“Neērtā” nauda: kā par to runāt ar bērniem, un vai likt pelnīt jau bērnībā? 0
Aija Volka, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Bankas zināšanu centra un finanšu pratības vadītājs Kaspars Kravinskis
“Desol Training LV” vadītājs Andris Lanka
SIA “Roche Latvija” vadītājs, mecenāts Rauls Vēliņš
Spēju gudri rīkoties ar naudu rada gan zināšanas, gan arī prasmes un mūsu attieksme pret to. Pirmos iespaidus par naudu, protams, gūstam ģimenē. Kā tas ietekmē mūsu nākotni, un kā ar bērniem runāt par naudu?
Latvijā pierasts, ka vecākās paaudzes cilvēki izvairās runāt par naudu. Bieži dzirdētas atrunas “man nauda nav galvenais” vai “nauda laimi nenes”. Mēdzam neteikt citiem savas algas apmēru, lai nenoskauž, vai – gluži pretēji – jo ir kauns. Tāpat neuzdrošināmies prasīt algas pielikumu. Nesūdzamies par darba devēju, kurš maksā aploksnē. Ar grūtībām nosaucam pakalpojuma cenu, ja klients atnācis ar šokolādi. Aprunājam gan “bomžus”, gan “bagātos blēžus”, tātad vislabākā ir rāma viduvējība arī naudas jautājumos. Tikmēr ielūkojoties bulvārpresē vai sociālajos tīklos, mēģinām gūt priekšstatu par citu tēriņiem un to, cik tālu kurš ticis pa materiālās labklājības kāpnēm.
To, kā funkcionē naudas pasaule, bieži vien skaidrojam ar ideoloģiskiem vai reliģiskiem konceptiem, sazvērestību teorijām, meklējam vainīgos nabadzībā.
Būtiski apzināties, ka bērni izdara secinājumus par naudu no visām mūsu ikdienas darbībām un replikām.
Kad bērns jautā par naudu
Ja bērns pajautātu, kāpēc jāmācās skolā, visticamāk, tipiska vecāku atbilde būs: lai dabūtu labu darbu. Tālāk jau var sekot bērna jautājumi: kāpēc jāstrādā? Vai skolā mācāmies naudas dēļ? Vai var neiet skolā un pelnīt naudu? Vai tas, kurš labi mācījies, dabūs vairāk naudas? utt. Vecāki, nespējot atbildēt, var nonākt līdz pat izmisumam, īpaši tad, ja nav pārliecināti, ka paši apliecinājuši savu potenciālu un var sevi saukt par turīgiem vai veiksmīgiem. Kāds bērnam pat aizrādīs, ka vārdu “nauda” negrib ne dzirdēt. Bet šāda veida jautājumi var izraisīt arī dziļāku sarunu par vērtībām, dzīves principiem, morāles pamatu. Jau kāpēcītim divos, četros vai sešos gados var mēģināt sniegt jēgpilnas atbildes. Svarīga godīga, pēc iespējas atklāta saruna – neizdomājot to, kā nav.
Protams, mūsdienās par naudas tematiku jārunā arī skolā.
Latvijas sabiedrībā teorētiskās zināšanas par finanšu pratību ir pienācīgā līmenī, tomēr skolēnu prasmes naudas jautājumos ir viduvējas, stāsta Latvijas Bankas zināšanu centra un finanšu pratības vadītājs Kaspars Kravinskis.
Sabiedrības izpratne par naudas jautājumiem augstāka nekā Latvijā ir valstīs, kur arī ir augstāks labklājības līmenis, piemēram, Somijā un Singapūrā.
“Man ir gandarījums, ka jaunā pieeja izglītības sistēmā paredz, ka finanšu pratības tēmas integrētas jau pirmsskolas programmā,” teic K. Kravinskis.
Dažkārt vecāki bērnus disciplinē ar stāstiem par Ziemassvētku vecīti, kas dod dāvanas vai sodīs ar žagariem. Tagad naudu nes arī zobu feja… Pasakās joprojām nepievēršam uzmanību lielkungiem un saimnieka dēliem, varonis ir Sprīdītis. Bet ka tik paši nedzīvojam Sūnu ciemā, gaidot Laimes lāci? Gan pret pasakām, gan bērnu skatīto internetā vērts attiekties kritiski – padomājot, vai vēstījums atbilst attieksmei, ko mēs gribētu, lai bērns veido pret pasauli un tās noteikumiem.
