Neesmu diriģente pāri citiem. Intervija ar ārsti Inesi Kokari 0
Rehabilitācija vienmēr ir komandas darbs, tur nav viena visuvarošā. Katrs diriģē savā jomā, ko pārzina vislabāk. Stradiņa slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītājai Inesei Kokarei tā ir senā ķīniešu dziedniecības māksla akupunktūra.
– Par fizikālo medicīnu reizēm domājam tā – kad nopietnā ārstniecība savu paveikusi, tāds mazāk svarīgs, papildu palīgs ir fizikālās procedūras.
– Tā ir ļoti, ļoti sena ārstēšanas nozare. Senatnē bija trīs virzieni, kā cilvēki mēģināja uzlabot savu veselību. Izmantoja, piemēram, sildīšanu saules gaismā, brūču dziedināšanu, ievainojumam ļaujot apsauļoties, sasildītu akmeņu likšanu pie sāpošām ķermeņa vietām. Sāpju remdēšanai lika lietā pat elektriskos zušus, to izraisītos impulsus. Māli, dūņas, sāļš ūdens, siltums un aukstums – visu, ko daba varēja sniegt, cilvēki ieraudzīja kā noderīgu, novērtēja un prata lietot. Tie ir fizikālās medicīnas pirmsākumi, tā aizsākās ar empīriski gūtu pieredzi, kā dažādi dabas faktori spēj palīdzēt atveseļoties, uzlabot pašsajūtu.
Otrs virziens bija vāšu tīrīšana, karbunkulu, sastrutojumu atvēršana, no kā laika gaitā attīstījās ķirurģija, trešais – augu izmantošana dziedniecībā, kas ir mūsdienu farmakoloģijas aizsākums.
Diemžēl modernais cilvēks kļūst nīkulīgāks – ievelkamies savos kabinetos, diena pēc dienas paiet pie datora… Liedzam sev atrašanos svaigā gaisā, fizisku slodzi, nepalutinām sevi, kad varētu atpūsties tīkamos apstākļos un bezrūpīgi… Taču ķermenis mums dots visam mūžam, ir svarīgi, kā pret to izturamies jau kopš mazām dienām.
Slimība rodas tad, kad nespējam pielāgoties apkārtējās vides izmaiņām, kas mūs neglābjami ietekmē. Fizikālā medicīna, izmantojot daudzus dabas faktorus, palīdz ķermeni norūdīt, profilaktiski stiprināt.
Jo vairāk radinām to pie dažādiem apstākļiem jau kopš mazotnes, iemācāmies pielāgoties un trenējam savas fizioloģiskās reakcijas, jo izturīgāki būsim pret dažādām ligām. Vai arī atveseļosimies ātrāk un pilnīgāk. Organisma trenera loma šajos procesos pieder fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārstam.
– Kā atradāt sev tieši šādu medicīnas lauciņu, nevis ko izaicinošāku, kur jārīkojas strauji, jāglābj pacienta dzīvība?…
– Es nekad neesmu gribējusi strādāt tā sauktajā lielajā medicīnā. Uzaugu Ķemeros – kūrortā, un varbūt no bērnības man nemanāmi veidojusies izpratne, cik svarīgi ir spēcināt organismu, rūpēties par sevi. Ķemeros savulaik bija sešas vissavienības sanatorijas, katra specializējusies kādā noteiktā jomā – gremošanas sistēmas slimību ārstēšanā, pacientu rehabilitācijā pēc mugurkaula traumām un muguras smadzeņu bojājumiem, bērnu atveseļošanā… Viss Ķemeru miestiņš bija kā liela dziednīca, kur atveseļošanai lietoja dūņas, sērūdeņražus, vannas, masāžas – dažnedažādas procedūras.
– Jūsu vecāki strādāja šajā jomā?
– Nē, neuzaugu mediķu ģimenē, taču izjutu to īpašo kūrorta atmosfēru. Mēs izīrējām istabas atpūtniekiem – kūrorta poliklīnikas pacienti sabrauca no visas toreizējās valsts, ieradās Ķemeros gadu no gada, katru vasaru. Pēc kārtīga terapijas kursa viņu kaites aprima, tika sasniegta remisija, varēja uz gadu aizmirst par sūdzībām. Kad tas pagāja, atkal ieradās dziedināties.
