Gundars Āboliņš: Sāku nobriest režisora darbam 5
Pēc divām Minhenes kamerteātra štatā nospēlētajām sezonām Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī režisora Viestura Kairiša iestudētajā Viljama Šekspīra lugā “Karalis Līrs” negaidīti debitējis kādreizējais Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš.
Mūsu saruna pirmizrādes noskaņā izvēršas par dažādām teātra pasaulēm un to, ko mūsdienās spēj sniegt teātra māksla. Dramaturģijas granda Šekspīra traģēdijā Gundars Āboliņš spēlē Līra traģiskā līdzinieka Glostera lomu – abi akli uzticas pašu melīgajiem bērniem un pēcāk cieš no pašu rīcības sekām.
Vai varam runāt par Gundara Āboliņa atgriešanos Latvijas teātrī?
Gundars Āboliņš: Nē, šī nav atgriešanās tādā nozīmē, ka īsti nemaz neesmu aizbraucis. Vienkārši šobrīd esmu citur, citā teātrī, citā valstī – jūnija sākumā būs pagājuši divi gadi kopš esmu prom. Man tur ir darba līgums un dzīvesvieta. Tomēr telpa mūsdienās ir viegli šķērsojama, un nav arī tā, ka es būtu kaut kur Austrālijā, ieslodzījumā. Tas, ka šobrīd esmu tur, ir neplānots, Viņa Augstības piespēlēts gadījums, un es, protams, nelaidu garām šo iespēju. Tomēr Jaunais Rīgas teātris ir un paliek mans teātris, joprojām atgriežos tur ar lielāko prieku.
Ar kādu profesionālo bagāžu esat aprīkots šobrīd, pēc divām sezonām Minhenē? Tur jūsu lomu grafiks visnotaļ intensīvs, turklāt izrādes plašā tēmu amplitūdā no Čehova līdz Kamī, līdzās viņiem – arī mūsdienu autori.
Teātrī ceļoju ar savu rokas bagāžu, bet pārējais ir mana pieredze. Tā kā profesionālajā darbā pārtraukuma nav bijis, cenšos kaut kādā veidā sevi profesionālā ziņā visu laiku turēt formā. Arī tur, Vācijā, tāpat kā pie mums, teātris ir dzīvs organisms ar savām krīzes situācijām, sarežģījumiem, veiksmēm, augšupeju un apmulsumu. Šobrīd radās situācija, kad bija jānāk palīgā Rīgas Krievu teātrim un režisoram Viesturam Kairišam. Tas sakrita ar to, ka varēju to darīt, jo man šajā periodā ir tikai ejošās repertuāra izrādes, bet mēģinājumi jaunajām atsāksies septembrī.
Kas lika nosvērties par labu “negaidītai debijai” Rīgas Krievu teātrī – režisors Viesturs Kairišs, ar kuru jau esat sadarbojies, klasiķis Šekspīrs vai varbūt iespēja atkal spēlēt Latvijā?
Kopā ar Viesturu esam strādājuši, Berlīnes Komiskajā operā pirms četriem gadiem iestudējot Bendžamina Britena operu “Sapnis vasaras naktī”. Iznāk, ka šis ir jau mūsu otrais Šekspīrs. Viesturs ir savdabīgs režisors, kuram vienmēr ir savs skatījums uz lietām. Viņš ieklausās manī un es – viņā. Trīsarpus nedēļas pirms pirmizrādes Rīgā nāca viņa aicinājums, vai es varētu uzņemties šo lomu. Iznāca kaut kas starp “ielēkšanu” un lomas sagatavošanu. Varu teikt tikai to, ka būtu piekritis arī tad, ja joprojām būtu Jaunā Rīgas teātra štata aktieris.
Vienudien Čehovs vācu valodā, nākamajā – Šekspīrs krieviski Borisa Pasternaka tulkojumā Latvijā. Var tikai apbrīnot jūsu profesionālo kapacitāti.
Valodas ir jāzina. Nekad mūžā neesmu nožēlojis, ka zinu vēl kādu citu valodu bez savas dzimtās. Nezinu, vai Borisa Pasternaka tulkojums ir tas absolūtais lielums, kuru izvēlēties no man zināmajiem, es būtu izskatījis arī citus variantus no tiem pieciem sešiem, kas pieejami. Tomēr izrāde ir vairāk vizuāla nekā tekstuāla.
Kādēļ jums šķita interesanta tieši Glostera, savā ziņā karaļa Līra līdzinieka loma?
Ja man visas lomas no “Karaļa Līra” noliktu priekšā kā ēdienkarti, tad es būtu izvēlējies tieši šo, jo šī loma aktierim manā vecumā un situācijā varētu šķist visiekārojamākā. Nav gluži tā, ka es iepriekš būtu kaut kā īpaši noskatījis šo lomu, tomēr pasaules dramaturģijas klasikā ir ne viena vien loma, par kuru nodomā – jā, šī būtu man piemērota. Karaļa Līra lomai, domāju, vēl neesmu nobriedis vai, kā saka, ienācies. Patiesībā pasaules dramaturģijā tādu mana vecuma un pieredzes aktieriem piemērotu lomu nav nemaz tik daudz.