Pēdējā laikā vecāki sūkstās, ka bērni pārāk daudz laika pavada internetā, vērojot neskaitāmus video vai spēlējot datorspēles. Taču tajā ir arī kas pozitīvs: internets paver logu uz pasauli un tās daudzveidību. Agrāk bērni izspēlēja pagalmā lomu spēles ar dakteriem, skolotājiem, policistiem, pārdevējiem un citiem ikdienā redzamiem amatiem.
Videospēles toties piedāvā virtuālo realitāti, dodot iespēju izmēģināt arī lidmašīnas pilota darbu, tālbraucēja šofera ikdienu, interjera dizainera vai arhitekta darbu utt. Sociālajā tīklā “TikTok” var vērot, kā cilvēki nofilmējuši savu darbu rūpnīcās, puķu veikalos, ēdnīcās, galdniecībā, tetovēšanas salonos utt.
Tā vietā, lai kārtējo reizi burkšķētu par to, ka bērns jau atkal nosit laiku, varam iedziļināties saturā un pārrunāt nākotnes plānus, vērtības, intereses utt.
Kā vecāki iegūst naudu?
“Desol Training LV” vadītājs Andris Lanka Latvijā popularizē Amerikas Savienoto Valstu multimiljonāres Denijas Džonsones domāšanas veidu. Viņa uzauga nabadzīgā ģimenē, bijusi pat bezpajumtniece, bet pirmos miljonus nopelnīja jau 23 gadu vecumā. A. Lanka latviski iztulkojis viņas grāmatas “Pirmie soļi uz paliekošu bagātību” un “Nākamās paaudzes audzināšanas principi”.
Ikdienā vadīdams seminārus, A. Lanka izzinājis daudzu vecāku praksi. Viņaprāt, runājot ar bērniem par naudu, vispirms atvasei jāizstāsta, kur vecāki strādā: “Bērni tikai zina, ka vecāki aiziet kaut kur uz biroju… Iepriekšējā gadsimtā bērni vismaz zināja nosaukt, kādā uzņēmumā vecāki strādā, ko tas ražo, kā sauc priekšnieku. Tagad tas kaut kur pačibējis. Nākamais solis ir parādīt lielo bildi, kā vecāki nopelna naudiņu, bieži vien vecāki paši to nezina,” iesaka A. Lanka. Proti, daudziem trūkst izpratnes par to, kāds komandas darbs ir nepieciešams, kādi ir posmi, lai viņu ražotā prece vai piedāvātais pakalpojums tiktu nopirkts. Biežāk runājam par ražošanu, taču aizmirstam, ka bez sekmīgas pārdošanas precei nerodas pievienotā vērtība.
Pat tad, ja bērnu vecāki paši nodarbojas ar uzņēmējdarbību, viņi bieži vien to dara intuitīvi: bez plašākas pieredzes un zināšanām.
Ja vecāki strādā valsts vai pašvaldības iestādē, tad savukārt pārrunājams, kāda nozīme ir sabiedrības maksātajiem nodokļiem, kas veido viņu atlīdzību.
Liela nauda – slikta nauda?
Sākoties pandēmijai, daudzās mājās sarunas par naudu kļuvušas par īpaši sāpīgu tematu. Ne viens vien šķendējas, ka bagātie kļūst vēl bagātāki, bet nabagie – nabadzīgāki. Uzņēmēji, jo sevišķi globālās kompānijas, tiek uztverti kā pasaules ļaunums.
“Šis mīts ir kādā mērā pat universāls, ne unikāls Latvijai, jo parasti par cēlām profesijām uzskata dakterus, skolotājus, mācītājus, un tikai dažas tautas uzņēmējus liek tajā pašā kategorijā. Izņēmums ir, piemēram, ebreji,” teic A. Lanka.
Taču viņš atzīst: ja valdība piešķir pabalstus zemākajam un vidējam slānim, trīs līdz piecu gadu laikā šī nauda vienalga nonāks pie bagātākajiem. “Kāpēc? Tāpēc, ka ultra bagātajiem pieder pareizās lietas – tās, kas rada problēmu risinājumus, apmierina cilvēku vajadzības,” skaidro A. Lanka. Līdz ar to nav iespējama līdzekļu izlīdzināšana – ideja par to, ka, atņemot bagātajiem, pieaugs nabago turība.
“Neesmu dzīvojis ilūzijā, ka augšgalā ir tie, kas ir vissmagāk strādājuši. Vēsture pierāda, ka dažkārt tas, kurš citus nošāva, tika pie šprices. Bet nevar noliegt, ka, gudri un smagi strādājot, var dzīvē tikt uz priekšu, un nav jāgaida, kad kaut kas nokritīs no debesīm,” spriež A. Lanka.
