“Neesam gatavi masveidā ārstēt politraumas.” Saruna ar traumatologu Andri Vikmani 13
Māra Libeka, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Ortopēdijas katedras docētājs Andris Vikmanis pirmdienās nodarbojas ar administratīvajām lietām, bet pārējās darbdienās operē slimniekus, tajā skaitā arī ievainotos Ukrainas cīnītājus. Ko dakteris Vikmanis domā par lielākās valsts slimnīcas gatavību ārstēt karā gūtās politraumas?
Redzot, kas notiek Ukrainā, mediķi daudzās valstīs pievērš uzmanību tam, cik sagatavoti viņi ir politraumu ārstēšanai. Jūsu kolēģis Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas vadītājs profesors Guntars Pupelis, kurš diemžēl vairs nav šajā saulē, savulaik centās pārliecināt politiķus, ka šī ir ļoti būtiska pacientu aprūpes sastāvdaļa krīzes laikā, taču atbalsts bija niecīgs. Kāda situācija šajā ziņā ir patlaban?
A. Vikmanis: Tajā laikā, kad profesors aktivizēja šo jautājumu, uzrakstīja arī grāmatu, esmu pārliecināts, ka viņam nebija galvā doma, ka būs karš. Mēs ikdienā ārstējam miera laika politraumas jeb sadzīviskās politraumas, kas rodas, ciešot avārijās, kā arī citos negadījumos. Ja gadās kāda lielāka nelaime, piemēram, ne tik sen apgāzās autobuss pie Ainažiem, tie ir izņēmuma gadījumi.
Jāteic, ka par politraumu ārstēšanu miera laikos nav jāuztraucas, bet politraumu ārstēšanai masveidā gan mēs neesam gatavi.
Vai NATO rīkotajās mācībās RAKUS to neapgūst?
Tiesa, RAKUS bija NATO mācības pēc “Maidana” Ukrainā, bet toreiz neviens nedomāja, ka karš patiešām būs realitāte. Toreiz mediķi izgāja visus militārās medicīnas etapus, bet tas bija vienreizējs pasākums, kas notika pirms vairākiem gadiem. Taču nav jau tā, ka viss tur apgūtais ir aizmirsies – kaut kas no tā tomēr ir palicis atmiņā.
Patlaban šis jautājums atkal ir aktualizējies. Notiek visādas aptaujas, lai noskaidrotu, kā klīnikās trūkst.
Jūs daļēji ar kara medicīnu saskaraties, ārstējot no Krievijas okupantiem cietušos Ukrainas karavīrus. Kā tiekat galā ar šo misiju?
Pirmos karā cietušos karavīrus uz slimnīcu atveda ar diviem autobusiem. Tas tika parādīts televīzijā, bija ieradies arī veselības ministrs un droši vien daudzi domāja, ka Rīgas Austrumu slimnīca ir pilna ar Ukrainas karavīriem.
Tiesa, autobusi bija pilni, bet lielākajai daļai no Ukrainas cīnītājiem bija vajadzīga rehabilitācija. Maz bija tādu karā cietušo, kuriem bija nepieciešama ķirurģiskā ārstēšana.
Daži, kuri vēlā rudenī atbrauca ar pirmo autobusu, joprojām turpina ārstēties mūsu klīnikā.
Diemžēl šo cilvēku vidū bija arī tik smagi cietuši cilvēki, kuriem vairs neko nevarēja palīdzēt.
To pacientu ķirurģiskā ārstēšana, kuri nonāk pie mums, prasa ļoti daudz laika un līdz ar to ilgu uzturēšanos slimnīcā. Viņiem tiek veiktas rekonstruktīvās operācijas vairākos etapos, kurām fonā var būt arī infekcija, tāpēc nav tik vienkārši tikt galā ar karā gūto politraumu sekām.
Mans pirmais karā cietušais pacients bija zaudējis pusi pēdas – viņš bija bez papēža, jo bija uzkāpis uz kājnieku mīnas. Par laimi, kāja netika amputēta un viņš joprojām ārstējas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikā.
Kareivji, kuri šeit nonāk, ir ļoti jauni – vecumā no 20 līdz 26 gadiem. Viens no viņiem bija pat astoņpadsmitgadīgs.
Vai jums iznāk laiks pievērsties tam, kas Ukrainā notiek politiskajā ziņā?
Katru dienu lasu ziņas, sekoju līdzi notikumiem un vērtēju tos caur savu prizmu. Skaidrs, ka karš nebeigsies ātri. Mūsu slimnīcā nokļuva pāris desmiti ievainoto Ukrainas kareivju, kas ir ļoti niecīgs skaits, ņemot vērā, ka dienā ir simtiem ievainoto. Reizēm domāju, kur viņi visi paliek?
