Neēd olas, jo tās sliktas sirdij? Muļķības! – tieši otrādi 0
Mediķi vēl nesen ieteica iekļaut ēdienkartē ne vairāk kā divas olas nedēļā, lai nepaaugstinātos holesterīna līmenis asinīs. Olu cienītāji, kam tās agrāk bija stingri ierobežojamo produktu sarakstā, var priecāties, jo tagad uzskati ir mainījušies un olas tiek reabilitētas.
Tiesa, princips – kas par daudz, tas par skādi – joprojām paliek spēkā.
Holesterīna lādiņš
Viena vistas ola satur 200–300 mg holesterīna, taču tajā ietilpst arī augsta blīvuma jeb labais holesterīns, kas aizkavē tā nogulsnēšanos uz asinsvadu sieniņām.
Veseliem cilvēkiem diennaktī pieļaujamā holesterīna deva ir 300 mg, tātad ne vairāk kā viena ola.
Sirds un asinsvadu, kā arī cukura diabēta slimniekiem norma ir 200 mg holesterīna, kas nozīmē, ka arī droši var apēst vienu olu dienā.
Vienīgi smagas slimības gadījumā ēdienkartē nevajadzētu iekļaut vairāk par 3–4 olām nedēļā. Protams, jāņem vērā, ka olas ietilpst arī majonēzē, daudzos salātos, kotletēs, cepumos, kūkās un citos ēdienos.
Jaunākie pētījumi liecina, ka regulāra olu ēšana ne tikai nepalielina sirds un asinsvadu slimību risku, bet pat attālina infarkta un insulta piezagšanos, jo tajās ir daudz lecitīna (5,5 reizes vairāk nekā holesterīna). Tā ir aizsargviela, kas aizkavē zema blīvuma jeb sliktā holesterīna nogulsnēšanos uz asinsvadu sieniņām. Tikai jāņem vērā, ka augstas temperatūras ietekmē lecitīns iet bojā, tādēļ olas nevajadzētu pārāk ilgi cept.
Olas ieteicams ēst kopā ar svaigiem vai tvaicētiem dārzeņiem, pilngraudu maizi, diedzējumiem, lociņiem vai citiem zaļumiem. Majonēze, speķis, sviests, cauraudzītis un sāls nav labi olu sabiedrotie. Guna Rijkure atzīst, ka garšīga un veselīga omlete sanāk, sāli aizstājot ar ķiploku pulveri un pētersīļiem.
Vērtīgais olās
Olas ir viens no pilnvērtīgākajiem pārtikas produktiem. Tajās nav balastvielu, un viss vērtīgais labi uzsūcas organismā.
Tās bagātīgi satur ķermeņa galveno būvmateriālu – olbaltumvielas. Tajās ir salīdzinoši maz kaloriju, taču tās rada sāta sajūtu, tāpēc ieteicamas tievētgribētājiem. Taču olu monodiēta ilgākā laika posmā gan nav vēlama, jo sagādās lielu slodzi organismam, it īpaši aknām un nierēm.
Olas ir īsta vitamīnu bumba.
Tās satur taukos šķīstošos vitamīnus A, D, K, E, kā arī B grupas vitamīnus, piemēram, folijskābi un biotīnu, omega-3 taukskābes, dzelzi, nātriju, kalciju, kāliju, fosforu, jodu, kobaltu. Olas noteikti jāiekļauj ēdienkartē tiem, kam organismā pietrūkst dzelzs, jo tas no šā produkta uzsūcas īpaši labi.
Tās ir vēlamas labas redzes un acu veselības saglabāšanai, jo satur ne tikai A vitamīnu, bet arī antioksidantus luteīnu un zeaksantīnu, kuri ir noderīgi kataraktas profilaksei.
Noteikti topošajām māmiņām vēlams olas iekļaut ēdienkartē, it īpaši tāpēc, ka tajās ir mazuļa attīstībai un stabilai nervu sistēmai nepieciešamā folijskābe un holīns.