Bērnībā, klausoties pieaugušo sarunās, dabiski pieņēmu domu, ka šāda ikvasaras ārstēšanās ir tik patīkama. Turpat taču jūra, pludmale, peldes, procedūras, atpūta, pastaigas, koncerti… Valdīja tāda pozitīva un pacilājoša gaisotne, kas lika apjaust, cik tas ir labi un pareizi – rūpēties par sevi. Ka dabas faktori ir dziedinoši un efektīvi. Mani neviens nevar pārliecināt, ka tas tā nav, jo redzēju – ir!
Rietumu lielajā medicīnā ir nostādne, ka ārstniecībai jābūt uz pierādījumiem balstītai, ka atzīstamas tikai tādas metodes, kuru efektivitāti apliecina pētījumi. Tas ir pareizi, taču medicīnisko datu bāzēs pētījumu par fizikālajiem faktoriem nav daudz – jo aiz šīm metodēm nestāv milzīgā farmācijas industrija, kas pētniecību finansētu. Bet dzīve fizikālo faktoru iedarbīgumu pierāda ik dienu.
– Vai savā specialitātes izvēlē bijāt ļoti mērķtiecīga – nebija šaubu, ko vēlētos medicīnā darīt?
– Šaubu bija diezgan! Jūrmalas 1. vidusskolā mācījos fizikas un matemātikas klasē. Skolas gados matemātika ļoti saistīja – man ir tāds diezgan matemātisks prāts, patīk domāt shēmās, strukturēti, salikt visu zināmā secībā, apsvēru mācīties programmēšanu. Otrs interešu virziens – fiziskas aktivitātes, cilvēka iespējas sportā, tāpēc kādu laiku bija doma par sporta medicīnas studijām Tartu Universitātē. Un interesēja arī māksla, zīmēšana, gleznošana. Biju ar to aizrāvusies, piedalījos republikas olimpiādēs, kādus piecus gadus pēc kārtas biju uzvarētāju vidū. Vasaras nometnēs Cīrulīšos pie mums brauca mākslinieki, rudenī Aizrobežu mākslas muzejā rīkoja mūsu darbiņu izstādes… Tas bija skaists laiks, tomēr baidījos, ka neesmu pietiekoši talantīga, tāpēc uz Mākslas akadēmiju neaizgāju. Savā ziņā galavārds bija manai mammai – kamēr svārstījos un šaubījos, viņa pamudināja: vai tad tu negribētu kādreiz te, Ķemeros, strādāt? Tas laikam palīdzēja izšķirties, ko īsti studēt.
Kad 1990. gadā pabeidzu augstskolu, vecā sistēma vairs nepastāvēja, bet jaunas vēl nebija – viss juka un bruka. Arī kūrortsistēma. Biju jau sarunājusi sev darbavietu sanatorijā Latvija, bet, kad aizbraucu turp, galvenais ārsts godīgi teica: nevaru vairs jūs pieņemt. Atgriezusies Rīgā, trolejbusā nejauši satiku Latvijas Medicīnas akadēmijas profesori Genovefu Jēču. Izstāstīju savu bēdu, un viņa teica: nu, meitiņ, nāc pie manis strādāt.
Strādāt anatomijas katedrā?! Taču tie bija grūti laiki, darbu augstskolas absolventiem neviens nepiedāvāja, turklāt man vajadzēja domāt arī par iztiku: mamma bija mirusi, es – palikusi pilnīgi viena. Piekritu profesores piedāvājumam. Mācīju anatomiju studentiem un arī pati mācījos līdz ar viņiem.
– Jums patika pasniedzējas darbs?
– To nebiju plānojusi ne mirkli. Tomēr strādāt ar studentiem bija interesanti. Un vienlaikus liels izaicinājums, jo anatomija ir sarežģīts un grūts priekšmets. Bet arī visas medicīnas pamats. Mācot citiem, pati kārtīgi apguvu to, ko studējot tik labi nebiju iemācījusies.
Galu galā nostrādāju katedrā diezgan ilgi, sāku arī zinātnisko darbu, aizstāvēju doktora disertāciju.
– Fizikālajā medicīnā?
