“Ko tad es sevi lielīšu…” 32
Kā sievietēm, kuras brieduma gados meklē jaunu darbu, palīdz Nodarbinātības valsts aģentūrā(NVA)? Kādi ir galvenie iemesli, kādēļ viņas palikušas bez darba? Vai vēlas iemācīties ko jaunu, pārkvalificēties?
To vaicāju karjeras konsultantei Inesei Markēvičai, kurai šajā amatā ir jau 12 gadu pieredze.
– Ir gana daudz klientu, kam pāri 50, gan sievietes, gan arī vīrieši. Jo cilvēki vēlas ko mainīt – vai nu strādāt mazākas slodzes darbu, vai meklē labāk atalgotu u.tml. Dažkārt darba vietā ieradusies jauna vadība ar savu komandu, un izplēnējušas cerības, ka varēs tur nostrādāt līdz pensijai. 2016. gads bija iezīmīgs ar to, ka diezgan daudzos uzņēmumos notikuši pārkārtojumi tāpēc, ka mainījies noieta tirgus, samazinājušies eksporta apjomi. Vairākās profesijās strādājošie piecdesmitgadnieki atzīst, ka nebūtu mainījuši darbu, bet situācija piespiedusi. Viņiem jāpārvar arī savs psihoemocionālais noskaņojums.
Sastopu arī šā vecuma sievietes, kas spiestas mainīt darbu veselības stāvokļa dēļ. Viņas domā – varbūt kaut ko iemācīties klāt papildus. Pērn NVA piedāvāja apmācības pie darba devēja tām sievietēm, kuras bija ieinteresētas pārkvalificēties par konditorēm.
Tās, kam jau ir pieredze savu vecāku vai citu vecu, nespējīgu radinieku kopšanā, izvēlas mācīties “Sociālās aprūpes” kursos no 160 līdz 320 stundu garā profesionālās pilnveides programmā.
Pazīstu sievieti, kura bija vīra uzturēta mājsaimniece līdz pat brīdim, kamēr dēls sāka studēt augstskolā maģistrantūrā. Tad viņa, jau 52 gadu vecumā, sameklēja darbu lielveikalā.
Daudz dzirdēts: ja visi striķi trūks, vienmēr būs iespēja aiziet strādāt tirdzniecībā. Agrāk veikalos vairāk pieņēma darbā jaunas izskatīgas meitenes, bet tagad vērojams, ka izvēlas arī sievietes brieduma gados. Lai strādātu Rīgas centrā, dažām varbūt pietrūkst svešvalodu zināšanu. Jo jālieto ne vien latviešu un krievu, bet arī angļu valoda. Parasti tās, kuras iepriekš strādājušas augsti kvalificētās profesijās, svešvalodas arī prot, un viņām nav šķēršļu atgriezties darba tirgū.
Pēdējā laikā darba meklētāju vidū izteikti iezīmējusies finansistu un ekonomistu grupa, kurā ir daudzas sievietes pāri 50 un kas vairāk raugās uz iespējām valsts sektorā, jo netur to spriedzi, dinamiku, kas valda privātajā sektorā. Tās, kam ir trešā līmeņa valsts valodas prasme, parasti arī startē konkursos. Darba devēji novērtē, ka šā vecuma darbinieces ir atbildīgas, stabilas, uz viņām var paļauties ilgtermiņā.
Ir bijušas dažas klientes, kuras nolēma pārvērst savus hobijus par nodarbošanos peļņai. Piemēram, viena kundze veselības dēļ vairs nevarēja strādāt par šuvēju. Viņa pati bija atradusi gidu kursus, izdomājusi savu maršrutu. Bija noskaidrojusi visu, kas vajadzīgs, lai kļūtu par pašnodarbinātu personu, bija aktīva, entuziasma pilna, atvērta jaunajam, gatava mācīties.
Bet lielai daļai piecdesmitgadnieku, ja nav gluži akūta vajadzība mācīties, pārkvalificēties, nav lielas atvērtības pret jauno, nav attieksmes: “Dodiet, iešu, darīšu!”
Darba meklējumos vajadzīgas arī datorprasmes, bet tās daudziem pietrūkst. Mācīšanās līdz pēdējam brīdim atlikta, jo – iztika, nevajadzēja…
Vienubrīd dāmas brieduma gados ļoti gribēja apgūt nagu kopšanas speciālistes iemaņas. Sievietes, kurām pašām jau ir mazbērni, ir gatavas pārkvalificēties par profesionālām auklēm.
Vai palīdzat klientēm uzrakstīt arī darba pieredzes aprakstu?
Jā, konsultācijās cenšamies iemācīt, kā pareizi uzrakstīt CV un motivācijas vēstuli un kā sevi pozicionēt darba pārrunās. No dāmām dzirdēts: “Ko tad es sevi tajās pārrunās lielīšu…” Jo līdz šim arvien darba devējs ir tā kā uzminējis, ka viņa būs īstā persona, vai arī savulaik darbs pats viņu it kā atradis. Bet tagad, pati piedaloties personāla atlasē, redzu, ka jaunieši ir ļoti sagatavoti pārrunām, par sevi stāsta ļoti pārliecināti. Bet seniore šaubās – kāpēc man sevi jāreklamē, kā nu tas būs. Taču jāspēj kaut vai tas mazumiņš – pateikt, ko sevī uzskata kā resursu, atbilstīgu tieši šai profesijai.
Protams, palīdzam noteikt alternatīvas – varbūt jaunībā apgūta kāda radniecīga profesija, kurā netika strādāts. Ieguvēji vienmēr ir tie, kas dzīvē daudz dažādās prasmēs iemanījušies, un prot sevi arī daudzveidīgāk pieteikt darba tirgū. Parasti sieviete, kas visu dzīvi pieradusi strādāt, 50 gados necenšas izvairīties no darba, viņa to meklē.
Mums ir atbalsta projekts ilgstošajiem bezdarbniekiem. Ja ilgāk nekā gadu nav izdevies atrast darbu, tad ar klientu strādā jau vesela komanda, tajā skaitā psihologi, kuri cenšas paaugstināt klienta psihoemocionālo tonusu, palīdz gūt pārliecību par saviem spēkiem.
NVA mājaslapā ir tāds prognožu rīks, kuru rādām cilvēkam, – raug, tuvākajā laikā vairs nebūs tādu darbavietu, uz kādu jūs cerējāt. Nav tā, ka mēs esam radītas tikai vienai profesijai. Ja šī specialitāte vairs nav darba tirgū pieprasīta, tad ir jāsaņemas pārmaiņām.
Mana bērnības draudzene operdziedātāja jau vairākus gadus saņem izdienas pensiju un turpina strādāt augstskolā; Līgatnes rehabilitācijas centrā sastapu bijušo NBS kareivi, kura arī savos 53 gados saņem izdienas pensiju un turpina strādāt citā profesijā valsts iestādē. Sievietes, kam jau pienākas izdienas pensija, jūtas finansiāli stabilāk par citās profesijās strādājošām vienaudzēm. Bet daudz jau tādu profesiju nav…
Daudz nav, taču esmu novērojusi, ka izdienas pensijas saņēmējas negrib tomēr mājās dzīvot, bet strādāt un būt apritē.
