«Šitā jau nav zīdītāja — nesiet pudeli!» 0
Nereti runa ir par agrīno pēcdzemdību periodu. «Ir sievietes, kuras dzemdībās visu spējušas pieņemt, toties pēc dzemdībām, kad bērniņš pirmoreiz likts pie krūts, vecmāte tik neiejūtīgi saspiedusi sievietes krūts galus, ka no pirmās mazulīša zīdīšanas reizes prātā palikušas tikai šīs sāpes. Bet to var izdarīt savādāk! Var arī pajautāt, vai sieviete atļauj pieskarties savai krūtij! Tas nav daudz prasīts, citādi, vēlāk runājot, redzu, ka sievietei tas sāp, smeldz. It kā sīkumiņi, bet dzemdībās katrai detaļai — skatam, pieskārienam, vārdam — ir tik liela nozīme!» zina Jana.
Būdama arī zīdīšanas konsultante, viņa pamanījusi sakarību — ja sieviete piedzīvo traumatiskas dzemdības vai tajās dzird sev veltītus aizskarošus vārdus, pēc tam ļoti bieži viņai ir problēmas ar bērniņa zīdīšanu. Janas klienšu vidū ne vienai vien dzemdību nodaļā iestāstīts, ka viņa nevarēs zīdīt, izmetot viszinīgu frāzi: «Šitā jau nav zīdītāja — nesiet pudeli!», lai gan Jana vēlāk, sniedzot māmiņai iedrošinājumu, pieredz pretējo. «Tas ir smagi, tas ir grūti, tas ir skumji,» viņa nopūšas.
Daudz aptaujas dalībnieču spriež, ka galvenais ir noskaņoties pozitīvi, un Jana tam piekrīt, tomēr iesaka būt gatavām uz dažādiem scenārijiem un līdzīgi kā 220 respondentes uzskata — noderīgi būtu izvēlēties pilnu atbalsta komandu, uz dzemdībām līdzi ņemot partneri, izvēloties zināmu vecmāti, dūlu un arī pašai gatavojoties lielajai dienai. «Nekad nevajag braukt uz dzemdībām vienai! Nekad!» Jana dedzīgi saka. «Es bieži vien salīdzinu dzemdības ar kāzām. Tām mēs gatavojamies gadu, cits pat vairākus gadus. Mēs rūpīgi izplānojam katru detaļu, ieguldām līdzekļus, izplānojam, kas būs lūgtie viesi, kur viss notiks… Kad atnāk lielā diena, līgavai un līgavainim atliek vien ļauties notiekošajam. Tāpat vajadzētu būt ar dzemdībām. Ja mēs sagatavojamies gan emocionāli, gan praktiski, parūpējoties par «lūgtajiem viesiem» un saviem iekšējiem un ārējiem resursiem, paredzot plānu «B» un uzaudzējot sevī pieņemšanu, tad lielajā dienā sieviete var vienkārši iet un dzemdēt! Dzemdības ir dabiskas, bet totāli neparedzamas. Ir svarīgi, lai sieviete spēj uzņemties atbildību par dzemdībās piedzīvoto. Redzu, ka slimnīcu personālam nav zināmi sievietes iekšējie un ārējie resursi, gatavība dzemdēt, nav zināms, kas notiek ar viņas bailēm, un nav saprotams tas, kā viņai palīdzēt, tāpēc liela daļa atbildības jāuzņemas sievietei pašai.
Nav tā, ka vecmātes ir sliktas vai ārsti ir ļauni. Tā, šķiet, vienkārši ir sistēma — kā to Latvijā iemāca. Būtu ideāli, ja katrai vecmātei obligāti būtu jāapgūst dūlu apmācību pirmais kurss ar psiholoģiju grūtniecības laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Ir arvien vairāk jauno vecmāšu, kuras to apgūst pēc savas izvēles, un redzu, ka tur ir cits skatījums un roku maigums,» Jana pamanījusi. Būtiski esot arī, ka šīs jaunās vecmātes ir emocionālās rūpēs pašas par sevi, kas, tā vien šķietot, pietrūkst lielākajai daļai medicīnas speciālistu Latvijā. Galu galā – ne vien katra grūtniece, dzemdētāja un jaunā māmiņa, bet arī katra vecmāte un ārste ir roze – cienījama, mīļojama, aprūpējama.