– Nē, pētīju tēmu, kas ietver trīs nozares – bioloģiju, antropoloģiju un vides zinātni. Veicu pētījumu par jaunu vīriešu antropometrisko rādītāju izmaiņām saistībā ar vides sociāli ekonomiskajiem faktoriem un abu vecāku bioloģiskajām īpašībām. Mērījumus veicu Latvijas armijā. Izmantojot latviešu antropologa profesora Nikolaja Caunas pirmskara mērījumu datus, bija iespēja salīdzināt, kā samērā neilgā laika posmā mainījies latvietis, apzināt dažādu faktoru ietekmi uz cilvēka ķermeni.
– Un kā latvietis mainījies – kļuvis augumā garāks?
– Arī, bet ne tikai! Kopumā mainījušās ķermeņa proporcijas, matu un acu tonis. Interesanta nianse bija par izglītības ietekmi – piemēram, tie jaunieši, kuru mātēm – ne tēviem! – ir augstāka izglītība, ir garāki, veselīgāki. Tātad zināšanām par to, kas ir veselība, kā to uzturēt, kā bērnu barot, kopt, audzināt, ir sava loma un nozīme iedzīvotāju veselības veicināšanā kopumā.
– Kāpēc pētījāt tieši vīriešus?
– Viņi ir jutīgāki pret dažādiem ārējās vides faktoriem un to nelabvēlīgām izmaiņām. Un, lai varētu runāt par izmaiņām laika gaitā, salīdzinājumam nepieciešami senāki dati. Bez profesora Caunas pirms Otrā pasaules kara veiktās karadienestā esošo jauniešu antropoloģiskās izpētes tas nebūtu iespējams.
– Kāpēc un kā mainās acu krāsa?
– Cilvēki migrē, asinis sajaucas… Kurzemniekiem tradicionāli raksturīgas brūnas acis, Latgalē – zilpelēkas, bet laika gaitā tas mainās. Antropoloģijā ir tāds interesants rādītājs – maritālais jeb precību rādiuss. Tiek izvērtēts, kāda nozīme ir attālumam starp abu vecāku dzimšanas vietām, kā izpaužas ārējās fenotipiskās – iedzimtības un vides noteiktās – iezīmes.
Tā ir cilvēka ekoloģija, atsevišķa zinātnes nozare. Mana doktora disertācija šādā rakursā bija viens no pirmajiem darbiem Latvijā. Pie mums tolaik tādu pētījumu īsti nebija, tā iepazinos ar izcilo poļu antropologu Napoleonu Volaņski, tolaik Polijas Zinātņu akadēmijas Cilvēka ekoloģijas institūta direktoru Varšavā, kurš kļuva par padomdevēju disertācijas tapšanā. Viņš ir daudzu pētījumu un publikāciju autors par to, kā vide iespaido cilvēka attīstību.
Tomēr darbs anatomijas katedrā nebija veselībai diez ko draudzīgs – allaž aukstumā, tiek lietotas vielas, kas nav tās organismam labvēlīgākās… Turklāt sākās juku un pārmaiņu laiki Anatomikumā, nospriedu – pietiek.
Nolēmu atkal atgriezties pie fizikālās medicīnas. Ļoti daudz mācījos, manas toreizējās skolotājas tagad ir manas lieliskās kolēģes – dakteres Asja Eglīte un Ilze Hāznere.
Papildus pie profesora Nikolaja Nikolajeva apguvu akupunktūru. Ar viņa atbalstu aizbraucu uz Ķīnu, kur adatu terapiju mācījos vēl gadu Tjandziņas universitātē.
Pēc atgriešanās mani uzaicināja strādāt Stradiņa slimnīcas tolaik fizikālās terapijas nodaļā. Kopīgiem spēkiem mums nodaļu ir izdevies attīstīt par mūsdienīgu Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centru ar daudzu terapiju iespējām, ambulatoro daļu, dienas stacionāru, mobilo rehabilitācijas komandu.
– Kāpēc gudrais, modernais, izglītotais Rietumu cilvēks pašlaik tik ļoti tiecas pēc austrumnieciskā?
– Interese ir abpusēja, tas ir kā divvirzienu ceļš: Austrumi tiecas pēc rietumnieku tehnoloģijām medicīnā, īpaši akūtajā, lielajā medicīnā. Savukārt Rietumos bieži vien ir grūtības ar hronisku slimību ārstēšanu, tāpēc meklē holistisku pieeju, izmantojot metodes, kas vērstas uz paša cilvēka resursu efektīvu likšanu lietā, lai atveseļotos vai nesaslimtu.