Ansis Ēcis, trīs bērnu tēvs, uzskata, ka mūsu spriedumi par godīgumu arī nav viennozīmīgi vērtējami: “Esmu daudz domājis, piemēram, par situāciju: ja uzņēmuma vadītājs brauc ar luksusa automobili un darbinieki saņem minimālo algu – vai tas ir godīgi? No vienas puses, darbinieki paši ir piekrituši par konkrēto summu darīt darbu. Ja šie mazatalgotie darbinieki darbu paveic slikti – vai tas ir godīgi un atbilstoši situācijai?”
Tajā pašā laikā nevaram iedomāties valsts ekonomiku bez uzņēmējiem. Dzirdēts, ka, lai veiksmīgi darbotos biznesā, jābūt uzņēmēja gēnam, pārdošanas talantam vai veiksmei būt īstajā laikā un vietā. Taču ļoti svarīga ir arī prasme nenolaist rokas, drosme riskēt. Jāsaprot, ka viena neizdošanās nenozīmē, ka otrreiz nekas nesanāks.
“Izdevības ir ikvienam. Latvijā ir cilvēki, kuri ir izsitušies,” tā A. Lanka.
Vai jāsāk pelnīt jau bērnībā?
Līdz pat 19. gadsimta beigām bērnus uzskatīja par “maziem pieaugušajiem”. Bērni gāja vecāku pēdās, apguva prasmes mājās vai praksē pie amatniekiem. Lauku bērnus agri sūtīja ganos, kamēr pilsētnieku bērni strādājuši rūpnīcās, pat ogļraktuvēs. Tikai 20. gadsimta sākumā tika izdalīts attīstības posms “bērnība”, sāka domāt par attīstošām rotaļlietām, īpašu uzmanību pievērsa izglītībai. Pavērās iespējas izvēlēties savu individuālo profesionālo ceļu.
Mūsdienās gan joprojām ir vecāki, kuri cer ievirzīt savas atvases jomās, kurās paši pelna. Noraugoties uz mūsdienu bērnu laiskošanos brīvajā laikā, arvien vairāk vecāku secina, ka agrākā pieredze, piemēram, bērnībā ravētās biešu vagas, pašiem iemācījusi atbildīgumu un darbaspējas, kas noder, pat ja vēlāk no ravēšanas ir “alerģija”.
Pirms bērnu iejūdzam darbos, vajadzētu saprast, kāds ir mērķis. Apgūt prasmes? Līderību vai pārdošanu var apgūt pat rotaļājoties. Ja runa ir tikai par prasmi, var doties līdzi kādam par ēnu vai izmēģināt brīvprātīgo darbu.
A. Lanka uzskata, ka, jo ātrāk bērni uzsāk piepelnīšanos, jo labāk. Piemēram, mazajiem iztrūkst kauna sajūta, kaut ko pārdodot, tātad mazi bērni ir labākie pārdevēji. Par elementāriem mājas darbiem viņš bērniem nemaksā, bet, ja ir ģenerāltīrīšana un bērns nāk palīgā, tad samaksā. Mērķis bijis iemācīt bērniem naudu krāt un jau laikus plānot arī, kur to ieguldīt.
Mazo bērnu “biznesi”
Trīs meitu tēvs Ansis Ēcis savai vecākajai meitai Nellijai, kurai tobrīd bija septiņi gadi, sāka maksāt par māsas pieskatīšanu. Tā bija nauda, ko citādi būtu maksājis auklītei. Vēlāk pati Nellija izdomāja atvērt interneta veikalu, ražot un pārdot ziepes, lai ienākumi nav tikai no tēta kabatas. Mērķis bija par nopelnīto naudu biežāk doties mācību izjādēs ar zirgu. Ansis nospriedis, ka meita šādā veidā apgūs prasmi prezentēt savu preci, ierunādama reklāmas video, kā arī drosmi riskēt: izejvielas iepirkusi par savu līdz tam sakrāto kabatas naudu. Apgūta arī mācība, ka pat darbiņš, kas sākotnēji patīk, pie liela pasūtījumu apjoma kļūst apnicīgs. Tomēr solījumi jātur un pasūtījumi jāizpilda. Kad visa ģimene saslimusi ar kovidu, tad gan piegādes aizkavējās.
