Būs bišu māja un veikaliņš 32
Inetai Bricei ir 51 gads. Mainīt dzīvesveidu un pārcelties no Rīgas uz Vidrižu pagastu viņa nolēma neilgi pirms 50 gadu jubilejas: – Man gadi mainās decembrī, un oktobrī vienurīt te, mammas “pirts mājiņā” pie stellēm sēžot, dzerot kafiju un vērojot pa logu saulaino ainavu, nolēmu – viss, eju prom no Rīgas! Sajutu, ka esmu šim solim gatava. Iestrādes jau bija: es regulāri braucu pie mammas, strādāju dravā, man ir stelles. Jaunībā beidzu lietišķās mākslas vidusskolu un intereses vienmēr bijušas daudzpusīgas.
Rīgā pēdējā laikā strādāju par sociālo darbinieci – šo profesiju biju ieguvusi augstskolā “Attīstība”, bet trūka gandarījuma. Lietišķās skolas beidzējiem raksturīgi, ka viņi ir radoši un dzīvē spēj sevi izpaust dažādi. Sociālajā darbā cilvēku ieliek standartu rāmjos, prasa ātru rezultātu, situācijas uzlabojumu.
Ja sociālajam darbiniekam jāstrādā ar klientu, kam zema izglītība, tad bieži dzīves prasmes viņiem grūti iemācīt. Grūti ko izmainīt viņu ģimenēs pārmantotajā dzīvesveidā. Sociālais darbinieks ir pa vidu starp valsts prasībām un klientu. Cēla profesija, bet man izrādījās par grūtu…”
Inetai patīk darboties mammas bišu dravā, kur ir 20 saimes. Viņa stāsta, ka šogad pirmās bites no stropa pirmo reizi izlidojušas 14. februārī. Šogad jāpabeidz Lauku atbalsta dienestā iesniegtais vecās kūtiņas pārbūves projekts. Atbalsta rezultātā top “Dravas māja”, kur glabāt ziemā tiks glabāts biškopes inventārs, bet vasarā arī tiks sviests medus. Tad mamma apsolījusi saimniekošanu atdot meitas rokās. Vasarā dārzā izaug upenes, jāņogas, ērkšķogas, ko Ineta skaisti sakārto trauciņos un pārdod rīdziniekiem. Ineta lej vaska sveces, gatavo bazilika pesto un viņas sapnis ir atvērt veikaliņu, kādi zemnieku saimniecībās ir, piemēram, Vācijā. Lai garāmbraucējs piestāj, nopērk ogas, medu, garšaugu mērcīti, varbūt viņam iepatiksies arī Inetas ziemā austais grīdceliņš, kur piesaista krāsu spēles.
Deviņos gados – piecas jaunas darba vietas
Ievai Bērziņai ir 56 gadi un pirms sešiem gadiem pabeigta otra augstākā izglītība.
Viņu uzrunāju, atceroties, kā savulaik Ievas mamma baznīcas draudzē apjautājās, vai kāds nevar ieteikt Ievai darbu pēc iepriekšējā zaudēšanas.
Ieva stāsta: – Paziņu ieteikumi arī ir viens no labiem veidiem, kā atrast jaunu darbu. Diemžēl maniem paziņām nebija tādu piedāvājumu un nācās meklēt oficiālo ceļu, pieteikties amatu konkursos. Kad 2008. gadā notika štatu samazināšana akciju sabiedrībā, kur ilgi biju strādājusi kā filoloģe, izlēmu interesēties par darbu tikai valsts vai pašvaldību iestādēs. Bet arī valsts iestādēs notiek pārmaiņas, tāpēc deviņos gados esmu uzvarējusi piecos amatu konkursos. Man nebija mērķa pārspecializēties, jo 2008. gadā, lai strādātu ministrijā par vecāko referenti, pietika ar esošo maģistres izglītību. Šodien jau ir citādi, vajadzīga izglītība konkrētajā specialitātē. Toreiz, lai papildinātu zināšanas, iestājos Juridiskajā koledžā, kur studēju cilvēkresursu vadību, un priecājos, ka to izdarīju, jo zināšanas noder.
Ilgākais posms, kad esmu bijusi bez darba, ir divi mēneši. Tolaik intensīvi meklēju darbu, pieteicos kādos astoņos konkursos un vienā no tiem uzvarēju. Konkursu otrajai un trešajai kārtai gatavojos ļoti nopietni, gluži kā eksāmeniem. Otrajā kārtā, kad notiek rakstveida pārbaudes testu formā, var ieraudzīt arī sāncenšus – 15 – 20 dažāda vecuma cilvēkus. Esmu pārliecināta, ka atlasē pretendentus nevērtē pēc viņu vecuma, bet gan atbilstīgi zināšanām un kompetencei. Vēl no darbiniekiem sagaida lojalitāti, sadarbības prasmes, iniciatīvu, radošumu. Esmu pārliecinājusies par to, cik trāpīga ir atziņa “katrs zaudējums nes līdzi ieguvumu”, un priecājos, ka varu turpināt darboties jomā, kur esmu nokļuvusi.