Akupunktūra ir viena no tādām metodēm – iedurot adatas, tiek stimulēti aktīvie punkti un ierosināti organisma resursi, kas vērsti uz tā iekšējās vides pastāvības jeb homeostāzes atjaunošanu. Izman- tojam ļoti senu zināšanu sistēmu: kā, iedarbojoties uz konkrētiem punktiem ķermenī, saudzīgi, bet vienlaikus efektīvi varam izraisīt vēlamās atbildes reakcijas organismā.
Kāpēc mani šī medicīnas nozare – patiesībā māksla – tik ārkārtīgi piesaistīja, nemaz nevaru tā īsti izskaidrot. Mani kopumā ļoti interesē Ķīnas kultūra, esmu tur bijusi reizes sešas – mācījusies, braukusi tāpat vien, vedusi turp kolēģus….
Man ir sapnis – rezidentūras laikā akupunktūras ārstiem organizēt viņu apmācību un praksi Tjandziņas Ķīnas tradicionālās medicīnas universitātē, kur pati esmu mācījusies. Esmu runājusi ar tās mācībspēkiem, viņi labprāt uzņemtu un apmācītu Latvijas ārstus.
– Kā Rietumu dakteri, kurš ierodas Ķīnā, lai mācītos, sagaida?
– Ļoti atsaucīgi, nopietni – ķīnieši tiešām augsti novērtē katru, kurš vēlas apgūt viņu zināšanas un prasmes.
Apmācības sistēma tur ir savādāka nekā Rietumu augstskolā – atbraucējs bieži vien ir tikai novērotājs – līdz brīdim, kamēr izaug, lai uzdotu jautājumus skolotājam. Sākumā vari skatīties, kas un kā tiek darīts, izdari secinājumus un tikai, kad esi gatavs uzdot īsto jautājumu, vari vaicāt, un skolotājs sniedz atbildi.
Tas man bija zināms pārsteigums, jo mūsu izglītības sistēmā studenta un pasniedzēja saruna ir dabiska un loģiska mācību daļa. Tur māceklim pieņemts izturēties ar bezgala lielu godbijību. Turklāt Ķīnā medicīnas studenti apgūst visus senos rakstus, iemācās visu tās zelta fondu no galvas – māk skaitīt šos medicīniskos tekstus kā dzeju. Šajā pamatā, uz kura viņi kopj medicīnisko tradīciju, nekas nav maināms.
Taču ārsta un pacienta attiecības tur ir pavisam atšķirīgas, nekā mums ierasts.
– Ar ko tās ir citādas?
– Piemēram, kad pirmoreiz ieraudzīju, kā notiek pieņemšana pie ķīniešu ārsta, biju šokā. Kabineta durvis ir plaši atvērtas, telpā nav tikai dakteris un pacients – arī tā ģimenes locekļi, tuvinieki, tāpat citi interesenti, kas gaida uz pieņemšanu vai garāmejot vēlas paklausīties, ko ārsts stāsta un iesaka. Tāda publiska lekcija, sava veida mācību stunda, kur klausītāji no dzirdētā izdara sev noderīgus secinājumus. Un vienlaikus arī kā izrāde. Nekad nav tā, ka durvis tiek aizvērtas un saruna noris divatā – Ķīnā tā nenotiek! Ārstam neienāk prātā norobežoties, ievērot rietumnieciski pašsaprotamu konfidencialitāti – apkārt vienmēr ir auditorija.
– Kāda nozīme ķīniešu medicīnā ir pacienta ticībai ārstēšanas iznākumam?
– Tai ir sava loma gan Rietumu, gan Austrumu ārstniecībā.
Smalko adatiņu ievadīšana ir nedaudz – nedaudz! – sāpīga. Prasmīgs ārsts to izdara gandrīz nemanāmi, tomēr pacientam jāizjūt tā dēvētā de či sajūta, kas ir specifiska.
Jārēķinās arī, ka terapijas kursa laikā cilvēks kļūst aizvien jutīgāks.
– Kāpēc tā – ceram taču uz pretējo?
– Iedurot adatas, akupunktūras punktos tiek piesaistīts vairāk enerģijas. No ķīniešu medicīnas viedokļa tas ir labi, bet cilvēki, kam ir izteikti zems sāpju slieksnis, reizēm tomēr baidās. Katram pašam jāizvērtē, vai stress nepārmāks cerēto labvēlīgo rezultātu.