Bet kā ar meitas uzņēmuma tiesisko pusi? “Kad pasūtījumu vairāk, nekā plānots, arī sveši cilvēki bija pamanījuši veikalu, konsultējos ar Valsts ieņēmumu dienestu. Uzzināju, ka arī nepilngadīgas personas ar vecāku atļauju drīkst reģistrēt saimniecisko darbību,” atbild A. Ēcis.
Trīs bērnu – Emilijas (9), Anša (7) un Miķeļa (4) – mamma Inta Jūrmale-Šķubure stāsta, ka agrāk maksājusi bērniem centu par katru salasīto gliemezi, bet šogad vectēvs bērniem piedāvājis lasīt upenes pārdošanai. Mērķis bijis iemācīt atbildīgumu. “Kad Ansītim apnika lasīt, teicu: arī tētis iet uz darbu ne jau tāpēc, ka viņam tur ļoti patīk, bet tāpēc, ka solījis ģimenei nopelnīt iztiku,” stāsta I. Jūrmale-Šķubure.
Norunājuši, ka nopelnīto naudu varēs tērēt ģimenes ekskursijas laikā, piemēram, saldējumam vai izbraucienam ar elektromobili.
K. Kravinskis norāda, ka no bērna attīstības viedokļa ļoti labi ir ļaut pašiem pieņemt lēmumus – gan attiecībā uz naudas pelnīšanu, gan tērēšanu.
Ir vecāki, kas fokusējas uz to, lai bērns gūtu labas atzīmes skolā, cerot, ka tās būs nākotnes panākumu atslēga. A. Lanka atklāj, ka maksājis bērniem divreiz gadā par atzīmēm, saņemot liecību.
Tēriņi apliecina vērtības
“Daudz cilvēku tik ļoti grib naudu, ka izdara visādas muļķības. Nauda ir vajadzīga tāpēc, lai varētu nodrošināt savas dzīves vērtības,” uzskata ārsts, SIA “Roche Latvija” vadītājs, vairāku labdarības un kultūras projektu mecenāts Rauls Vēliņš.
Viņaprāt, ir muļķīgi visu gadu sakostiem zobiem krāt naudu, lai gūtu vienu laimīgu nedēļu sanatorijā vai kūrortā ārzemēs, sakrāto vieglu roku notrallinot, ko nebūtu atļāvies Latvijā. Faktiski cilvēks sildījis citas valsts ekonomiku, uzķēries uz reklāmas piedāvājuma.
Cits piemērs: cilvēks ar viduvējiem ienākumiem brauc ar luksusa automašīnu un ne sev, ne saviem vecākiem nav nopircis veselības apdrošināšanas polisi. “Esam veikuši aptauju, cik daudz naudas būtu gatavi maksāt par veselības apdrošināšanu. Izrādās, 20 eiro mēnesī par friziera pakalpojumiem var maksāt, bet par veselību – ne,” brīnās R. Vēliņš.
Viens no labākajiem paraugiem, viņaprāt, ir Teterevu ģimene, kas ir vieni no lielākajiem mecenātiem, izdarījuši daudz laba kultūras jomas attīstībai.
Ja bērnu no mazotnes lutina, apdāvinot ar neskaitāmām mantiņām, netiek veicināta bērna zinātkāre, interese un aizrautība.
“Ja tev nav nevienas mantiņas un tev uzdāvina koka lellīti, tā iegūst milzu vērtību un ir ļoti mīļa. Ja tev jau ir 50 lelles, tad kādai gan jābūt jaunajai lellei, lai tā izraisītu sajūsmu… Tas ir tāpat, kā pirkt arvien lielākas mašīnas vai paēdušam bērnam dot mandeļu kūku. Viņam jau sen nav nekādas garšas, neko nevar izbaudīt. Tas var veicināt noslieci uz narkomāniju, kad, iedzerot tableti, ar minimālu piepūli dabū maksimālu baudu. Tā ir degradācija,” skarbs ir R. Vēliņš. Ir vecāki, kas regulāri dod 10 eiro, vēlāk 50 eiro, tad 100 eiro… “Bērns vairs nejutīs naudas vērtību, viņam nebūs “gribuļa” instinkta,” pārliecināts R. Vēliņš.
Ko var mācīties iepērkoties?
Pie veikala redzēts gar zemi krītošs bērns, jo tētis nopircis nepareizo mašīnīti un mierina: “Bet tā maksāja veselus septiņus eiro!”, kaut skaidrs, ka ne rotaļlietai, ne septiņiem eiro tobrīd bērna acīs nav nekādas vērtības.
