Tev jau ir skaidrs, ko darīsi, kad vairs nebūsi politikā? 21
Varēšu vairāk laika veltīt Likteņdārzam – pie tā veidošanas esmu no pašiem pirmsākumiem. Mums ar Vili Vītolu katram bija izlolots savs projekts – es tobrīd skatījos Zaķusalas virzienā, kur varētu izveidot milzīgu akmens krāvumu katram bojāgājušajam vai cietušajam pa akmenim. Viņš bija noskatījis salu Daugavā pie Kokneses, kas no sākuma likās par tālu, bet tagad saprotu, ka tā ir īstā vieta, kur šādai piemiņas vietai būt. Un tur ir arī šie akmeņi.
Noteikti rakstīšu, padomā vēl viena iecere, bet to vēl skaļi neminēšu. Arī pašlaik rakstu grāmatu, ko ceru izdot decembrī, kad man būs 65 gadi. Uz 60 gadiem sev uzdāvināju pavārgrāmatu “Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū”, šajā stāstīšu par nozīmīgām epizodēm manā vēstnieces darbā.
Cik atklāti tu par to stāstīsi?
Pieminot prezidentu Žaku Širaku, Vairu Vīķi-Freibergu vai citas politiskas personas, lai arī ko es par viņiem domāju vai cik neadekvāti cilvēks kādā brīdī ir rīkojies, visu laiku atceros, ka tās ir vēsturiskas personības, arī valsts galvas un simboli. Jārunā, par ko var runāt, neaizvainojot citus, īpaši jau ārlietās.
Tas ir jautājums, ar kuru sākām – par atklātu valodu politikā. Vai maz tas iespējams?
No tā, ka stāstīšu sabiedrībai par svarīgām lietām ar tiem pašiem vārdiem, ar kādiem tās pārrunāju ar vīru, neviens nebūs ieguvējs. Cita lieta, ko neatzīstu, ir tāda tamborēšana apkārt. Ja nevaru par kādu tematu runāt, tā arī pasaku.
Tāpat nedomāju, ka esmu īpaši izredzēta persona, kurai ir tiesības citus cilvēkus skaļi nosodīt, kritizēt. Runa ir par to, cik vienkārši tu vari kaut ko izskaidrot, bet ir lietas, kur atklāti bliezt nevar, tāpēc ka tas neved uz rezultātu, bet gan projām no mērķa, kā būtu teicis Rainis.
Kā atvaļinātai politiķei tev būs vairāk laika vēl vienam vaļaspriekam – pavārmākslai, kurā esi sasniegusi atzīstamu meistarību.
Bet ne tādu kā mans mazdēls! Viņš ir profesionāls pavārs, beidzis vienu no pasaules labākajām pavārskolām “Le Cordon Bleu” un tagad strādā restorānā Londonā, taču ar domu par atgriešanos Latvijā.
Vai arī tavs vīrs ir tikpat aizrautīgs pavārs kā tu?
Virtuvē viņam gan neko nevajadzētu darīt, taču Ansis ir gardēdis un mani iedvesmo. Šajā ziņā esam ideāls pāris. Ansim varu teikt paldies par dzīves posmu Šveicē, kad viņš mani, padomju mucā augušo, ieveda vīnu pasaulē, pastāstīja, kā pareizi cep liellopa gaļu, un daudzas tādas lietas. Teoriju viņš zina ļoti labi.
Ar ko Ansis tev tolaik iepatikās?
Pirmkārt, viņš ir skaists vīrietis – stalts, liela auguma, otrkārt – interesants, bet nedominējošs sarunu biedrs.
Es tos tarkšķošos vīriešus, kas politikā ir pārsvarā, tā esmu atklausījusies, ka jūtos pateicīga par to, ka varam abi paklusēt. Bet tagad, kā jau tas bieži notiek ar cilvēkiem, kas ilgi ir kopā, klusējot mūsu domas iet paralēli un, kad ver vaļā muti, abi runā par vienu un to pašu.
Ko jums vēl patīk darīt kopā?
Staigāt dabā, iet uz interesantām izstādēm. Abu lielā mīlestība ir vēsture – lasām grāmatas, žurnālus un pārrunājam tos, kopā skatāmies televīzijā vēstures kanālus. Mūsu gados tā ir milzīga vērtība, pat svarīgāka nekā jaunībā, ka tev ir blakus otrs cilvēks, ar kuru tu vari saprasties, rēķināties un paļauties.
Ar kādām sajūtām gaidi brīdi, kad būsi no profesionālās politikas brīvs cilvēks?
Kā jauna, interesanta posma sākumu manā dzīvē. Es beidzot piederēšu sev un savai ģimenei.
Sandra Kalniete, politiķe
Dzimusi 1952. gadā izsūtījumā Tomskas apgabalā.
Studējusi mākslas vēsturi un starptautiskās attiecības.
Politisko darbību sākusi Latvijas Tautas frontes laikā.
Diplomātes karjerā strādājusi par vēstnieci ANO Eiropas mītnē Ženēvā, UNESCO, Francijā.
Partijas “Vienotība” biedre.
Eiropas Parlamenta deputāte kopš 2009. gada.
Vairāku grāmatu autore. “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs atjaunotajā Latvijā.
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un vairākiem starptautiskiem apbalvojumiem.
Precējusies ar trimdas latvieti arhitektu Ansi Reinhardu.
