Premjere uz Saeimu dodas reti, bet daži ministri pat mūk no deputātiem 2
Kā valdība uzrauga “Liepājas metalurga” administratora darbu? Pēc kādiem kritērijiem tiek meklēti AS “Citadele” bankas pircēji? Kādēļ kavējas sadarbība ar Eiropas kosmosa aģentūru? Pēc kādas kārtības skolēni tiek atskaitīti no mācību iestādēm? Kā tiek aprēķinātas mediķu algas? Par šiem un citiem jautājumiem Saeimas deputāti šā sasaukuma laikā iztaujājuši atbildīgos ministrus. Taču dažiem valdības locekļiem, šķiet, joprojām nav pieņemama doma, ka parlaments kontrolē valdību.
Saeimas Kārtības rullis sniedz ne mazāk kā pieciem Saeimas locekļiem tiesības uzdot oficiālu jautājumu Ministru prezidentam, ministriem un Latvijas Bankas prezidentam par šo amatpersonu kompetencē esošajām lietām. Deputātu jautājumi ir parlamentārās uzraudzības forma, kas ļauj Saeimai kontrolēt valdības darbu. Turklāt jautājumu un atbilžu sesijas ir publiskas, tādēļ pilda arī sabiedrības informācijas funkciju. Pašreizēja sasaukuma laikā deputāti iespēju vērsties pie ministriem izmantojuši 180 reizes, kopskaitā uzdodot vairākus simtus jautājumu.
Jautājumi parasti tiek adresēti konkrētiem ministriem, un viņiem uz to jāatbild noteiktā termiņā. Ja deputātus rakstiskā atbilde neapmierina, ministriem jāierodas Saeimā uz jautājumu un atbilžu sesiju klātienē. Tās notiek ceturtdienās pēc regulārajām Saeimas sēdēm. Publiski ministri apgalvo, ka ar prieku pilda šādu demokrātisko pienākumu, bet neformālās sarunās ne reizi vien pukojušies, ka deputāti tikai tērējot viņu laiku un atraujot no darba pienākumiem ministrijā. Dažreiz arī viņi to uztver kā opozīcijas mēģinājumu “spodrināt savas spalvas”. Tādēļ jautājumu un atbilžu sesijas bieži vien nevar notikt tādēļ, ka ministri nav ieradušies slimības, kārtējā komandējuma vai tamlīdzīga iemesla dēļ. Piemēram, deputātu jautājums Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai (“Vienotība”) par viņas vizītes Amerikā rezultātiem tika uzdots 7. maijā. Viņa to pāradresēja ekonomikas ministram Vjačeslavam Dombrovskim (RP), kurš sešas (!) nedēļas pēc kārtas tā arī neatrada laiku ierasties Saeimā atbildes sniegšanai. Rezultātā jautājums, visticamāk, tā arī paliks neatbildēts, jo, Saeimas sesijai noslēdzoties, tas netiek pārcelts uz nākamo. Identisks liktenis piemeklējis arī jautājumus par iespējamo “Latvijas gāzes” akciju pirkšanu un bankas “Citadele” pārdošanu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī deputāti nav īpaši čakli uz jautājumu un atbilžu sesiju apmeklēšanu. Parasti tajās bez sēdes vadītāja piedalās tikai paši jautājuma autori (četri pieci deputāti) un iztaujātais ministrs.
“Diemžēl, tiklīdz uzdodam konkrētus jautājumus par ministra muļķīgu, neprofesionālu vai pat prettiesisku darbu, tā pretī saņemam izvairīšanos, tukšu atrunāšanos. Brīžiem pat samelo vai vispār neatbild. Ir ministri, kas vienkārši mūk no deputātiem,” vērtēja deputāts Andrejs Elksniņš (“SC”), kurš ir autors lielākajai daļai šīs Saeimas laikā sagatavotajiem deputātu jautājumiem.
Kārtības rullis tiesības iesniegt jautājumus dod ikvienam deputātam, bet realitātē tos gatavo tikai opozīcijas deputāti. Interesanti, ka šīs Saeimas sākumā jautājumus ministriem aktīvi gatavoja arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), bet pēc iekļūšanas koalīcijā vairs nav uzdevusi nevienu. Deputāte Dana Reizniece-Ozola, kas opozīcijas laikos bija aktīvākā jautājumu rakstītāja ZZS rindās, atzīst: “Pastāv tāds nerakstīts princips – neapgrūtināt koalīcijas partnerus ar formāliem jautājumiem un uzdevumiem. Esot opozīcijā, tas mums bija vienīgais parlamentārās kontroles instruments. Taču kā pozīcijas partijai mums ir iespēja savus jautājumus un ierosinājumus uzdot koalīcijas padomē, kur risinājumu var panākt daudz efektīvāk. Piemēram, pirms pāris nedēļām koalīcijā pacēlām jautājumu par Elektroenerģijas tirgus likumu un panācām, ka premjere uzdeva Ekonomikas ministrijai sagatavot priekšlikumus regulētu tarifu saglabāšanai arī pēc elektrības tirgus atvēršanas.”
Līdzīgu viedokli pauda arī Saeimas priekšsēdētāja biedre Inese Lībiņa-Egnere (RP), kura pati gan nav gatavojusi deputātu jautājumus, bet kā prezidija locekle vairākkārt vadījusi jautājumu un atbilžu sesijas. “Faktiski opozīcija šeit pilda “sliktā policista” lomu, uzdodot nepatīkamus, bet svarīgus jautājumus. Tādēļ kā parlamentārās kontroles mehānisms tas strādā un līdzīgi mehānismi ir arī citu valstu parlamentos,” teica Lībiņa-Egnere.
Taču, atšķirībā no Latvijas, citās valstīs, it īpaši “vecajās” demokrātijās, valdības locekļi uzaicinājumu uzstāties parlamenta priekšā uztver kā pagodinājumu un iespēju, nevis kā lieku apgrūtinājumu. Pie mums ministru bēguļošana no jautājumiem ilustrē pretēju ainu – formāli Latvija ir parlamentāra republika, taču izpildvaras pārstāvji to reizēm nevēlas atzīt. Arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma Saeimas durvis ver tikai galīgas nepieciešamības gadījumā – kad tika apstiprināta viņas valdība, kad par ministru tika ievēlēts Romāns Naudiņš un kad tika skatīts premjeres ziņojums par nacionālo drošību. Tači ir arī pozitīvi izņēmumi. Kā vienu no ministriem, kurš ar lielu cieņu izturas pret parlamentu, deputāti min ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (RP). Viņš regulāri par savu darbu atskaitās gan Saeimas Ārlietu komisijā, gan plenārsēdēs. Arī zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS) uzskatīja par savu pienākumu personīgi ierasties Saeimā un ziņot par pasākumiem cūku mēra apkarošanā, nevis uzgrūst šo pienākumu parlamentārajam sekretāram. Konstitucionālo tiesību ekspertu vidū jau ilgi norit diskusija par nepieciešamību Latvijā pēc ārpolitikas debašu un Ministru prezidenta ziņojuma parauga ieviest līdzīgas parlamentārās diskusijas arī par citām nozarēm, kuru ietvaros ministrs atskaitītos par paveikto un informētu par nākotnes izaicinājumiem.