“Taču cenu zīme ir vesels temats, par ko runāt. Aizejot ar bērnu uz veikalu vai tirgu, visur redzam cenas un varam runāt, kāpēc viena prece maksā vairāk un cita – mazāk,” teic K. Kravinskis.
Inta Jūrmale-Šķubure stāsta, ka ikdienā bērnus uz veikalu neņem līdzi, lai izvairītos no kārdinājumiem. Ja bērnus ņem līdzi, iepriekš vienojas, kādam mērķim tiks tērēta bērnu krātā nauda: kādam našķim vai kancelejas precei, piemēram, meita parasti grib papildus skolai nepieciešamajam nopirkt kādu papīru vai līmlenti. Reizi gadā ģimene speciāli no Kuldīgas brauc uz veikaliem Rīgā, lai nopirktu rotaļlietas par naudu, ko radi un draugi sadāvinājuši dzimšanas dienā. Pirms pieciem gadiem ar kuplo radu saimi vienojušies, ka nav jēgas tērēties lētām mantiņām, kas īsti nav vajadzīgas vai drīz vien saplīst, tā vietā jubilāram ir krājkasīte. Pirms doties uz veikalu, ģimene rūpīgi apskata piedāvājumu internetā un pārrunā iespējas. Nesen bērni vienojušies, ka saliks kopā savus iekrājumus un nopirks telti. Reiz meita bija nolēmusi, ka vēlas skrejriteni, bet veikalā tādu atbilstoši rocībai nevarējuši atrast. Daudz netrūcis, ka iztērētu naudu niekos – keponos ar mikipelēm un kam tamlīdzīgam. Tomēr meita nolēmusi, ka pacietīsies un apskatīs citos veikalos nopērkamo. Visbeidzot trešajā veikalā atraduši to, ko varējuši atļauties. Mamma ļoti lepojas gan ar savas meitas, gan pašas spēju savaldīties un pacietīgi tikt līdz mērķim. Bērniem pašiem izvēlēties pirkumu ļāvusi jau no trīs gadu vecuma, pirms tam daudz runājot par iespējamām alternatīvām.
Spēju paciesties var trenēt jau kopš agrīna vecuma. “Piemēram, dot izvēli: vienu konfekti tagad vai divas konfektes pēc stundas. Vēlams, lai bērns iemācās pacietību un atliek,” saka K. Kravinskis.
Kabatas nauda investīcijām?
“Kāpēc vajadzīga kabatas nauda, cik daudz un cik bieži – tas ir individuāls jautājums. Svarīgi domāt par mērķi: nauda paredzēta ikdienas našķiem vai mēģināt krāt. Ar kabatas naudas palīdzību var attīstīt skaitļošanas prasmi, bet vajadzīgs arī bērnam radīt atbildības sajūtu par kopīgo mājsaimniecību,” tā uz jautājumu par kabatas naudas nepieciešamību atbild K. Kravinskis.
Ir vecāki, kas nekad nedod kabatas naudu. Jāiztiek ar brīvpusdienām, līdzpaņemtām maizītēm, ābolu vai bumbieri.
Vieglāk iztikt, ja skola vai interešu izglītības pulciņi ir tik tuvu, ka var pusdienot mājās un nav vajadzīga ceļa nauda. Tiklīdz jādodas ekskursijās, uz sacensībām, koncertiem vai citur, rodas arī vajadzība pēc savas naudas.
Ja bērnam ir kabatas nauda un nav bail eksperimentēt, var pavērot, uz kādiem tēriņiem bērns ir tendēts.
Ja bērnu makā ir 20 vai 40 eiro, Inta Jūrmale-Šķubure neļauj “pa dullo” vienkārši iztērēt: “Ja ir palicis pavisam maz, tad gan ļauju iztērēt kaut visu. Gribu, lai piedzīvo arī sajūtu, kā ir tad, ja vairāk nav.”
Andris Lanka bērniem arvien mācījis naudu dalīt kategorijās un neiztērēt visu. “Ja ir 10 eiro, tūlītējiem tēriņiem ļautu lietot divus līdz trīs eiro, kādas četras vai piecas naudiņas noliktu uzkrājumiem, lai var ieguldīt kādā lietā, kas nesīs naudu nākotnē. Nauda ir sēkla, ar kuru startēt tālāk! Viens līdz divi eiro jāatdod labdarībai. Ja bērns pierod, ka uzreiz visu var iztērēt, ir aplauziens vēlāk, kad jāmaksā nodokļi, īres maksa utt.,” pārliecināts A. Lanka, kura dēls līdz pilngadībai bija pats uzkrājis 3000 eiro. Dēls sācis investēt un redzējis, kā nauda pelna naudu.
