Neesmu bliezēja. Saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti 21
No politikas viņai palīdz atpūsties rokdarbi, bet runās tamborēšanu necieš. Arī bliešanu ar vārdiem vai cita nozākāšanu neatzīst, jo – neved uz rezultātu. Ilgajos politiķes gados Sandra Kalniete izveidojusi savu stilu, kurā iekšējais cenzors neatslābst ne brīdi.
Pērn Sandra Kalniete paziņoja, ka nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās nepiedalīsies un no aktīvās politikas aizies. Vēl pāris gadi jānostrādā. Deputāte ik pirmdienu sēžas lidmašīnā, lai dotos uz Briseli vai Strasbūru, un ceturtdienās atgriežas mājās, kur viņu gaida dzīvesbiedrs Ansis Reinhards.
Tikko Kalniete līdz ar vēl 350 kolēģiem ievēlēja jauno Eiroparlamenta vadītāju – Eiropas Savienībā nozīmīgs notikums, tomēr jaunā ASV prezidenta inaugurācijas bungu rīboņā palicis ēnā. Ar Sandru tiekamies viņas Rīgas birojā, lai runātos gan par politikas “karstajiem kartupeļiem”, gan dzīvi pēc aiziešanas atpūtā. Intervijā atļaušos teikt “tu” – nav ko izlikties – esam senas paziņas. Vispirms Bastejkalnā top fotogrāfija žurnāla vākam – deputātei mugurā pašas šūts mētelis.
Diez vai no Eiroparlamenta politiķēm vēl ir kāda tik prasmīga rokdarbniece kā tu? Un vide tur atbilstoša, lai valkātu glītus tērpus.
Briselē ar šādiem tērpiem neizrādās, turklāt deputāta dzīve ir ļoti praktiska – rokasbagāžā ņemu līdzi divas apģērba kārtas, un maniem izšuvumiem tur nav vietas. Daļu no tiem vispār neesmu uzvilkusi mugurā. Man vairāk vajadzīgs process, nevis apģērba gabals, tā ir mana atpūta. Es pat īpaši izdomāju, kā varētu uzšūt kaut ko ļoti sarežģītu, piemēram, šis mētelis ir ar roku stepēts no kokvilnas audumiem, kurus vīrs savulaik atveda no Indonēzijas. Vienu adītu un izšūtu mēteli jau esmu uzdāvinājusi Rīgas Vēstures un kuģniecības un muzejam. Kāda tam jēga, ja stāv skapī!
Pie vaļaspriekiem vēl atgriezīsimies, tagad par jauno EP priekšsēdētāju Antonio Tajāni. Viņš nāk no Itālijas, kurai tradicionāli ir siltas jūtas pret Krieviju, savulaik strādājis par Berluskoni preses sekretāru.
Tajāni ir ne tikai itālis, bet arī pieredzējis Eiropas politiķis, un no Berluskoni partijas nāk daudzi politiķi. Mums Latvijā ir piemērs ne vienai vien partijai, kuras fonā darbojas cilvēki, par kuru nodomiem un to godīgumu es izteiktos ļoti uzmanīgi. Tas acīmredzot pieder pie nenovēršamā ļaunuma politikā.
Izšķīros atbalstīt Tajāni kā savas Tautas partijas biedru, kuru pazīstu un ar kura stiprajiem un vājajiem punktiem rēķinos, nevis vienu pilnīgi nezināmu un ideoloģiski nepieņemamas politikas pārstāvi.
No kandidātiem man, piemēram, simpatizēja Gijs Verhofstads – atceros viņa emocionālo un atklāto runu pagājušajā gadā pēc “Brexit” par ES nākotni…
Tāpēc, ka tev patīk skaisti vārdi.
Man patīk atklāta runa, un viņš teica – ja ES nemainīsies, tai draudēs sabrukums.
Kad pārstāvi vienu mazietekmīgu frakciju, vari jebko runāt, turklāt Verhofstads ir vārda meistars, bet tālāk par runāšanu viņš nav ticis.
ES visu laiku mainās un mainīsies – tā ir nenovēršama patiesība, taču bez dalībvalstu politiskās gribas nekādas reformas nav īstenojamas. Daudzas lietas, ko eiropieši gaida, apstājas tieši tāpēc, ka atšķiras dalībvalstu vēlēšanu kalendāri, jo ir lietas, kuras pirms vēlēšanām nevar darīt, kā arī atšķiras intereses un izpratne par reformām.