Kuras vislabākās?
Olu izvēle galvenokārt atkarīga no to vēlamā lieluma un izskata, piemēram, ja jācep omlete kuplai saimei, var izmantot ap pusotra kilograma smago strausa olu.
Lai arī par īpaši veselīgām atzīst paipalu olas, Guna Rijkure teic, ka dažādu putnu olu sastāvā nav būtiskas atšķirības. Tiesa, paipalu olās ir mazāk holesterīna nekā vistu dējumā – 75 mg, taču tās ir aptuveni trīsreiz mazākas, un, apēdot 2–3 oliņas, uzņemtais holesterīna daudzums būs līdzīgs.
Paipalu olas ir glītas, tāpēc lieliski piemērotas ēdienu rotāšanai. Savukārt pērļu vistiņu olas ir neparastas formas ar spicu galu un stipru čaumalu, kas nodrošina lielāku iespēju vinnēt olu kaujās.
Tie, kas regulāri neēd treknās zivis, veikalos var izvēlēties ar veselībai nepieciešamajām omega-3 taukskābēm īpaši bagātinātas olas.
Zosu olas ieteicams izmantot, gatavojot mīklu, jo tad cepums būs aromātisks, garšīgs un skaisti dzeltens.
Daudzi vairāk iecienījuši olas ar brūnu čaumalu, taču baltās olas ir tikpat vērtīgas. Čaumalas krāsa atkarīga no vistas šķirnes, un to nosaka īpašs pigments.
Agrāk olas izcelsmi varēja noteikt pēc dzeltenuma: mājas olām tas bija spilgts, bet fabrikā dētām – blāvs. Tagad izskata ziņā lielas atšķirības nav, jo putnu barībai pievieno dabiskās krāsvielas – karotinoīdus, kas ir A vitamīna provitamīni un atrodas kukurūzas graudos, zaļajā barībā, lucernā, skujās un dažādu augu drogās: kliņģerītēs, nātrēs, asinszālē un citās.
Jēlas – labāk ne!
No jēlām olām organisms uzņem tikai daļu olbaltumvielu, kas arī sliktāk uzsūcas. Ar tām nevajadzētu aizrauties arī tāpēc, ka olā esošā olbaltumviela avidīns traucē B grupas vitamīna biotīna uzsūkšanos, tāpēc var rasties tā deficīts. Padomju laikā jēlas olas izmantotas divpadsmitpirkstu zarnas čūlas ārstēšanā, un ap 30% gadījumu pacientiem iestājies B vitamīna trūkums.
Jēlu olu cienītājiem arī nevajadzētu aizmirst par inficēšanās risku ar salmonelozi, īpaši ēdot ūdensputnu olas, – salmonellām tīk mitra vide. Šīs olas pirms lietošanas uzturā noteikti jāvāra vismaz 15 minūtes.
UZZIŅA
Vistas olu veido 58% baltuma, 31% dzeltenuma un 11% čaumalas. Tā sver vidēji 50–60 gramu, tajā ir ap 70 kaloriju.
PADOMI
• Vārītas olas var uzglabāt ledusskapī vienu nedēļu, bet svaigas – līdz piecām nedēļām.
• Svaigām olām netīk temperatūras svārstības, tāpēc nav vēlams tās turēt te ledusskapī, te – uz galda.
• Ja olas grib uzglabāt ilgāk, nav ieteicams tās mazgāt, jo tad tiks noberzts aizsargslānis un tajās ātrāk savairosies nevēlami mikroorganismi.
• Tikko dētas olas vajag kādu nedēļu paturēt, lai pēc izvārīšanas varētu vieglāk nolobīt čaumalu.
• Olas iesaka vārīt +80 °C temperatūrā 20–30 minūtes, ja pastāv bažas, ka tās varētu būt inficētas ar salmonellām, kā arī lai neietu bojā olbaltumvielas.
KONSULTĒJUSI UZTURA SPECIĀLISTE GUNA RIJKURE