Krāt kaut kā lielāka iegādei nenozīmē tūlīt nopirkt jaunāko IPhone modeli. “Tas var būt telefons vai dators, ja ar to pelnīsi naudu. Tā var būt mašīna, ja esi ēdienu piegādes uzņēmuma šoferis. Patiesi bagātie krāj, lai investētu. Tikmēr daudzi no mums krāj tāpēc, lai būtu milzīgs pirkums. Ir atšķirība!” tā A. Lanka.
Vislabākais ieguldījums ir attīstībā – zināšanās, spējās. K. Kravinskis atminas, ka karu piedzīvojusī ome devusi padomu: “Sakrātās mantas var atņemt, bet zināšanas un pieredzi neviens nevarēs atņemt.”
Ar lielākiem bērniem var pārrunāt arī ieguldījumu veidus, ko piedāvā komercbankas un uzņēmumi, kas mēģina aizsniegt jaunāko auditoriju. Finanšu pakalpojumu vide kļūst pieejamāka, drošāka, interesantāka, intuitīvāk pielietojama, apgalvo K. Kravinskis.
Devīga sirds
Runājot ar dažādām ģimenēm, izkristalizējas kopīgs uzskats, ka nepieciešams bērnus audzināt ar devīgu sirdi, taču pamatojums atšķiras.
Ansis Ēcis atzīstas, ka ik mēnesi atliktā desmitā daļa ienākumu labiem darbiem viņam kalpo kā instruments, kā sevi disciplinēt, lai nedzīvotu pāri līdzekļiem. Tikmēr meita Nellija esot tik devīga, ka no savas nopelnītās naudas nereti nopērk dāvanu mazajai māsiņai.
Andris Lanka stāsta, ka, dodot labdarībai, iemācāmies ieraudzīt cilvēkus, kam klājas grūtāk, un neskatīties tikai uz paša labklājību. Rauls Vēliņš teic, ka došana sniedz gandarījumu un motivē gūt lielākus ienākumus.
Inta Jūrmale-Šķubure atklāj, ka reiz līdz algai palikuši vien 10 eiro, tomēr ar vīru nolēmuši piecus eiro ziedot kurlmēmiem cilvēkiem. Tajā pašā dienā noticis brīnums: draugi viņiem uzdāvinājuši 50 eiro. Bērni vēl ilgi atminējušies, kā Dievs svētī desmitkārtīgi. Kad reiz radu onkulis vecākajai meitai uzdāvinājis vienu eiro, mamma mācījusi dalīties ar mazajiem brāļiem – katram iedoti 33 centi. “Sekojam līdzi, lai naudas dēļ nebūtu apbēdinājuma,” pamato I. Jūrmale-Šķubure.
Meita arī mammai piedāvā aizdot naudu no saviem iekrājumiem, ja redz, ka pietrūkst kādam ģimenes kopīgam mērķim. Aizņemšanos viņa, visticamāk, noskatījusi kā ģimenes praksi, jo nācies aizņemties no radiniekiem mājas un automašīnas iegādei. Reiz salūzis ledusskapis un bija jāņem līzings veikalā. Tādos gadījumos visi mobilizējas, pēc iespējas samazinot tēriņus, lai naudu ātrāk atdotu.
Esam bagāti vai nabagi?
Bērni mēdz jautāt, vai vecāki pelna daudz vai maz. Tipiskās atbildes – “vienmēr gribas vairāk” vai “mums pietiek ar to, kas ir”.
Andris Lanka: “Pat ja ir plāns maciņš, nekad neteiktu bērnam, ka mums nav naudas. Tas radītu nedrošību un bailes attiecībās ar naudu. Var vērtēt vajadzības un teikt, ka budžetā nav plānota nauda.”
Inta Jūrmale-Šķubure atklāj, ka bērni šādas sarunas iesākuši, jautājot, kāpēc radi vai draugi atļaujas lielākus pirkumus: “Bērniem esam teikuši, ka neesam nabagi. Nabadzība būtu tad, ja nav ko ēst vai nevari samaksāt par dzīvokli. Ar vīru esam izlēmuši, ka iztiksim ar vīra algu un, kamēr bērni mazi, es nestrādāšu. Domājot par dzīves jēgu, man nevajag lepnu amatu vai labi apmaksātu darbu. Tas ir atkarīgs no dzīves stila: vai tu gribi māju ar baseinu, vai vari iztikt no algas līdz algai un arī to uzskatīt par Dieva svētību.”