Latvijā šogad plānots uzņemt 120 karā cietušos kareivjus, bet tas ir ļoti niecīgs skaits, ja ņem vērā, ka Ukrainā vienā dienā var būt tik daudz ievainoto.
“Gribi mieru – gatavojies karam!” Vai šī dzīves gudrība patlaban tiek ņemta vērā arī medicīnā?
Protams, ka ne. Ja slimnīcā dienā būtu jāuzņem vairāk nekā simt ievainoto, mēs neesam tam gatavi. Tādā gadījumā būtu jāpārorientē visa medicīna karastāvoklim.
Ukrainā tieši tā ir noticis – tur visa medicīna ir orientēta uz to, lai aprūpētu tikai ievainotos.
Tiesa, mums jābūt gataviem pārejas posmam – ja notiek kaut kas tāds, ko mēs neviens nevēlamies, tad jāpanāk, lai visi mobilizējas un mums būtu pietiekami daudz militāro mediķu un viņu palīgu.
Kāds ir tas pacientu kontingents, kuru ārstējat ikdienā?
Es negribētu apgalvot, ka aizvadītajā gadā un šogad traumu ir vairāk nekā citus gadus, tomēr ļoti smagas traumas joprojām ir mūsu ikdiena. Kaut vai viens piemērs – aizvadītajā sestdienā uz slimnīcu atveda cilvēku, kuram ir lauzta puse no ribām, lauztas abas rokas, abi augšstilbi un apakšstilbi, salauzts iegurnis, sasistas aknas un ir asinsizplūdums galvā. Viņu bija notriekusi mašīna. Viņš bija gājis bez atstarotāja gar apvedceļu.
Smagas traumas gūst tie cilvēki, kas izlēkuši pa logu no augstiem stāviem jeb tā sauktie izdzīvojušie pašnāvnieki, un tādu ir ne mazums.
Vai jūs viņiem vaicājat, kāpēc viņi tā rīkojušies?
Ar viņiem runā psihiatrs un psihologs; mēs darām savu darbu – mēģinām saglābt sakropļoto ķermeni. Diemžēl netrūkst gadījumu, kad viņi atkārtoti vēlas izbeigt dzīvi, veicot pašnāvību. Mēs nedrīkstam viņus neglābt un arī morāli tas nebūtu pareizi, kaut nereti nolaižas rokas.
Ārsti iegulda lielu darbu, lai viņus dabūtu uz kājām, un, ja pēc mēneša šādu pacientu atved otrreiz ar tiem pašiem ķermeņa sakropļojumiem, tad reizē ar skumjām rodas dusmas. Mums viņi jāglābj šā vai tā, kaut vai desmit reizes.
Vai jūsu vadītajā klīnikā atrodas arī tādi pacienti, kuri ir izārstēti un kuriem ir nepieciešama sociālā aprūpe, bet nav neviena, kas par viņiem parūpētos un izņemtu no slimnīcas? To vaicāju tāpēc, ka tā bija diezgan liela problēma, kad par šo jautājumu interesējos pirms vairākiem gadiem.
Šis jautājums joprojām ir aktuāls, kaut situācija ir nedaudz uzlabojusies. Vairs nav tā, ka šādi pacienti klīnikā atrodas trīs mēnešus, gaidot, kad kaut kur citur viņiem atradīsies vieta.
Deviņdesmitgadīgie cilvēki nereti dzīvo vieni, viņi krīt, salauž kāju vai gūžas kakliņu. Viņus atved pie mums, mēs viņus izoperējam, bet tik vecs cilvēks pēc operācijas nevar palikt mājās viens – viņam ir nepieciešama aprūpe. Tādu cilvēku ir ļoti daudz.
Tālāk sākas Golgātas ceļš. Ja viņa dzīvoklī ir pierakstīts kāds radinieks, tad skaitās, ka viņš vairs nav vientuļš, šādā gadījumā sociālais dienests nepalīdz. Bet, ja dzīvoklis ir uz šī ļoti cienījamā vecuma cilvēka vārda, tad sociālais dienests var sagādāt sociālās aprūpes gultu sociālās aprūpes centrā, kamēr viņš iemācās staigāt.
Savukārt tur ir rindas, viņam tajā ir jāgaida mēnesi vai pat divus mēnešus, tikmēr viņš atrodas slimnīcā, fiziski aizņem gultu, kura būtu nepieciešama nākamajam slimniekam. Pēdējā laikā situācija ir nedaudz uzlabojusies, jo ātrāk atrodas vieta sociālās aprūpes centros.
Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece Saeimas komisijai nesen ziņoja, ka nozarē trūkstot apmēram 1800 ārstu, un situācija tikai pasliktināšoties. Vai ārstu deficīts ir jūtams arī traumatoloģijā?
Rīgā traumatologu ir pietiekami, bet ārpus galvaspilsētas situācija ir katastrofāla, jo jaunie speciālisti nevēlas doties uz reģioniem.
Dažās slimnīcās nav neviena traumatologa un viņa funkcijas pilda vispārējās prakses ķirurgs, kas nav pareizi.
Reģionālajās slimnīcas nav tik augstas medicīniskās tehnoloģijas kā universitātes slimnīcā, tāpēc jaunajiem ārstiem tur ir mazākas iespējas profesionāli attīstīties, operējot sarežģītus gadījumus. Daudziem jaunajiem ārstiem ir ģimenes, kas iedzīvojušās Rīgā un nevēlas doties projām.
Jūs esat viens no retajiem traumatologiem, kurš specializējies iegurņa lūzumu ārstēšanā.
Tas ir smags darbs, kuru daudzi nevēlas darīt, tāpēc esmu gandarīts, ka man ir izdevies izaudzināt jauno ārstu Jevgēniju Movčānu, kurš no manis ir pārņēmis stafeti un iegurņa lūzumus operē jau labāk par mani. Es piedalos šajās operācijās, bet pārsvarā viņš to dara.
Diemžēl lielākoties tas ir sociālais kontingents, kam pavirša dzīvesveida dēļ ir nepieciešamas šīs operācijas.
Cik jums no valsts budžeta samaksā par vienu šādu operāciju?
Man ir bāzes alga neatkarīgi no tā, cik daudz esmu operējis.
Tad jau jums nemaz nav izdevīgi censties veikt iespējami vairāk operāciju?
Piekrītu. Ar to mēs atšķiramies no medicīnas privātā sektora, kur ārsts var labi nopelnīt. Universitātes slimnīcā ķirurgs, kuram ir daudz operāciju, saņem vienādu algu ar to, kurš ir stipri pasīvs savā darba laikā.
Vai jūs nedomājat par darbu kādā privātajā klīnikā?
Diezgan skaidri zinu, ka neiešu projām, kaut gan esmu pārliecināts, ka privātajā klīnikā ar savām zināšanām un praktisko pieredzi varētu iekļauties, lai mierīgi dzīvotu un sevi nodrošinātu. Privātais sektors ir vilinošs.
Tiesa, strādājot privātajās medicīnas iestādēs, ārsti nevar atļauties daudzas lietas, ko var atļauties valsts slimnīcās – kaut ko nokavēt, neizdarīt, atcelt plānotu operāciju, paslinkot…
Tur ir viens princips – cik sēsi, tik pļausi!
Kāds ir jūsu skatījums uz tuvāko gadu valsts medicīnu – ko jūs visvairāk vēlētos tajā ieraudzīt?
Pats galvenais, lai valsts medicīnā tiktu samazināts birokrātiskais aparāts. Tas ir melnais caurums, kas grauj visu. Man ir jāpilda milzum daudz atskaišu, no kurām daļu vairs nepildu, un redzu, ka nekas no tā nemainās.
Gribētos, lai nākotnē mūsu slimnīcas administrācija drīkstētu un varētu pieņemt ātrus lēmumus. Patlaban tā nevar to izdarīt, pat ja gribētu. Visi lielie lēmumi, ieskaitot medicīnas tehnoloģiju iepirkumu procedūras, ievelkas gandrīz gada garumā.
Ārsts atrod aparatūru, iesniedz aprēķinus un lūdz to iegādāties, bet labākajā gadījumā tā parādās pēc gada. Tas ir tāpēc, ka, manā skatījumā, tiek ievēroti nenormāli daudz un dažādi birokrātiskie noteikumi.
Tajā birokrātijas kamolā ir iesaistīts ļoti daudz personu un katrai no tām ir iespēja kaut ko nobloķēt, nevis palīdzēt. Šo birokrātiskā aparāta dominanti slimnīcā esmu piedzīvojis ne reizi vien un, teikšu godīgi, ka tajā mirklī gan rodas vēlēšanās doties projām uz privāto klīniku.
Būtu lietderīgi, ja veselības ministre Meņģelsone censtos saīsināt birokrātiskās procedūras un dažādu jautājumu izskatīšanā dotu lielākas pilnvaras slimnīcas administrācijai, lai tā varētu raitāk strādāt un risināmie jautājumi nebuksētu.
