodā.
Valsts valodas centra ieskatā, valsts amatpersonām, sniedzot intervijas plašsaziņas līdzekļos, it īpaši, ja tie reģistrēti Latvijas Republikā, būtu jālieto vienīgi latviešu valoda, tādējādi izrādot cieņu pret Latvijas valsti un tās valsts valodu.
Šis gads mūsu valstij ir ļoti nozīmīgs, jo Latvija veic Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts pienākumus. Latviešu valoda ir ne tikai valsts valoda Latvijas Republikā, bet arī viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, tādēļ aicinām ikvienu cienīt mūsu valsti un valodu, pildot šo godpilno uzdevumu.
Neaizmirsīsim, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas pastāvēšana un attīstība, savukārt latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par tās statusa apdraudējumu. Tāpēc aicinām ikvienu darba devēju pārrunāt ar darbiniekiem valsts valodas lietojuma nozīmīgumu, veicot profesionālos pienākumus, kā arī visas amatpersonas lietot valsts valodu, sniedzot intervijas plašsaziņas līdzekļos.
Sarmīte Pāvulēna, Valsts valodas centra valodas kontroles reģionālās nodaļas vadītāja
Uzziņa
VVC 2014. gada veikums skaitļos
* Par Valsts valodas likuma prasību ievērošanu kopumā ir veiktas 5100 valsts valodas lietojuma pārbaudes.
* Par administratīvajiem pārkāpumiem ir uzsākta 2231 lietvedība.
* Saņemtas 980 sūdzības. Pie administratīvās atbildības sauktas 769 personas, tajā skaitā:
1) 423 par valsts valodas nelietošanu profesionālo pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā,
2) 231 par preču realizēšanu, nenodrošinot preču marķējumā tulkojumu valsts valodā,
3) 51 par uzrakstu, izkārtņu, paziņojumu vai citu ziņojumu nesniegšanu valsts valodā.
* Salīdzinājumam – 2013. gadā saņemtas 1194 sūdzības, pie administratīvās atbildības sauktas 1127 personas.