Dažkārt diskusijās par attieksmi pret naudu un dažādu preču iegādi izskan: “Tā jau ir nabagu domāšana.” Ko tas īsti nozīmē?
Rauls Vēliņš uzskata: “Nabadzīga cilvēka domāšana ir, ja tu vairāk skaties, kas ir citiem, izturies ar aizdomām, ar skaudību, nenovīdību, nevēlies palīdzēt. Ja uzskati, ka visi citi ir slikti un tāpēc man dzīvē grūti iet un esmu nelaimīgs, nevis pats esi gatavs piepūlēties, kas automātiski palielinās labklājību.”
Nabadzīgiem cilvēkiem raksturīgu domāšanu radījis padomju laika mantojums, kad visiem bija līdzīgas algas, bija preču deficīts un cilvēki pierada gaidīt no citiem, ka kaut kas tiks iedots. Kapitālismā iespējas un lietu kārtība ir pavisam cita, bet tas arī prasa mainīt domāšanas veidu. Nenoliedzami, daudzi joprojām dzīvo ar iemācītu riebumu pret kapitālismu kā iekārtu.
A. Ēcis, spriežot pēc lasītā un dzirdētā, sapratis, ka “nabagu domāšanu raksturo tas, ka tu neko neatliec, bet visu iztērē. Mani izbrīna, ka pat cilvēki, kas mēnesī pelna 5000 eiro, dzīvo no algas līdz algai. Nav mūžīgi “jātur zeķē”, bet ir jāiegulda – nekustamajā īpašumā, zeltā, akcijās vai obligācijās. Ir jādomā ilgtermiņā, arī par vecumdienām.”
Ja vecāki apzinās, ka dzīvo nabadzībā, ar bērniem kopā var analizēt iemeslus. “Varbūt bijusi nepietiekama motivācija vai dzīvojat vietā, kur nav ekonomiskās aktivitātes; vai pietrūkusi izglītība. Šajā laikmetā izglītība vairs nav ekskluzīva lieta, kā tas bija agrāk. Zināšanas ir pieejamas visiem – nevajag kautrēties jautāt skolotājiem, piedalīties bezmaksas neformālos kursos,” iesaka K. Kravinskis.
Viedoklis
Savu attieksmi pret naudu nododam bērniem
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktora vietniece Anda Sauļūna:
Attieksme pret jautājumiem, kas saistīti ar naudu, katrā ģimenē var būt atšķirīga, ņemot vērā vecāku pieredzi un viedokli par finansēm. Lai gan daudzās ģimenēs šie jautājumi aizvien tiek pārrunāti reti, būtiski atcerēties, ka arī bērnam ir svarīgi izprast naudu, tās vērtību un ieguves procesu – tas nebūt nenozīmē sarežģītu lekciju par naudas izcelsmi, tomēr vecākiem jāspēj sniegt bērniem saprotamas atbildes par naudu, neizvairoties no šī temata. Esiet atklāti, kaut arī nevajag ļoti iedziļināties skaitļos un citās sarežģītās detaļās. Ja ģimenē tiek krāta nauda lielākam pirkumam vai notikumam, tā ir lieliska iespēja bērnam parādīt, ka, lai tiktu pie ļoti kārotām lietām, jāmācās paciesties un naudu krāt. Ar naudu saskaramies katru dienu: ikdienā ir daudz veiksmīgu piemēru, kā bērnam atspoguļot naudas vērtību un būtību, tāpēc šos jautājumus var pārrunāt atkārtoti, dažādos aspektos.
Attieksmi pret naudu vecāki nereti neapzināti nodod bērniem atkarībā no saviem ieradumiem. Tāpēc pārdomājiet, kā izturaties pret, piemēram, sabojātām mantām – vai cenšaties tās salabot, vai uzreiz tiek iegādāta jauna? Cik bieži veicat spontānus pirkumus? Vai nauda tiek krāta? Vai, dodoties ar bērnu uz veikalu, katru reizi tiek apmierinātas bērna vēlmes pēc jaunām mantām vai našķiem? Šīs ikdienišķās lietas ir bērna pirmais ieskats ģimenes attieksmē pret naudu.
Bērnam uzdodot nelielus, ārpus ikdienišķo uzdevumu loka esošus darbiņus, var vienoties par nelielu atlīdzību. Tas var veicināt bērna izpratni par naudas pelnīšanu, tomēr vienlaikus svarīgi atcerēties, ka no mazotnes jāveicina bērna iesaiste ikdienas uzdevumu izpildē (protams, atbilstoši vecumposmam un spējām) bez atlīdzības.
