– Vai jau redzat punktus, par kuriem cīnīsieties nākamās valdības – par kuru vēl pat nezinām, kas to veidos, – deklarācijā šoruden? 4
– Jā, šobrīd visi ir tādā zemā starta situācijā. Esmu piedzīvojis un sapratis, ka visa sāls ir cīņā par budžetu, šajā jomā notiek maratonskrējiens jau no šā gada sākuma. Bet māksliniekiem ir tendence visu darīt pēdējā brīdī, mēs diemžēl – vai par laimi – esam neaprēķināmi, tas pieder pie radošās puses. Šobrīd man vēl ļoti grūti pateikt, un negribas arī pārāk iedziļināties domās par to, kurp mūsu valsts iet.
– Kā vērtējat izmaiņas Nacionālajā kino centrā, ar kura darbību kino profesionāļu vidū vienmēr valdījusi lielāka vai mazāka neapmierinātība?
– Manuprāt, pārmaiņas šajā institūcijā ir ļoti nepieciešamas, un ļoti labi, ka tās notiek, taču viennozīmīgi birokrātija savu kursu tā vienkārši nemaz nevar mainīt, jo tā ir ļoti liela un smaga bruņumašīna, vai tā vismaz liekas visiem, kas atrodas tajā iekšā. Taču ļoti labi, ka LKS izveidojies labs kontakts ar NKC, tas rada potenciālu nākotnes sadarbībai.
Ja runājam konkrēti par šo gadu, jāteic, ka tas man liekas ļoti nozīmīgs ar to, ka esam Eiropas Kultūras galvaspilsēta, ka decembrī notiks nacionālais kino festivāls “Lielais Kristaps” – patlaban gaidām pieteikumus jaunākajām filmām. Festivāla programma būs laba, “Lielajam Kristapam” noslēdzoties, notiks industrijas diena, uz kuru pulcēsies pasaules mērogā nozīmīgi kino industrijas spēlētāji, un nākamajā dienā notiks Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšana – tas ir ļoti nozīmīgs pasākums, Rīgā nebijis, un, kas to zina, kad tas pie mums atkārtosies vēlreiz.
Tādēļ domāju, ka uz Latviju šobrīd noteikti pavērstas prožektoru gaismas, un mums būtiski savus autorus nest pasaulē, vest pasaulē, rādīt, sadarboties ar partneriem, jo pasaulē viss balstās uz sadarbības kopprojektiem. Mēs neesam tikai maza tautiņa Baltijas jūras krastā, mēs varam stāstīt savus stāstus arī citā mērogā.