– Vai paļāvība uz akupunktūras efektivitāti dziedinošo iedarbību uzlabo?
– Efekts būs neatkarīgi no ticības, to apliecina kaut vai bērniem veiktā terapija.
Ķīniešu medicīnā uzskata, ka arī domai ir materiāls spēks – kad ārsts ievada adatu, viņš domā par to, ko dara, kā tas līdzēs pacientam, tā ietekmējot procesus.
Tas, kā jūtas pacients, ietekmē viņa organisma darbību, bet slimi orgāni arī padara domas slimīgas, nepareizas. Ārstējot gan mazinās sāpes, gan uzlabojas orgānu funkcijas, gan mazinās skumjas, raizes, iestrēgšana domās, trauksmainība.
Arī Rietumu ārsts zina, ka emocijas ietekmē organismu, taču skatījums ir citāds – akcentē to, ka emocijas, stress veicina vai izraisa saslimšanu; ķīnieši uzskata, ka slimi orgāni padara domas un izjūtas patoloģiskas. Viss mūsos ir saistīts, bet es sliecos uz to, ka vairāk patiesības ir Austrumu pieejā: kā strādā tavi orgāni, tāda arī psihes darbība.
– Tātad, ar gadiem kļūstot fiziski vārgākiem, ķermenim novalkājoties, maināmies arī psihoemocionāli?
– Jā, ķīniešu medicīnā uzskata: organismam novecojot, rodas noteikti emociju modeļi jeb paterni. Piemēram, novecojot izsīkstot nieru enerģijai, sievietes kļūst aizkaitināmākas vakaros, dricelē vīrus, provocē nesaskaņas.
– Un vīrieši – kā viņus maina gadi?
– Kungi cienījamā vecumā, pamazām zaudējot nieru enerģiju, mēdz būt nesavaldīgi, viņiem rodas dusmu lēkmes, nesamērīgi asas reakcijas.
To zinot, saprotam, ka tas normāli, tam ir objektīvs iemesls: nevis nejauks cilvēks gadījies, bet tāda ir fizioloģija, organisma reakcijas īpatnības.
– Vai, esot starp diviem gana atšķirīgiem pasaules uzskatiem, ārstam nav sarežģīti strādāt?
– Visa pamatā ir diagnoze, ko nosakām, izmantojot Rietumu medicīnas modernās tehnoloģijas, analīzes, testus. Tāpat kā neizmeklētam pacientam neviens dakteris neizraksta zāles, arī ar akupunktūru neārstē. Citādi rīkoties būtu bezatbildīgi. Ja dia-gnoze skaidra – skatos, kas organismā jāmaina un kā to var panākt. Kādreiz akupunktūra var būt vienīgā terapijas metode, bet citkārt labi papildina rietumniecisko ārstēšanu, sader ar ārstniecisko vingrošanu, fizikālās terapijas procedūrām – piemēram, gaismas, magnētterapiju, ar masāžu, ūdens un siltumdziedniecību, fitoterapiju…
– Ar medikamentiem arī?
– Lietojot stipras zāles, organisma iekšējā vide mainās, tāpat atbildes reakcija uz akupunktūru. Nav tā, ka medikamentozas ārstēšanas dēļ adatu terapiju nevar veikt, bet jārēķinās, ka iespējama citāda pretreakcija.
– Vai akupunktūru tā pa īstam var iemācīties tikai Ķīnā?
– Manuprāt, adatu terapijas pamatus var apgūt arī citviet. Taču sajust to garu, redzēt, kā strādā ķīniešu ārsti, kuri izauguši ar šo tūkstošgadīgo pieredzi, izmantot to skolu, kuru viņi apguvuši – bet Ķīnas tradicionālajā medicīnā to ir daudz –, tas gan ir nenovērtējami! Tāpēc katram, kurš no sirds grib apgūt adatu terapiju, derētu rast iespēju mācīties no pirmavotiem.
– Vispirms tad jāapgūst ķīniešu valoda…
– Var izmantot tulka palīdzību – protams, tas ir diezgan sarežģīti, tomēr iespējami. Taču daudzi vispirms Ķīnā mācās valodu. Tad ir iespēja oriģinālā lasīt senos medicīnas tekstus, dziļāk iepazīt un izjust šo austrumniecisko tradīciju.
