– Esam pieraduši uzskatīt Raiņa “Zelta zirgu” par ļoti latvisku stāstu. Kā jūtat: vai sižets un ideja uzrunā pārējos iesaistītos? 4
– Gan filmas attīstīšanas, gan ražošanas posmā bijuši diezgan daudzi ārvalstu konsultanti un padomdevēji, esam iepazīstinājuši ar to filmu izplatītājus – jā, es domāju, mūsu stāsts par Antiņu aizies arī citās kultūrās. Rainis un “Zelta zirgs” ir viegli tulkojams, jo ļoti daudzu tautu pasakās trešais tēva dēls kāpj kalnā, tas ir universāls stāsts. To jau mēs redzēsim, kā šī filma uzrunās auditoriju citās valstīs – vispirms tā tiks rādīta kinoteātrī, tad televīzijās, pēc tam varēs novērtēt, cik labi tā aiziet citos medijos.
– Kā pats vairāk jūtaties šajā procesā – radošs cilvēks vai – nez, vai ir pareizi tā teikt – kino birokrāts?
– Man pašam patīk angļu jēdzies “filmmaker” – filmu veidotājs. Par birokrātu gan negribētos, lai mani sauc.
– Es drīzāk domāju par to otru izpausmi, kas ir Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes priekšsēdētājs – brīvprātīgs amats, bet droši vien prasa gan juridiskās zināšanas, gan projektu rakstīšanas un diplomāta prasmes…
– Jā, nu jau drīz būs gads, kopš strādāju LKS, – patiesībā pats tikai pirms diviem gadiem tajā iestājos. Šis laiks man pagājis, izprotot LKS virtuvi, iedziļinoties pašreizējā kinematogrāfistu situācijā. Ir daudz ielaistu problēmu, kuras es vienkārši mēģinu solīti pa solītim risināt. Nav jau tā, ka man viss būtu jādara vienam, – savienībai ir valde deviņu cilvēku sastāvā, darbojos ciešā tandēmā ar ilggadējo LKS vadītāju Ievu Romanovu. Bet, protams, birokrātijas pietiek – man nākas iet uz dažādām sapulcēm, interešu kopu sanāksmēm, kas spriež par kino un par radošajām industrijām, tāpat aktīvi iesaistījos, aizstāvot kinematogrāfistu intereses, kad notika Laimdotas Straujumas valdības deklarācijas rakstīšana.
Skaidrs, ka birokrātijas kambari ir gari, viss notiek ļoti lēni, bet labākais ir tas, ka redzu – tas tomēr notiek, pat ja visi darbi uzreiz nematerializējas, mēs uz to ejam. Kopās, apvienībās un savienībās ir spēks, un, ja skaidri redzam definētos mērķus un uzdevumus, tad arī atrodas cilvēki, kas tos var īstenot.
– Respektīvi, jūs ticat pilsoniskai aktivitātei, bet ir ne mazums cilvēku, kas vīlušies tās iespējās…
– Es pavisam noteikti ticu pilsoniskai aktivitātei, jo vienīgais iemesls, kādēļ Latvijas valsts nodibināta, – tādēļ, ka cilvēki spējuši apvienoties. Un kultūras cilvēkiem ir svarīgi katru dienu atgādināt par sevi.
