Mūsdienās tā dēvētais kultūras tirgus arvien vairāk liek atpazīt katra teātra specifisko publiku. Arī Rīgas Krievu teātrī publika atšķiras kaut vai no tā paša JRT skatītāja. Jums ir svarīga tāda publikas identificēšana? 5
Jau daudzus gadus spēlēju publikai, kas mani nepazīst un kas arī man ir pilnīgi sveša. Jaunā Rīgas teātra viesizrādēs lielākoties satiekamies ar nepazīstamu mentalitāti. Protams, festivālu publika atšķiras no regulārā teātra apmeklētāja. Man tomēr šķiet, ka Rīgas Krievu un Jaunā Rīgas teātra publikas īpaši neatšķiras. Domāju, vismaz puse skatītāju Rīgas Krievu teātrī ir latvieši, arī uz Jauno Rīgas teātri nāk skatītāji, kas runā citās valodās.
Vai aktierim atšķiras pieeja izrāžu veidošanai Latvijā un Vācijā?
Es priecājos par katru iespēju strādāt repertuāra teātrī. Šobrīd Eiropā, piemēram, Francijā, teātru nami bieži kļūst par spēles laukumu dažādiem projektiem, un tā faktiski ir nemanāma un lēna teātra nāve. Pāriet uz tāda veida teātriem Latvijā būtu tas pats, kas nogriezt puķes un ielikt vāzē – kādu laiku izskatīsies skaisti, bet nekas jauns tur neaugs. Teātrī ir vajadzīgi savi baciļi, sava mikroflora, savi radošie principi un tradīcijas, bez kā tas nespēj dzīvot ilgtermiņā. Ļoti labi, ka Rīgas Krievu teātrī darbojas visas paaudzes. Ļoti cerīga ir jaunā paaudze – atvērta un ieinteresēta. Ir patīkami strādāt, jo nav kaut kādas augstprātības vai nepamatotas iedomības, kas vienam otram jaunajam māksliniekam uznāk krīzes brīdī. Manas paaudzes aktieri Rīgas Krievu teātrī man nav sveši – te strādā vairāki kādreizējie dienesta biedri, ar kuriem kopā savulaik dienējām Baltijas kara apgabalā – Dmitrijs Palēss (lords Kornvels), Igors Čerņavskis.
Kas ir atslēga, kura ļauj klasikas milzim Šekspīram uzrunāt mūsdienu skatītāju?
Galu galā Šekspīrs savā laikā nebija nedz liels, nedz epohāls vai klasisks, bet tāds kā, piemēram, mūsu Māra Zālīte. Tomēr viņš savos darbos ielicis tik daudz viedu un labu lietu, ka tie izdzīvojuši līdz mūsdienām, un vēl arvien ir interesanti tos spēlēt. Līdzko sāksi domāt, ārprāts, es spēlēju Šekspīra slavenajā lugā, – cauri būs. Mani vairāk interesē teātris, kas balstās emocijās. Un kas teica, ka “Karalis Līrs” ir traģēdija? Man tā ir komēdija, jo komēdija taču ir traģēdija, kas nenotiek ar tevi, bet ar kādu citu. Komiskas ainas ir nepieciešamas kā svaiga gaisa malks pirms ieniršanas traģiskā lugas atrisinājumā. Trakais karalis sastrādā lielas muļķības un pats beigās kļūst par muļķi. Smieklīgi taču!
Izrādē jūtama režisora Kairiša operas formas iestudējumu pieredze. Savukārt brīžiem ainas, piemēram, klusumā slīdošais katafalks izrādes sākumā un beigās, atgādina šausmu kino. Kāda loma šeit ir klasiskam teātrim kā izteiksmes formai? Kādu redzat teātra misiju?
Mani teātrī interesē personisks, emocionāls pārdzīvojums. Trīs galvenās lietas – drusku smieties, drusku paraudāt un būt ar kaut ko pārsteigtam. Tā īsti neesmu konceptuālā teātra piekritējs. Ne velti ir divas teātra maskas kopā – smaidoša un raudoša, bet drūmi domājošas taču tur nav! Pārdozēts konceptuālisms kļūst pats sev par žņaugu. Iespējams, Latvijas teātri ar it kā konservatīvu ceļa meklējumu Vācijā skaitītos vecmodīgi, bet, bieži vien šķiet, ka vācu režisori vēl līdz šim atklājumam nav nonākuši. Domāju, ka Latvijas teātris bieži vien ir aktuālāks un mūsdienīgāks par dekonstruktīvo un konceptuālo vācu teātri. Tomēr visiem teātra attīstības lokiem ir jāiziet cauri – esmu pietiekami ilgi bijis teātrī, lai saprastu, ka cikliski teātris atgriežas pie tā iepriekšējā, varbūt ikreiz jaunā līmenī.
Vai sagaidīsim jūs Rīgā kādā jaunā izrādē?
Aktierim runāt par iecerēm ir diezgan muļķīgi, jo viņš ir atkarīgākais cilvēks teātrī. Viņš spēlē lomu, ko piešķir, velk mugurā to, ko viņam dod, dara to, ko režisors liek, un saņem tik, cik direktors nosaka. Vispār jūtu, ka sāku nobriest režisora darbam. Varētu iestudēt, piemēram, Annas Brigaderes “Sprīdīti”.