Es arī vispirms apguvu ķīniešu valodas pamatus, lai daudzmaz varētu sazināties. Ķīniešu valoda ir ļoti dziedoša – un līdz ar to grūta. Tā balstās uz intonācijām, uz to saklausīšanu – ja nav muzikālās dzirdes, tas tik viegli nepadodas.
Kad pērngad kopā ar saviem slimnīcas kolēģiem un draugiem mēnesi pavadījām Ķīnā, bijām arī Tibetā un tās administratīvajā centrā Lhasā, vienubrīd apjautu: valoda it kā izpeld no zemapziņas. Virsējā slānī, kur dzīvo angļu un krievu valoda, tās nav, taču, atrodoties ķīniešu vidē ilgāku laiku, šī prasme vismaz sākumlīmenī atdzīvojas. Atceries, sāc runāt, saproti dzirdēto, iemāci arī kolēģiem vajadzīgākās frāzes.
– Vai jums interesi par Austrumu kultūru aizsāka akupunktūra?
– To nevar izskaidrot vai pamatot tikai ar prāta apsvērumiem – šī interese ir dziļa, bet neizskaidrojama un iracionāla. Taču dzīve un cilvēki tur ir tik atšķirīgi – domāšanā, uztverē, vērtībās.
Piemēram, attieksmē pret veciem cilvēkiem. Rietumu sabiedrībā ierasts, ka esam ļoti aizņemti, daudz strādājam – un sirmgalvji paliek vientuļi.
Mums reti kad kopā ar cienījama vecuma pacientu ir vēl kāds tuvinieks. Tur vecs cilvēks pie ārsta nekad neiet viens – viņu vienmēr pavada bērni vai mazbērni, divi trīs cilvēki. Ja zēns draudzējas ar meiteni, viņš uzreiz jūtas atbildīgs arī par draudzenes vecākiem, iesaistās viņu problēmu risināšanā. Meitene par puiša vecākiem tāpat. Pieauguši bērni vakaros parkā pastaigājas kopā ar vecākiem. Mēs pastaigā izejam ar suni, nevis ar sirmgalvi zem rokas…
Ķīnieši ir ļoti strādīgi, bet tur nevalda tāda patērētājkultūra kā Rietumu sabiedrībā. Piemēram, ārsts pēc darbdienas jūt dziļu apmierinājumu, zīmējot hieroglifus – velta daudz laika, lai tos gleznotu un baudītu laimes izjūtu, apcerīgu mieru.
– Ja pie jums atnāktu gados vecāks pacients ar diviem trim pavadītājiem – jūs priecātos pieņemt visu saimi? Vai Rietumu ārsts būtu tam gatavs?
– Atcerētos Ķīnu un pieņemtu! Pateicoties tur gūtajai pieredzei, man tas šķiet normāli. Vecs cilvēks taču var visu nesaprast vai piemirst ārsta sacīto, paviršāk izturēties pret zāļu lietošanu. Tāpēc var rasties – un nereti arī rodas! – sarežģījumi.
Piekrītu, Latvijā ne viens vien dakteris labāk gribētu tuviniekus paturēt ārpus kabineta – jo tā ir vienkāršāk un vieglāk. Un arī tuvinieki ir dažādi – pie viena pacienta nāk, pat laužas; grib, lai iemāca, kā slimo aprūpēt un vingrināt, līdz pēdējam cīnās par viņa atveseļošanu. Bet citus ģimenes locekļi uzgrūž mediķiem – tā nav mūsu problēma, te ir slimnīca un jūs arī ārstējiet, tieciet galā! Lai gan, piemēram, pēc insulta ir izšķiroši, cik daudz un neatlaidīgi ar slimnieku strādās pēc akūtā posma slimnīcā.
Taču arī Rietumu klīnikās pacientu ģimenes locekļus viņu atveseļošanā cenšas iesaistīt aizvien aktīvāk – apmāca, kā kopt slimnieku, ko darīt rehabilitācijai.
– Kā pati sevi ārstējat, ja uznāk kāda liga? Aus trumnieciski?