Kabatasnauda var būt veiksmīgs līdzeklis, caur kuru bērns apgūst pirmo pieredzi ar naudu – vai tā tiek ieguldīta kādā noderīgā pirkumā, tiek atlikta un iekrāta kādai kārotai mantai vai pasākumam vai iztērēta košļenēs vai konfektēs. Lai kāda būtu bērna pirmā izvēle, vecākiem jāatceras, ka bērns tikai mācās naudas vērtību, tāpēc ļoti iespējams – pieņems lēmumus, kas vecāku izpratnē ir kļūdaini. Šādos gadījumos vecāki nereti vēlas atņemt bērnam piešķirtās privilēģijas, nedodot kabatasnaudu, tomēr būtiski atcerēties, ka bērns mācās – kļūdas ir neatņemama mācību pieredze! Par katru kļūdu iespējams runāt – nenosodot, bet gan skaidrojot, mācot, esot blakus un atbalstot.
Kā veicināt skolēnu finanšu pratību un interesi par uzņēmējdarbību?
Ieteicamas skolēnu ekskursijas uz uzņēmumiem – ne tik vien, lai baudītu čipsus vai konfektes, bet redzētu vaigā uzņēmējus, izzinātu viņu dzīves stāstu un pārdošanas veiksmes formulu.
Noderīgs ir Latvijas Bankas izstrādāts resurss: www.naudasskola.lv, kur rodami gan testi, gan ieteikumi skolotājiem un cita informācija.
Viedoklis
Vai nauda svarīga profesijas izvēlē?
Rauls Vēliņš: Neviens izcils ķirurgs vai pasaules līmeņa vijolnieks vai diriģents, darot savu darbu, nedomā par naudu. Labam ķirurgam neinteresē standarta apendicīta operācija. Gandarījumu iegūsti, ja, atverot vēderu, ieraugi kaut ko citu un tad, izglābjot dzīvību, gūsti gandarījumu. Naudai tad ir sekundāra nozīme.
Tāpēc izvēloties nodarbošanos, nav jābūt nekādam aprēķinam. Pirmkārt jābūt ziņkārībai, interesei. Tad ir jāpieliek piepūle. Visbeidzot gūsti gandarījumu, ka esi radījis labumu kādam citam. Tā ir laimes formula.
Ansis Ēcis: Prioritātei jābūt spējai jebkuros apstākļos pabarot ģimeni. Ja bērni domās tikai par to, kas viņiem patīk, dzīvē var nonākt stāvoklī, kad nespēs pārkvalificēties, jo būs mācījies darīt tikai to, kas patīk. Piemēram, ir jaunieši, kam robi matemātikā apgrūtina izvēlētās profesijas apguvi. Ir spējas, kurām zūd vērtība, jo strauji attīstās tehnoloģijas, piemēram, tulkot var ar “google translate” palīdzību. Daudzas profesijas izmirst, tāpēc jābūt gataviem būt fleksibliem.
Ieteicamā literatūra:
Kā gudri pelnīt: par to var lasīt gan biogrāfiskos stāstos, gan arī grāmatās par uzņēmējdarbību un mārketingu. Daži piemēri:
Armands Šķēle, Artūrs Raudziņš. Starp dzīvi un basketbolu. Autora izdevums. 2020
Grāmata varētu interesēt vidusskolēnus. Armanda Šķēles stāsts par basketbolista karjeru un tajā nopelnīto naudu: neprātīgi tērējot un negudri ieguldot, sportists daudz zaudējis. A. Šķēle atklāti dalās savā pieredzē ar cerību, ka lasītāji no viņa kļūdām mācīsies.
Lara Braiena, Roza Hola. Uzņēmējdarbība iesācējiem. Zvaigzne ABC. 2019
Grāmata būs saprotama jau pamatskolēniem. To ar interesi lasa pat piektās klases skolēns. Uzrakstīta viegli saprotamā valodā, bagāta ar ilustrācijām un komiksiem. Skaidrots gan ražošanas process, gan pārdošana, naudas plūsma, uzņēmuma vadīšana.
Edgars Untāls. Nelieciet man domāt! Zvaigzne ABC. 2013
Ko nozīmē būt pārdevējam? Grāmata par uzņēmuma vadību, tajā skaitā koučingu, mērķu sasniegšanu un mārketinga nozīmi. Bagāta ar uzdevumiem, vērtīgiem jautājumiem pārdomām. Varētu noderēt arī skolotājiem, rosinot diskusijas ar vecāko klašu skolēniem.