– Pašam sevi ārstēt ir grūti. Labāk nesaslimt. Bet ir ikdienišķās lietas, kas palīdz turēties veselībā – pozitīvas emocijas, kāda kripatiņa humora, tīkama darba vide un kolēģi. Un, protams, jāatrod laiks izkustēties.
– Jums to izdodas atrast?
– Es nevis atrodu, bet ieplānoju! Divreiz nedēļā vingroju – ļoti patīk; vingrošanas dēļ atlieku visu citu. Un mācos vēl vienu, franču, valodu – tā ir ļoti skaista, turklāt mācīšanās uzlabo atmiņu, spiež apgūt ko jaunu. Tas arī ir prieks.
– Vai esat vienīgā mediķe savā ģimenē?
– Vienīgā gan! Meita Linda šogad beigs 12. klasi, neraksturīgi meitenei prāto studēt jūras tiesības un ostu biznesu. Par medicīnu nedomā, vēlas iet tēta pēdās. Es atbalstu. Ir svarīgi darīt to, kas patīk.
Mans vīrs ir pasniedzējs – asociētais profesors Jūras akadēmijā, kur māca topošos jūrasbraucējus. Vienlai- kus strādā arī par kuģa vecāko mehāniķi īsajos reisos.
– Kā satikāt savu dzīvesbiedru?
– Pirms divdesmit gadiem, manas māsīcas Indras kāzās. Viņš manī ieskatījās jau toreiz, bet tā pa īstam sastapāmies vēl pēc gada. Un pēc divu mēnešu pazīšanās apprecējāmies. Var teikt – strauji, bet abi jau bijām nobrieduši cilvēki.
Jānis ir mans atbalsts un drošā aizmugure, uz kuru varu paļauties. Divdesmit gadi ir gana ilgs laulības laiks, kad var novērtēt cilvēku dažādās situācijās, arī grūtos brīžos, viņa spēju cīnīties par sevi un savu ģimeni. Domāju, ka man ir ļoti laimējies!
Mani vecāki nomira, kad biju ļoti jauna. Mājas dzīvē daudz palīdzēja vīra tante Anna jeb Kupcis, kā mēs viņu saucām, arī Lindas auklīte Vallija, uzticams palīgs, arī kad gadu biju Ķīnā, bet Linda mācījās piektajā klasē. Taču vīrs ļoti atbalstīja mani, bez kurnēšanas piekrita, ka dodos prom uz tik ilgu laiku.
Tagad esam šķirti, kad Jānis uz mēnesi, pusotru iet jūrā. Taču, kad attiecības nobriedušas, tas ir vieglāk, turklāt ar gadiem laiks sāk skriet tik ļoti ātri.
– Medicīna un jūrniecība ir tik dažādas jomas.
– Mums arī mājās ir katram sava ietekmes sfēra. Vīrs gādā par vasarnīcu Jūrmalā – senatnīgā mājā vienmēr ir kas remontējams un pielabojams. Mana rūpe ir dārzs Ķemeros.
Man patīk praktiska darbošanās – varu zemi rakt, malku skaldīt, māku arī šūt un adīt. Žēl vienīgi, ka laika tam ne vienmēr pietiek. Fizisks darbs ir veselīgs, jo dziedē garu – mazina iekšējo spriedzi, kas citādi var izpausties kādā ķermeniskā sastrēgumā.
– Uz Stradiņiem atnācāt kā ārste, tagad esat Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja – priekšniece kolēģiem.
– Es esmu komandas cilvēks, man patīk strādāt kopīgi, līdzvērtīgi ar pārējiem. Koleģiāla pieeja varbūt labāk atbilst arī rehabilitācijas būtībai – jo šajā medicīnas nozarē ir tik dažādas iespējas un metodes, ka neviens tās visas nevar pārzināt vienlīdz labi. Tāpēc rehabilitācijā nav viena diriģenta virs citiem, bet pārējie kaut kur zemāk. Katrs ir pirmā vijole tajā jomā, ko pārzina labāk nekā citi.
– Tāda samiernieciska loma!…
– Ķīnieši uzskata, ka ceļš uz mērķi ir sasniedzams caur kompromisiem. Jāatrod vidusceļš – jo tas noved pie patiesības. Ķīnas tradicionālajā medicīnā mērenība ir ceļš uz veselību, un šo pieredzi ir vērts pārņemt. Taču tā nav remdenība – nē! – ceļš uz harmoniju, līdzsvarotību, attīstību.
